Menu
Pilnā versija
Foto

Viss sākas galvā – gan attieksme, gan diskriminācija

Jānis Rušenieks, Dr.iur. · 08.07.2018. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vēlos izteikt pārdomas par vienu tēmu, kura nav atrodama nevienas politiskās partijas līdz šim zināmajām priekšvēlēšanu programmām. Varbūt tāpēc, ka ilgus gadus šajā pasaules nostūrī gan padomijas laikos, gan arī neatkarības laikos tā bija un ir savā ziņā tabu. Līdzīgi kā ar karstu kartupeli - to paviļā, paviļā, bet baidās paņemt rokās, kur nu vēl par to runāt vai rakstīt. Lielākā daļa sabiedrības par to negrib runāt, rakstīt, kur nu vēl domāt. Kas to gribētu darīt? Tie ir cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem un viņu tuvinieki.

Diemžēl vēsturiski pret šiem cilvēkiem ir izveidojusies tik īpaša attieksme, ka tie ir apzināti ir izstumti no sabiedrības kā kaut kas nevēlams, pretdabisks. Skaudrā realitāte ir pavisam prozaiska – šie cilvēki ir tādi paši kā ikviens apkārtējais, tikai ir kāds „bet”. Šis “bet” ikvienam ir savs, jo slimību vai citu apstākļu dēļ ir ierobežojumi - ierobežojumi runāt, ierobežojumi redzēt, ierobežojumi pārvietoties, ierobežojumi, ko nest, ierobežojumi, ko darīt, ierobežojumi...

Tomēr tie visi ir tikai ierobežojumi, nevis klajš nolieguma noliegums – nekam nederīgi un punkts. Diemžēl sabiedrība, it īpaši valstiskās struktūras veic šo cilvēku “izslēgšanu no spēles” – viss, kas ir saistīts ar invaliditāti, nav publiskojams vai ir pat slēpjams no acīm. Tiek radīta ilūzija, maldīgs priekšstats, ka Latvijā šī tēma nav aktuāla, ka Latvijā nav personas ar īpašām vajadzībām. Te ir vietā runāt, ka „sabiedrībā valdošie stereotipi ir diskriminējoši, jo tie atņem personas individualitāti. Kad persona tiek izslēgta no sociālajiem kontaktiem, netiek pieņemta darbā, pazemota darbā vai ārpus darba, pamatojoties uz negatīviem pieņēmumiem vai stereotipiem par kādu grupu, persona tiek diskriminēta.”[1]

Atkāpei un terminoloģijai. Nu jau vairākus gadus man ir iznācis pievērst uzmanību un sekot jautājumiem, kuri ir saistīti ar tiem šīs valsts iedzīvotājiem, kuriem likumdevējs ir atzinis īpašu statusu - "cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem". Tieši šis ir viens no Latvijas normatīvajos aktos esošajiem formulējumiem (otrs ir “cilvēki ar invaliditāti”). Šajās pārdomās lietošu tikai pirmo, jo, manuprāt, tas ir precīzāks, arī mazāk stereotipisks un aizskarošs. Kā papildus arguments manai izvēlei ir kādā pētījumā secinātais – “Latviešu valodā, ir daudz dažādu terminu, kā tiek saukti cilvēki ar invaliditāti, daži no tiem ir ļoti rupji, piemēram, kroplis, savukārt citus nav ieteicams lietot, piemēram, daudzi lieto terminu "invalīds", arī angļu valodā (invalid) šis termins nozīmē "nederīgs"”[2].

Vēl tikai divus gadus atpakaļ cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem kopējais skaits Latvijas Republikā bija 174 060 cilvēki vai 8,85 % no kopējā valsts iedzīvotāju skaita. Kopējā pabalstu summa cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem Latvijā 2018.gadā sasniegs tuvu 200 miljonus eiro. Papildus tam valsts plāno tērēt un tērē naudu dažādiem skaļiem un klusākiem integrācijas plāniem, tikai lielākoties, manuprāt, tas ir “pa tukšo”. Publiski valsts laiku pa laikam ziņo, ka tiks veikta tāda vai tāda integrācijas programma, aizbraukušo atgriešana un integrēšana, sveštautiešu integrēšana, migrantu uzņemšana un integrēšana… Pēdējā laika sauklis – likvidēsim bērnu namus līdz x gadam! Pagaidām no valsts un tās angažētajām personām ir tikai “veiksmīgi” apgūta nauda, bet rezultāts ir kā allaž - čiks.

