Etīdes par kultūras monarhiju. Teorijas pirmie soļi

Mums ir divi populāri teorētiķi: Ķīļa kungs, kurš neatšķir pedagoģiju no tehnoloģijas un Priedīša kungs, kurš jauc kultūru ar civilizāciju. Interesanti, kuros plauktos tagad atrodas akmens, bronzas un dzelzs laikmeti.

Atbildēt

»

dumš kā zābaks.

Atbildēt

»

To es saku, es Žulis/Dabas bērns/ģēnijs.

Atbildēt

rītus dziedot īstie latvieši rīkles kodīs protams labus gabalus ņemuši brūvēt modes riestu drīzāk ... `

Atbildēt

»

rītus dziedot īstie latvieši rīkles kodīs protams labus gabalus ņemuši brūvēt modes riestu drīzāk ...

Atbildēt

»

Te arī tikai manas domas.

Atbildēt

»

Manu domu pārstāsts.

Atbildēt

No Stikla kalna: "Diskusija
Joprojām turpinās diskusija par kulturoloģijas priekšmetu, objektiem, problēmām. Aktuāli ir divi jautājumi: 1) kāds ir kulturoloģijas specifiskais raksturs atšķirībā no citām zinātnēm; 2) cik lielā mērā kulturoloģijai ir tiesības iejaukties citu zinātņu pētnieciskā materiāla teritorijā, jo kulturoloģijai nav savs empīriskais artefaktu lauks – neatklāj jaunus artefaktus. Abi diskusijas jautājumi ir samāksloti. Netiek ņemts vērā, ka kulturoloģijā ietilpst kultūras vēsture, kultūras teorija un kultūras filosofija. Katrai no šīm disciplīnām ir pētnieciskais priekšmets, objekti un problēmas. Kulturoloģijas specifiskais raksturs arī nav noslēpums. Kulturoloģija ir zinātniskā paradigma – noteikta pieeja, skatījums uz kultūru. Minētās diskusijas musinātāji paši atbild uz dotajiem jautājumiem. Viņi saka, ka kulturoloģijas uzdevums ir kultūras sociālās dinamikas tendenču analīze, balstoties uz tipizāciju – tipisku, bet nevis sporādisku parādību izvērtējumu. Tātad notiek artefaktu tipoloģizācija. Vēl diskusijas musinātāji saka, ka kultūra sastāv no divām lielām daļām: 1) sociāli regulējošās daļas un 2) simboliskās daļas. Sociāli regulējošā daļa aptver sociālo mijiedarbību un komunikācijas normatīvus – valodu, likumus, normas, tradīcijas, zināšanas, morāli, sabiedrību kā sistēmu. Simboliskajā daļā ietilpst cilvēku darbības simboliskie produkti un simbolu radīšanas tehnoloģijas. Principā pret minēto iedalījumu nevarētu iebilst, jo kultūra patiešām sastāv no 1) empīriskās realitātes un 2) simboliskās realitātes. Vienīgi neskaidrs ir jautājums par pisuāru, par ko jau minēju citā tekstā. Nevienā no abām daļām nav saskatāma vieta pisuāram. Turpinot tādā pašā vulgārā garā, var teikt, ka pisuāri veido kultūras trešo daļu, kura neietilpst kulturoloģijas interešu lokā."

Atbildēt

No pasniedzēja bloga: "Dažkārt nākas dzirdēt par latviešu māniju nerunāt par lietu, bet par autoru. Praktiski tas izpaužās tā, ka latvieši nemīl apspriest otra latvieša izvirzītos priekšlikumus, atziņas, idejas, konstatācijas utt., bet mīl apspriest attiecīgā cilvēka personību – viņa rakstura iezīmes, izskatu, cilvēcisko kvalitāti. Pēdējais aspekts, cilvēciskā kvalitāte, ir īpaši cieņā. Turklāt no intelektuālās un morālās attīstības viedokļa. Atklāti sakot, cilvēks tiek tūlīt rupji nolamāts. Latvietis tūlīt nolamā otru latvieti, nemaz neiedziļinoties teiktajā. Dažkārt, atkārtoju, to uzskata par specifiski latvisku izdarību, kas liecina par latviešu cilvēcisko niecību – nevēlēšanos un nespēju nodoties intelektuālajai darbībai, ko vienmēr vairāk vai mazāk prasa otra latvieša teiktais. Tomēr nākas apšaubīt, vai tā ir tikai latviskas nepilnvērtības liecība. Ispējams, latviešu vidē šī nepilnvērtības liecība ir biežāk izplatīta nekā citu etnosu vidē. Tas būtu loģiski, ņemot vērā latviešu intelektuālās un morālās apdāvinātības vispārējo pakāpi. Tomēr minētā parādība ir sastopama arī citos etnosos. Šajās dienās kaimiņu zemē ļoti dedzīgi apspriež abu brāļu personības un nerunā par viņu jauno principā lietderīgo ideju."

