Iesaki rakstu: 
Mans ieraksts nebūs par Kariņa valdību. Valdība ir tāda, kādu Latvija ir pelnījusi. Latviešiem Kariņš ļoti patīk. Tomēr populārākais politiķis ar vairāk nekā 30 tūkstošiem plusu. Apsveicu Latviju! Šoreiz premjers ir tas, kam jābūt. Un es bez ironijas, patiesi.
Mans ieraksts šoreiz ir par jauno zemkopības ministru Didzi Šmitu. Didzis, manis aicināts, piedalījās 13.Saeimas vēlēšanās un startēja KPV LV Rīgas sarakstā. Mans uzaicinājums bija, klātesot Sandrim Točam. Točs ir mans liecinieks.
Pirms vēlēšanām mēs kopā vienā auto apbraukājām Latviju, stāstot cilvēkiem, ka valsts pārvalde ir pārmērīgi uzpūsta un ka to vajadzētu būtiski samazināt. Uzsveru - būtiski samazināt!!!! KPV LV uz vēlēšanām gāja, lai “gāztu Kučinska valdību” (piebilde, man ar Māri Kučinski vēlāk izveidojās normālas, cilvēciskas attiecības).
Bet, turpinot par Didzi. Didzis bija tas, kurš visaktīvāk iestājās par OIK izbeigšanu un tamdēļ atteicās būt Kariņa valdības Ekonomikas ministrs pirms četriem gadiem. Es atceros, ka toreiz Didzis principiāli kritizēja vispopulārāko Latvijas politiķi Edgaru Rinkēviču, ka viņš kā ārlietu ministrs nepilda savu pamatfunkciju - lobēt Latvijas un jo īpaši Latvijas uzņēmēju intereses.
Didzis bija principiāls un nepiedalījās nevienā Saeimas attālinātajā sēdē divus gadus, par to principiāli turpinot saņemt pilnu darba samaksu. Solīja cīnīties par antidemokrātisko attālināto Saeimas sēžu pretlikumīgo lēmumu atcelšanu. Necīnījās.
Es biju tas, kurš Didzi izvirzīja kā valsts prezidenta amata kandidātu, lai stātos pretī Egilam Levitam. Didzis jau pēc tam Saeimas kuluāros un nākotnes vīzijās solīja vest uz referendumu jautājumu par tautas vēlētu prezidentu (šī ideja tika izteikta, klātesot man, Lindai Liepiņai, Jūlijai Stepaņenko un Karīnai Sprūdei). Neveda. Visus pēdējos četrus gadus pamatā balsoja pret Kariņa iepriekšējās valdības lēmumiem, kad bija klātienes sēdes.
Bet tad kaut kas mainījās. Es atteicos iet “profesionāļu sarakstā uz Zaļās partijas bāzes” un informēju, ka dibināšu pats partiju. Tas bija pirms kādiem diviem gadiem tikpat sniegotā laikā vienās pirts sarunās. Tajā brīdī mūsu “draudzība” arī beidzās. Vēlāk, tuvojoties 13.Saeimas darbības beigām, Didzis sāka kritizēt mani (nevis Kariņa valdību) un draudzīgi sāka ietusēt ar Vienotības Latkovski un ZZS Bergmani. Jāpiebilst, ka Latkovskis ar Bergmani vienmēr pirms tam rociņās pa Saeimu ir staigājuši. Tur ir kaut kāda kopīga (darījumu) vēsture. Tas bija izmaiņu priekšvēstnesis.
Tagad Didzis ir kļuvis par zemkopības ministru tā paša iepriekš kritizētā Krišjāņa Kariņa valdībā. Es Didzi ar to apsveicu. Didža četrus gadus senos uzskatus “samazināt ministriju skaitu” ir aizstājis balsojums par “Klimata ministriju” (cerams, ka sniegs no šodienas vairs nav uz Latvijas ceļiem un klimats tiek pilnvērtīgi kontrolēts, šajā sakarā atceros gan, ka Didzis Saeimas pīpētavā reiz teica - cilvēkam iedomāties, ka tas var ietekmēt klimatu, ir tāpat kā skudrai iedomāties, ka tā var izmainīt Amazones mūža mežus).
Patiesībā pat vēl nesen, šī gada 2. novembrī Didzis tviterī rakstīja: “Kad jums saka, ka cauri būs ar to klimatu, atceraties, ka laikā, kad Baltijas ledus ezers lēnām pārtapa par jūru (vidējais mezolīts) un Latvijas teritorijā jau vismaz pāris gadu tūkstošus mita cilvēki, vidējā gaisa temperatūra bija par ~2,5 grādiem augstāka nekā šodien”.
Vēl vairāk. 2022. gada 28. oktobrī Didzis tvīto: “Ja par “valsts stiprināšanu” tiek saukts izmisīgs mēģinājums izveidot savam partijas biedram, kurš bijis gadiem atbildīgais EM ierēdnis par OIK afēras “neredzēšanu”, jaunu “enerģētikas” ministriju, tad mums patiesi ir un būs nopietnas problēmas ar šādas valdības izveidi…” Bet salauza Didzi. Pīlēns vai Kariņš, nezinu. Bet nu Klimata ministrija būs, kaut pirms pāris tūkstošiem gadu esot bijis par divarpus grādiem siltāks.
Mans ieraksts nav, lai kritizētu. Mans ieraksts ir tikai, lai parādītu, ka Didzis ir tāds pats. Bez principiem. Vienlaikus es nešaubos, ka Didzis būs (atšķirībā no daudziem) daudzmaz sakarīgs (kaut slinks) ministrs un lobēs savu pārstāvēto zemkopības nozari un savu atbalstītāju (sponsoru) Andri Biti ar Karavelu uz urrā. Un pareizi darīs. Es arī tā darītu.
Šis ieraksts tapa tikai, lai Didzim atgādinātu senu latvju tautas sakāmvārdu par skabargu un baļķi. Proti, kuram tad ir un kuram tad beigu galā nav principu un kurš tos gatavs iemainīt ar kaut kādiem publiski nezināmiem nosacījumiem, lai sāktu atbalstīt tos, pret kuru esamību pats ienāca politikā. Kādreiz dzīvē gribētos uzzināt, kas lika tik principiālajam Didzim atteikties no tik daudziem principiem, lai atbalstītu Levita izvirzīto Kariņu, Klimata ministriju, un aizmirst visu, kas iepriekš teikts gan publiski, gan privāti Saeimas telpās un kopīgās iedzeršanās. Kas?
P.S. Un nevajag par šo ierakstu nevienam apvainoties. Tajā ir simtprocentīga taisnība. Ļoti iespējams, mainīt pilnīgi visus paša deklarētos principus ir pareizi. Vismaz tas dod iespēju nonākt pie varas. Didzis to ir sapratis. Veiksmi vēlot un izdošanos, Aldis.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