Vai ir un ko ir iespējams darīt? Kā tas daudzreiz ir teikts – viss sākas ikviena galvā. Vispirms ir jāsaprot, jā, ir atšķirība, bet tā nav tik graujoša vai nelabojama. Tāpat ir jāsaprot, ka šīs personas ir mūsu līdzcilvēki, nevis svešie, kuri ir jāizolē. It īpaši ir jāņem vērā, ka šie cilvēki paši no sabiedrības necenšas izolēties, bet mēģina tajā būt, dzīvot. Diemžēl tieši valstiskās institūcijas un sabiedrība cenšas viņus izolēt – Jums ir piešķirta invaliditātes grupa. Saņemiet savu pensiju, valsts un sabiedrība Jūs uztur, ko gan vēl Jūs gribat?

Laiku pa laikam ir iespējams uzzināt, ka kaut kas kaut kur rīko kārtējo sanāksmi, semināru, konferenci, darba grupu, kurās tiek teorētiski spriests un diskutēts, tā sekmīgi tērējot un apgūstot Eiropas Savienības, kā arī citu finansētāju “piešķirtos” līdzekļus. Pavisam nesen, drusku pirms Jāņiem atkal notika viens šāds saiets, kurā tika aktīvi diskutēts par daudzām tēmām - Kā dzīvot Latvijā, ja iedzīvotāji ar invaliditāti nesaņem pietiekamu atbalstu cilvēka cienīgai dzīvei – vai tie būtu pabalsti, vai iespējas atrast darbu, iegūt labu izglītību, rūpēties par savu veselību un kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku? Kā sakārtot likumus, atrast finansējumu un mainīt sabiedrības attieksmi? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklēsim Eiropas Sociālo tiesību pīlāra ietvaros notiekošajā diskusijā “Kā salabot salauzto sociālo taisnīgumu?"”.[3]

Kāds šādām sanāksmēm ir “sausais atlikums”? Manuprāt, tālāk par tukšu muldēšanu un ķeksīša ievilkšanu “labo darbu” sarakstā un cita veida dažāda līmeņa atskaitēs tā arī netiek. Man tas atgādina labdarības “uzplūdus” pirms Ziemassvētkiem, kad dažādi uzņēmumi un arī privātpersonas nogādā ziedojumus bērnu namiem vai trūcīgiem iedzīvotājiem - tas pats ķeksītis, sev uz pleca uzsišana, iespējama sirdsapziņas nomierināšana ar labu darbu. Varbūt atceraties leģendāro Repšes teicienu – “nu kā var nesolīt”? Velkot paralēles, visa veida “plikās” diskusijas par tēmu “Ko vajadzētu darīt...” daudzpunktēs ieliekot daudzas sociālas tēmas, ja netiek piedāvāta reāla rīcība, kura tiek noteiktā laika periodā pildīta, ne pie kā “taustāma”, reāli novērtējama vai izmērāma, nenoved.

Darīt vai nedarīt, ja darīt - ar ko sākt?

1. Ar attieksmes maiņu.

Cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem nav infektiozs, viņš sabiedrībai nav kaitīgs, no viņa nav jāvairās kā no spitālīgā. Ir jārada labvēlīga vide – iespēja pārvietoties, iespēja iet, iespēja piekļūt, iespēja nokļūt. Dažādas personas, biedrības un cita veida nevalstiskās organizācijas laiku pa laikam veic sociālos eksperimentus. Dažādos sociālajos tīklos, dažreiz arī atsevišķos medijos parādās šo eksperimentu atskaņas – vizualizācijas par ne-iespējamību personai ratiņkrēslā nokļūt vai izkļūt no pazemes pārejām pa it kā speciāli ierīkotajām uzbrauktuvēm vai nobrauktuvēm, ne-spēja lietot speciālos, ne jau par lētu naudu ierīkotos pacēlājus, arī liftveidīgas iekārtas, jo - izrādās, tie ir ačgārni uzprojektēti, pēc tam arī attiecīgi ačgārni uzbūvēti, neņemot vērā elementārus fizikas likumus, savukārt citviet to lietošana ir jāpiesaka vismaz 48 stundas iepriekš. Šo uzskaitījumu varu turpināt ar ne-spēju uzbraukt vai nobraukt no trotuāra, iekļūt dažādās privātās vai valstiskās iestādēs.