Atbildēt

Turpat: "Postneklasiskais evolucionisms
Atsevišķi kulturologi vērīgi seko, kas notiek zinātnes filosofijā. Viņi redz, ka zinātnes filosofijā tagad aktuāla ir saruna par posnetklasisko zinātnisko paradigmu. Tāpēc atsevišķi kulturologi tiecās jaunākās zinātnes filosofijas atziņas piemērot kulturoloģijā. Postneklasiskā zinātniskā paradigma balstās uz sinerģētiku. Atsevišķi kulturologi tāpēc izsakās par postneklasisko evolucionismu, kas balstās uz sociālo sinerģētiku; tādā skatījumā pasaule (kultūra, sabiedrība) tiek interpretēta kā pāreja no nestabila līdzsvara uz stabilu nelīdzsvarotību, kurā pastāvīgās svārstības ir stabilitātes nosacījums. Šī atsevišķo kulturologu pieeja nerada nekādu uzticību. Postneklasiskā zinātniskā paradigma attiecas nevis uz pasaules reālo virzību, bet gan uz cilvēku spēju izprast šo reālo virzību. Tagad (postneklasiskajā zinātniskajā paradigmā) beidzot spējam saskatīt un novērtēt nestabilitātes lomu. Agrāk valdīja vienkāršota pieeja: jebkura nestabilitāte tika uzskatīta par haosu, pret kuru ir jācīnās, jo tas traucē evolūcijai. Tagad esam sapratuši, ka nestabilitāte netraucē evolūcijai un patiesībā ir viens no evolūcijas komponentiem."

Atbildēt

Turpat: "Dinamika
Kultūras vēsturiskās dinamikas teorija interesējās par šādiem jautājumiem: kultūras virzības tendences un likumsakarības; solidaritātes un identitātes evolūcija; kultūras produktīvās darbības formas un principi; kolektīvā pašorganizācija un regulācija; informācijas glabāšana un translācija; sociālā komunikācija (iekšējā, starpkulturālā)."

Atbildēt

No Stikla kalna: "Vektors
Kulturologu aprindās ir sastopams viedoklis par kultūras vēsturiskās attīstības vektoru. Tas esot šāds: no instinktu stingri reglamentētām dzīves normām, tradīcijām, paražām līdz sociālās brīvības un cilvēka pašatklāsmes iespējām. Kultūras vēsture esot stāsts par cilvēka atbrīvošanos no sociālās kontroles stigmātiem, iejaukšanos privātajā dzīvē. Tātad cilvēces kultūra virzījās no instinktu kontrolētas dzīves uz etnisko tradīciju kontrolētu dzīvi (pirmatnējā kopienā un agrārajā stadijā) un racionālo sociālo uzvedību (industriālajā un postindustriālajā laikmetā). Minētais vektors lielu uzticību nevar izraisīt. Protams, audzināšana, izglītība un ideoloģija cilvēces attīstības gadsimtos ir ļoti daudz panākusi cilvēka instinktu apvaldīšanā. Bet, vai tas ir noticis tik lielā mērā, ka tagad dzīvojam postinstinktu laikmetā, par to nav nekāda pārliecība. Cilvēka instinktiem joprojām ir milzīga loma kultūrā. Ja tas tā nebūtu, tad mēs tagad nerunātu par mežonības uzplaukumu, arhaizāciju, postcilvēku ģenēzi. Bet ko lai saka latvieši, kuru dzīvē prātam nav nekāda loma un minētajam vektoram arī nav bijusi nekāda loma, kuru mentalitātē ir vairāk iracionāla pirmatnība nekā racionāla sociālā uzvedība?"

Atbildēt

Vai tad par kultūru ir jārunā. Par kultūru ir jastāv klusu. Mums ir ministrija, kura var runāt par kultūru.

Atbildēt

Kur tu teci, gailīti manu! Lūk, visa mūsu kultūra!

Atbildēt

Kā man ir apnikusi tā kultūra, kad tā nomirs beidzot?

Atbildēt

»

Kādi gan izdzimteņi te negrozās ap nopietnajiem rakstiem, ka šausmas pārņem, redzot latviešu jauniešu pagrimumu.

Atbildēt

»

dumš kā zābaks.

Atbildēt

»

ras,ras,ras, tu rusņjas pidaras. iesprūda copy paste taustiņš, onanist? taustekļi tulznās no trolinga? vai no kulakā sišanas? saņemies ņerga.

Atbildēt

Man gan patika skolā klausīties par kultūru pie vecā skolotāja.

Atbildēt

»

Nav latviski.

Atbildēt

Vai Tailora grāmata ir latviski? Internetā neatradu.

Atbildēt

»

dumš kā zābaksu pāris..

