AKKA/LAA ar fanfarām iznes radioaparātu no slimnīcas paliatīvās palīdzības nodaļas
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents13.02.2013.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija šodien skata Autortiesību likumu, kur Kultūras ministrija iesaka 15. pantu izteikt šādā redakcijā: „15) publisks izpildījums - darba vai cita ar šo likumu aizsargāta objekta priekšnesums, atskaņojums vai kā citādi tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces palīdzību vai procesa starpniecību veikts izmantojums, kas paredzēts vairākiem ar izmantojuma veicēju vai savstarpēji personīgi nesaistītiem sabiedrības locekļie.”
Šāds risinājums nozīmē, ka jebkurā vietā, kur atskanēs mūzika, varēs ienākt policists un paprasīt uzrādīt licenci. Ja licences nebūs – tiks uzlikts 500 līdz 5000 latu liels sods, kādu jau izpelnījušās kafejnīcas Mājas svētība īpašnieces.
Kultūras ministrija un Saeimas komisija rūpīgi ieklausījušās AKKA/LAA argumentos, ka visiem tiem, kas publiski klausās mūziku, ir merkantils mērķis, tie ar šo mūziku pelna naudu, bet šajā peļņā jādalās ar izpildītājiem un galvenais – ar AKKA/LAA.
Es pieļauju, ka restorāna īpašnieks tiešām atskaņo mūziku, lai klientiem būtu patīkamāk kavēt laiku, gaidot steiku un vīnu. Toties es nekādi nevaru iedomāties, kā mūzika veicina uzturēšanos zobārstniecības kabinetā. Nu nespēju iedomāties situāciju, ka pacients pēkšņi lūdz vēl mazliet paurbt zobu, jo skan tik jauka mūzika. Nu labi, zobārstniecības kabinetā mūziku izslēgsim– lai pārējie dzird, kā vaid tas, kurš jau ticis krēslā.
Tomēr galvenais panākums jaunajiem likuma grozījumiem būs iespēja izslēgt visus radioaparātus un televizorus lauku slimnīcās ar sociālajām un aprūpes gultām, kurās ārstējas galvenokārt veci un hroniski pacienti. Beidzot varēsim vienīgajā koptelpā, kur vecīši sanāca pēc vakariņām, atkal iekārtot sarkano stūrīti, kur nevienam nekas nav darāms.
Sliktāk ar palātām, kurās vairāk nekā viens pacients. Ja nu tante Marta vēlas klausīties Latvijas Radio, tad lai tur radioaparātu zem segas un izvelk laukā tikai uz ziņām. Neviena no aprūpes slimnīcām nespēj apmaksāt nepieciešamos medikamentus un pacientu ēdināšanu, kur nu vēl paredzēto kompensāciju par mūzikas klausīšanos.
Mūzikai ir arī atbalsta funkcija ārstniecības procesā. Īpaši būtiska mūzikas terapija ir psihiatrijas un gerontoloģijas, kā arī paliatīvās medicīnas pacientiem. Bet AKKA/LAA, protams, vēlas no mirstoša pacienta iekasēt savu latiņu.
Un tad pēkšņi es paskatos uz savu grāmatplauktu un atceros, ka sarakstījis vai sastādījis esmu 16 grāmatas, bet nudien neesmu AKKA/LAA klients, jo nevēlos savas naudas administrēšanu uzticēt cilvēkiem, kam neuzticos. Bet AKKA/LAA taču savāc savus santīmiņus arī tad, ja kādā neprāta brīdī students bibliotēkā lasa arī manis rakstītās rindiņas. Un rodas sajūta, ka šī aģentūra nebūt netiecas godprātīgi atbalstīt māksliniekus vai izpildītājus, bet gan savu maciņu. Nauda taču vairāk vajadzīga nevis talantiem, bet alternatīvi apdāvinātajiem aģentūras darboņiem.
Ja Latvija ar Azarbaidžānu paraksta līgumu par nodokļu dubultneaplikšanu, kāpēc Kultūras ministrija tik ļoti alkst ar nodokļiem aplikt gan Latvijas Radio 2 (ko mēs visi atbalstām no savas nodokļu naudas), gan šī radio klausītāju, ja tie nejauši atrodas blakus?
Rakstot šīs rindiņas, es iespaidojos no citiem rakstošiem vai zinošiem kolēģiem. Viņi saņems autoratlīdzību kā procentu no summas, ko es nopelnu rakstīdams – proti, no nulles.
Seko mums 
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