2. Ar teritorijas un ēku “savešanu kārtībā”.

Mazu sprīdi atpakaļ sanāca būt dažās publiskās iestādēs, kuras personām ar kustību traucējumiem, manuprāt, ir īpaši nedraudzīgas. P.Stradiņa slimnīcas jaunais korpuss. Nu skaisti! Plaši vestibili, koridori, brauc kaut vai ar elektromobili! Pa kreisi reģistratūra, kur labi ka ir ierīkotas dažas vietas kur apsēsties. Piereģistrējoties vari uzzināt kabinetu, kurā pieņems ārsts. Tad – daudzie metru metri pa nelietderīgo, bet skaisto vestibilu, līdz ēkas pirmā stāva pašā galā atrodas nepieciešamais kabinets. Pēc ārsta apmeklējuma vari ceļot uz ārdurvīm, tad uz auto stāvvietu. Skaisti!!! Bet - ja tev ar iešanu vai kāpšanu pa trepēm nav īpaši viegli, bet tu nepārvietojies ratiņkrēslā, tad pievārēt šos attālumus nebūt nav viegli. Diemžēl projektējot, bet vispirms jau pasūtot šādus projektus, tiek domāts par skaistumu, aizmirstot padomāt par funkcionalitāti. Vai to var mainīt? Manuprāt, jā, ja izstrādājot šādus ēku projektus, teritorijas labiekārtošanas plānus, kā konsultanti tiktu piesaistīti cilvēki, kuru pārvietošanās “lielākais atbalsts” ir spieķis vai ratiņkrēsls. Varbūt stradiņos (arī citās slimnīcās, ārstniecības iestādēs) pie ieejas jaunajā korpusā var novietot “ekstru” – dažus tukšus ratiņkrēslus, kuri krietni vien atvieglotu cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem ceļošanu līdz galamērķim.

Šis tas ir jāpiebilst par auto novietošanu pie jaunā stradiņu kompleksa. Pirms ieejas durvīm ir dažas vietas auto novietošanai uz minimālu laiku – 15 minūtēm. Savukārt uz ilgāku laiku auto ir jānovieto aiz paceļamās barjeras. Savu “darīšanu” – rindas izstāvēšanai reģistratūrā ( praksē ap 30 – 40 minūtes), nokļūšanai līdz nākamajai uzgaidāmajai “zālei”, tad sava kārtas numuriņa gaidīšana uz atsevišķiem vēl nesabojātiem ekrāniem, jo pie kabinetiem krēslu vairs nav. Labi, ja izdodas tikt pie ārsta iepriekš akceptētajā laikā. Prakse rāda, ka atvēlētajās bezmaksas 30 minūtēs – iebraukt, atstāt auto, reģistrēties, nokļūt pie ārsta, atnākt līdz auto nav iespējams. Veselības ministrija kā Stradiņa slimnīcas kapitāldaļu turētāja jau pašos pamatos ir ieplānojusi par katru ārsta apmeklējumu iekasēt papildus vismaz 1,50 eiro. Arī no cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, arī no tām, kurām ir CSDD izsniegta atļauja novietot stāvvietā automašīnu bez maksas, ja vien tur ir šādas zīmes. Zīmes ir, bet aiz maksas barjeras! Teritorijā nav atrodama neviena norāde, ka cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ir tiesības tur novietot automašīnas bez maksas.