Atbildēt

Turpat: "Antropoloģiskais pavērsiens
Literatūrzinātnē tagad iztirzā t.s. antropoloģisko pavērsienu, kas esot sācies no 1995.gada, kad Konstances universitātē notika pasākums „The Anthropological Turn in Literary Studies” (НЛО, 123.nr). Jautājums ir šāds: uz kuru pusi pavērsiens. Iespējas divas: 1) filosofiskā antropoloģija un 2) kultūras antropoloģija. Literatūrzinātnieku interese par kultūru liecina, ka pavērsiens ir uz kultūras antropoloģijas pusi, pret literatūru izturoties kā pret kultūras produktu. Kultūras holistisko būtību jau atzina agrāk: kultūra kā „tekstu ansamblis” (Klifords Gircs); mīts apliecina kultūras holismu (R.Barts); epistēma apliecina kultūras holismu (M.Fuko); vispārējs kods apliecina kultūras holismu („Jaunā vēsture”)."

Atbildēt

»

dumš kā zābaks.

Atbildēt

Vai jūs zināt, kas ir Lielais Benemuki? Nezināt? Ak, jūs, primitīvie tumsoņas! Lielais Benemuki ir xx gadsimta inovācija! Ņemot vērā daudzu tūkstošu gadu ilgo cilvēces vēsturi, tas skan neticami. Tas ir zināms paradosks Homo Sapiens intelektuālajā evolūcijā, ka cilvēki varēja dzīvot bez zināšanām par Lielo Benemuki un dzīvo vēl joprojām pat neizjūtot pēc tā vajadzību.Par Lielo Benemuki neinteresējās ne vācbalti, ne Auseklis, ne Pumpurs. Bez Lielā Benemuki lielā mērā iztika pat Rainis ar Aspāziju. Daži latviešu domātāji gan intensīvi interesējās par Lielo Benemuki, bet viņu interese nebija īsti pareiza. Arī citās valstīs domātāji interesējās par Lielo Benemuki, bet viņu interese bija visai neriktīgā, tāda riņķī un apkārt klejojoša. Bet tad pienāca brīdis, kad tā interese noevolucionēja un Lielo Benemuki pirmo reizi interpretēja xx gadsimta otrajā pusē kādā Holivudas kinokomēdijā par Robinsonu Kruzo. Kopš tā laika ļoti daudzi ir pievērsušies Lielajam Benemuki, jo, triviāli izsakoties, Lielais Benemuki sniedz atbildes uz visiem jautājumiem un ir zāles pret visām slimībām. Un jūs, cienījamie lasītāji taču arī negribiet palikt pakaļā un iztikt bez Lielā Benemuki, vai ne? Jēs taču arī gribiet evolucionēt! Te nu gan es gribu brīdināt, ka Lielais Benemuki nav nekas imanents. VIŅŠ realizējas organiskā vienotībā ar visu cilvēci. Tāpēc, lieciet aiz auss - latvieši nevar izolēti godināt savu Lielo Benemuki. Latviešiem nemaz nedrīkst būt tāds savs Lielais Benemuki! Lielais Benemuki mums visiem ir kopīgs. Un vispirms jau VIŅŠ ir kopīgs ar lielo vareno krievu tautu. Tāpēc, pat nedomājiem Satversmē rakstīt kārtējo preambulu par savu Lielo Benemuki! Tā būtu tumsonība, fašiZms, nacisms... nu jūs jau paši saprotat, kas tas būtu.

Atbildēt

mudīgi priedītim celt pieminekli izcilakais latviešu zinātnieks numur viens ļeņina pieminekļa vieitā tauta saziedos redzēsim ... `

Atbildēt

»

mudīgi priedītim celt pieminekli izcilakais latviešu zinātnieks numur viens ļeņina pieminekļa vieitā tauta saziedos redzēsim ...

Atbildēt

Es ari labprat vairak palasitu ubadzigo prasisanos pec Krievijas pilsonibas.

Atbildēt

Atkal kāds latvlops piesavinājies manu niku. Deniss, es esmu istenais Deniss K. Un es esmu vienīgais skolotāja līdzsekotājs. Skolotājs lekcijās katreiz mani uzslavēja par sapratni. Es vienīgais izteicu domu ka skolotājam būtu jāuzceļ piemineklis jau šobrõd. Tikai viņš vienīgais var dot apskaidrību šai tumsoņu sabiedrībai. Paldies skolotāj.

Dumš kā zābaks

Atbildēt

biedra priedīša raksti atgādina komunistu žēlabas par zaudēdajām (šķiet, 135) privilēģijām Latvijas Republikā. Man labāka lasāmviela būtu biedra priedīša Krievijas pilsonības nesaņēmšanas autobiogrāfisks atreferējums !!!