Turpinājumam vēl daži piemēri “no dzīves”, akcentējot tikai valsts un pašvaldību iestādes, to ēkas. Nesen bija jāiegriežas VAS “Latvijas dzelzceļš” galvenajā ēkā Gogoļa ielā. Sākums – kāpiens Golgātā, jo āra kāpnēm nav ierīkotas nekādas uzbrauktuves, pacēlāji, arī margas, lai varētu vismaz pieturēties. Iekšpusē tam seko vēl viens kāpiens līdz caurlaižu postenim. Urrā! Tālāk gan ir ierīkoti pat divi lifti! Savukārt Mārupes novada domes izglītības dienests un bāriņtiesa Konrāda ielā jau izceļas ar ēkas attālinājumu no ielas, personām ar invaliditāti neesošu auto stāvvietu, kā arī pie ieejas ir aizmirsts par iespēju iebraukt ēkā personām ratiņkrēslos, arī jaunajām māmiņām ar bērnu ratiem. Protams, lifta šajā ēkā nav.

Kā to vērtēt? Diskriminācija? Atšķirīgas attieksmes izrādīšana? Nezinu par VAS “Latvijas dzelzceļš” motīviem tik daudzu gadu garumā neveikt uzlabojumus sen eksistējušai ēkai, jo iespējams, ka nevienam nav tas pat ienācis galvā vai arī tas ļauj izvairīties no ratiņkrēslos sēdošo cilvēku apmeklējuma. Savukārt abas pašvaldības iestādes šajā ēkā atrodas salīdzinoši nesen, bet iekļūšanas atvieglojumu ierīkošana netika pat plānota - jo bija nopietna atruna “kas tad ir daži pakāpieni pie ārdurvīm! Kam vajadzēs, gan jau uzkāps…”

Vai šādu attieksmi var mainīt? Manuprāt, var. Ne vienā dienā, jo vispirms ir jāgroza normatīvie akti, liekot ikvienam valsts vai pašvaldības publiskas ēkas īpašniekam nodrošināt piekļuvi personām ar funkcionāliem traucējumiem vismaz ēkas pirmajā stāvā. Savukārt, ja personu pieņemšana notiek arī otrajā vai augstākos stāvos, tad ir jāierīko lifts. Nevietā būtu divas valsts un pašvaldību amatpersonu replikas – “kam tas ir vajadzīgs” un “tas ir dārgi”.

Kādu laiku neesmu bijis valstiski galvenajās iestādēs Jēkaba un Brīvības ielās. Kad tās apmeklēju pēdējoreiz, arī pie Saeimas ēkas un Ministru kabineta “uzbrauktuves” pie āra trepēm nemanīju, par invalīdu automašīnas stāvvietas zīmi nemaz nerunājot.

3. Dot iespēju strādāt algotu darbu.

Lielākajai daļai cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ar valsts “piešķirto” pensiju iztikt ir problemātiski. Pat pašvaldību un valsts noteiktie cita veida atvieglojumi nerada cilvēka dzīvošanai cienīgus apstākļus, jo pensijas nauda tiek tērēta medikamentiem, palīglīdzekļiem, elementāru rēķinu apmaksai. Tāpēc  cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem nav jānoraksta un jāizsvītro no darba tirgus. Tas ir milzīgs potenciāls gan valsts un pašvaldību jomā, gan privātajā sektorā, jo pārvietošanās ierobežojumi vienlaicīgi nenozīmē cilvēku prāta spēju zudumu vai roku pārakmeņošanos. Tikai valstij un sabiedrībai ir jāgrib šos cilvēkus nepazaudēt, viņus reāli integrēt ne tikai darba tirgū, bet arī sabiedrībā kopumā. Diemžēl mums ir daudzas “publiskas personas”, kuras aicina klausīties tikai viņu vārdos, bet darbos rīcība ir pilnīgi pretēja.

Gribas praktiskus piemērus? Nesūdzos, bet viela pārdomām. Kādu brīdi atpakaļ biju reģistrēts bezdarbnieks. Savu dzīves gājumu (CV) un motivācijas vēstules sūtīju kā privātajiem, tā arī valstiskajiem darba devējiem, ja no sludinājuma varēju secināt, ka mana kompetence ir atbilstoša. Adresātu vidū bija trīs Pierīgas pašvaldības, arī kāda bieži medijos piesaukta kamera. Neviena no šīm iestādēm man pat nepiezvanīja, nemaz nerunājot par aicinājumu uz interviju. Tajā pat laikā kāds privātais komersants atbildēja – “Paldies par interesi, bet Jūsu kompetence mūsu uzņēmumam ir krietni par augstu, mēs Jums nevarēsim piedāvāt adekvātu atalgojumu.” Visā valstī ir sekmīgi izveidota “sistēma” – amata pretendentiem nav nekādu iespēju pierādīt, ka potenciālais darba devējs ir jebkā pārkāpis Satversmē noteikto atšķirīgas attieksmes izrādīšanu vai pat veicis diskrimināciju, jo šīs iestādes labākajā gadījumā ir atbildējušas uz e-pastu par dokumentu saņemšanu, taču visi tālāk pieņemtie to lēmumi ir lielais nezināmais.

Medijos mākslīgi tiek uzturēts viedoklis, ka personu ar īpašām vajadzībām nodarbināšana darba devējam ir apgrūtinoša, jo saskaņā ar Darba likuma 109.panta 2.daļu darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu ar darbinieku, ja viņš atzīts par invalīdu, izņemot gadījumus, kas ir noteikti Darba likuma 47.panta 1.daļā un 101.panta 1.daļas 1.,2.,3.,4.,5.,7. un 10.punktā[4]. Neanalizēšu visas iespējas legāli vai likumīgi pārtraukt darba attiecības ar cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, jo tādu ir pietiekami. Jā, ir atsevišķi gadījumi, izņēmuma situācijas, kad viens vai otrs darbinieks cenšas ļaunprātīgi izmantot šī panta nosacījumus, bet tā nav sistēma.

Arī šajā, nodarbinātības gadījumā, pirmais solis ir jāsper valstij, manuprāt, tieši likumdošanas jomā. Ir jāveido speciāla valsts programma – sākot ar normatīvo aktu grozīšanu, nosakot, ka katrā valsts iestādē, katrā pašvaldībā ir obligāti jānodarbina zināms skaits cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem. Vai uzreiz ir jānosaka konkrēts cipars attiecībā pret nodarbināto skaitu? Iespējams, ka ar laiku jā, bet sākumam pietiktu ar vienu, diviem, trīs. Varbūt tad arī privātais sektors sāktu domāt, izvērtēt, iesaistīt, nevis tikai klaigātu par “Darba likumā” viņiem ierakstīto nelabvēlīgo formulējumu. Populisms populisma galā, tukša muldēšana, jo no darba ir iespējams atbrīvot ik vienu personu, kura pārkāpj darba līguma nosacījumus vai arī veic pretlikumīgas darbības, ja ir tiesisks pamats. Tikai Latvijā ir vērojama daudzgadēja valsts struktūru īpašā “neprasme” atbrīvot no darba valsts sektorā nodarbinātos, it īpaši bijušos knābistus.

Uzreiz atbildot tiem bļāvējiem, ka šāds mans ierosinājums radīs atšķirīgu pieeju vienai no sabiedrības grupām - cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, atbildu - nē, tā nav, jo raugoties no analoģijas – neviens taču neiebilst pret pasaules tendenci vadošos amatos nodarbināt vairāk sievietes, taisni pretēji – tas tiek veicināts, pat ar grozījumiem normatīvajos aktos. Ja tagad daudz kur lepojas ar sieviešu skaitu vadošos amatos, parlamentos vai valdībā, varbūt ar laiku spēsim kā ikdienu uztvert faktu, ka kādu jomu, nozari vai uzņēmumu vada cilvēks ar īpašām vajadzībām, nevis tikai lepojoties ar no pagaldes vai skapja izlīdušajiem ministriem.