Atbildēt

Turpat: "Evolucionisms: epizodes
Pasaules zinātniskajā vidē sāk dominēt evolucionisma domāšanas stils. To var uzskatīt par racionālisma jaunu tipu.
*
Evolucionisms XIX gs. otrajā pusē sākās dabaszinātnēs, bet XX gs. arī tehniskajā un humanitārajā zinātniskajā izziņā, kļūstot kulturoloģisks faktors.
*
Evolucionisms kā attīstības koncepciju pamats, kā arī metodoloģiskā pieeja, bet galvenais – zinātniskā paradigma.
*
Evolucionisms un kulturoloģija: 1) pagātnes izpratne no evolūcijas viedokļa; 2) tagadnes un nākotnes izpratne no evolūcijas viedokļa.
*
Antroposfēras koevolūcijas izpratne – saistībā ar ģeosfēru, biosfēru, tehnosfēru, kosmosfēru un noosfēru.
*
XXI gs. dažādās zinātnēs izkaisītās zināšanas sāk koncentrēties vienā transzinātnē (kompleksā), radot jaunu pasaules zinātnisko kopainu. Mikro, makro, mega..- tāda sintezējošā paradigma ir evolucionisms (debesspolitika, sinerģētika, kulturoloģija).
*
Realitātes veidi: 1) dabiskās izcelsmes nedzīvā matērija; 2) dzīvā (biogēnā) matērija un tās augstākais produkts – cilvēks; 3) nedzīvā mākslīgās izcelsmes (tehnogēnā) matērija. Visas sistēmas ģenētiski saistītas; veidojas ģenētiski saistītas planetārās evolūcijas etapi.
*
Cilvēka līdera stāvoklis ir vēsturiski pārejošs; cilvēks ir līderis tikai kādu laiku; agrāk līderis bija daba, pēc tam cilvēks; nākotnē (pašlaik – daļēji) – mākslīgais prāts. Tas ir cilvēka apātijas, pagrimuma avots.
*
Planetārā izziņa kā mūsdienu izziņas problēma (planetārais evolucionisms); antroposocioģenēze planetārajā evolucionismā; antroposfēra kā planetāra sistēma; antroposfēras attīstības robežas; noosfēras rašanās."

Atbildēt

No Stikla kalna: "Pisuārs
Marsela Djušana 1917.gadā izstādītajam provokatīvajam darbam „Fontāns” (reāli pisuārs) var būt visdažādākais vērtējums. Tajā skaitā no estētiskā viedokļa nepieņemams vērtējums. Taču viņa pisuārs ir laba ilustrācija vismodernākajai un acīmredzot visprecīzākajai kultūras definīcijai. Respektīvi, kultūrā ietilpst tas viss, kas atrodas starp cilvēku un dabu. Arī cilvēka radītā materiālo lietu pasaule ietilpst kultūrā. Pisuāru izskats, kvalitāte, funkcionēšana ir atkarīga no kultūras. Taču joprojām ir sastopama pieeja, aizmirstot, prasti sakot, iekļaut pisuāru kultūrā. Tā, piemēram, krievu akadēmiskajās aprindās („kulturologu” aprindās) tiek popularizēta ļoti vienpusīga un nepilnīga koncepcija. Tiek klāstīts, ka kultūra ir mehānisms, kas nodrošina cilvēku sociālo komfortu – cilvēkiem ļauj sadzīvot savā starpā, bez kā cilvēki nespēj eksistēt. Kultūras pamatā esot sociālā mijiedarbība un komunikācija. Šī koncepcija ir ļoti primitīva. Ja kultūru uzskata tikai par sociālo vidi, tad kultūras pastāvēšanai ir vajadzīgi vismaz divi cilvēki. Ieva vai Ādams viens pats nevar radīt kultūru. Taču reāli Ādams var medīt, ēst, gulēt savā formātā, kas jau būs kultūra. Viņa medīšanas, ēšanas, gulēšanas formāti jau liecinās par noteiktu kultūru. Minētajā koncepcijā pisuārs netiek iekļauts, kas ir liela aplamība. Skaidrs, ka pisuāra klātbūtne pastāv arī koncepcijas kodolā – cilvēku sociālajā mijiedarbībā un komunikācijā. Viena komunikatīvā situācija (psiholoģiskā atmosfēra) būs tad, ja kontekstā ir grezns apzeltīts pisuārs. Pavisam savādāka komunikatīvā situācija būs tad, ja cilvēki nemaz nezina, kas ir pisuārs un savas vajadzības nokārto krūmos, mazmājiņā aiz staļļa, vārtu rūmē u.tml. Cilvēces kultūrā noteikti var būt atsevišķa saruna par „tualetes kultūru” dažādām tautām un etniskajām grupām. Pisuāram ir stabila vieta kultūrā."

Atbildēt

A.P. teorijas pēdējais kvieciens.

Atbildēt