Vai ir nepieciešams un vai ir iespējams ko reāli darīt cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem labā? Tikai fakti – Latvijā “tika veikts pētījums par diskrimināciju darba tirgū, kurā tika aptaujāti 353 cilvēki ar invaliditāti, no kuriem 52,7% bija ekonomiski neaktīvi, 17,5% bija darba meklējumos un tikai 25,3% bija darba attiecībās. No šiem cilvēkiem 22,6% bija saskārušies ar diskrimināciju. Respondentiem, kuriem bija darbs, tika jautāts, vai viņi ir saskārušies ar diskrimināciju darbavietā. 16,6% no respondentiem atzina, ka ir pieredzējuši diskrimināciju darbavietā, vienā trešdaļā gadījumu diskriminācijas gadījumi atkārtojās 3-5 reizes, bet vienā no pieciem gadījumiem respondenti ar diskrimināciju saskārās 6-10 reizes gada laikā”.[5] Šie skaitļi nav labvēlīgi darba devējiem un valstij.

Sabiedrībai ir jāsaprot kāds būtisks faktors – nekas nav mūžīgs, nemainīgs. Svarīgi ir tas, ka jebkurš cilvēks kādā brīdī, esot pilnā spēku plaukumā, jūtoties visvarens, var nonākt situācijā, ka viņš tiek atzīts par cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem. Tas ir aicinājums, nevis draudi - iedomāties situāciju, atrasties “otra ādā”. “ANO konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām ir viens no cilvēku sabiedrībai vissvarīgākajiem dokumentiem, jo jebkurš cilvēks, kurš tiek uzskatīts par "normālu", var kādā noteiktā brīdī iegūt invaliditāti - vai nu uz kādu laika posmu vai uz visu savu atlikušo dzīvi.”[6]

Piekrītu viedoklim, ka “Integrācijas modeļi pieņem, ka kaut kas ir nepareizs un ka tas ir jāsalabo, lai to varētu iekļaut esošajā sistēmā, ka šī iekļaušana ir process, kurā katra persona neatkarīgi no tās vecuma, invaliditātes un tās veida, dzimuma, reliģiskās vai seksuālās pārliecības vai tautības, kura vēlas, var piekļūt un pilnībā piedalīties visos aktivitātes vai pakalpojuma aspektos tādā pašā veidā kā jebkurš cits sabiedrības loceklis un iekļaušana fokusējas uz visu cilvēku tiesībām iederēties, ka tā ir prakse veidot no ierobežojumiem brīvu vidi, lai visām personām būtu iespēja būt par sabiedrības daļu.[7]

Manis pārdomas vai analizētie gadījumi ir tikai daļa no praksē konstatētā. Bez “uzmanības” palika “bezmaksas“ medicīna pirmās grupas cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, rehabilitācija, tās savlaicīga pieejamība un informācija par tās esamību, Sociālās integrācijas valsts aģentūras darbība, gaidīšanas termiņiem uz tās sniegtajiem pakalpojumiem, utt. Galvenais, kas ir jāatceras, ka katrs cilvēks ir atšķirīgs, tāpēc nav iespējams veidot vienu standarta modeli cilvēku iekļaušanai sabiedrībā, tās aktivitātēs. Otrkārt – ir jābūt vēlmei darīt, treškārt – ir jābūt praktiski veicamām lietām, kuras dod reālu, “taustāmu” rezultātu.


[1] INVALIDITĀTES ĒTIKAS ETIĶETE, pieejams: http://www.itlerasmus.eu/DEM/DEM%20LT%20Latvian.pdf

[2] DISKRIMINĀCIJA LATVIJAS DARBA TIRGŪ, Rīga 2014, SIA Projektu un kvalitātes vadība, pieejams http://www.nva.gov.lv/docs/30_532182ec87ebe6.54266345.pdf

[3] Eiropas Komisijas Latvijā interneta mājas lapa, pieejams:  https://www.facebook.com/EiropasKomisija/videos/295524810987092/

[4] Latvijas Republikas “Darba likums”

[5] DISKRIMINĀCIJA LATVIJAS DARBA TIRGŪ, Rīga 2014, SIA Projektu un kvalitātes vadība, pieejams http://www.nva.gov.lv/docs/30_532182ec87ebe6.54266345.pdf

[6] INVALIDITĀTES ĒTIKAS ETIĶETE http://www.itlerasmus.eu/DEM/DEM%20LT%20Latvian.pdf

[7] INVALIDITĀTES ĒTIKAS ETIĶETE http://www.itlerasmus.eu/DEM/DEM%20LT%20Latvian.pdf

Novērtē šo rakstu:

45
0