Iesaki rakstu:

Vairāki Pietiek lasītāji ir uzdevuši jautājumu – ko gan uzņēmēja Jūlija Krūmiņa grāmatas prezentācijā pirmdien darīja Lato Lapsa? Vai tiešām nopirkts? Saistībā ar to publicējam Lato Lapsas sarakstīto uzņēmēja raksturojumu, kas atrodams jaunajā grāmatā:

„Klātienē es ar Jūliju Krūmiņu pazīstams esmu tikai dažus gadus, toties neklātienē – sen jo sen, kopš deviņdesmito gadu otrās puses, kad sāku veidot pirmos Latvijas miljonāru sarakstus.

Tolaik un vēl daudzus nākamos gadus šis kungs manā skatījumā iemiesoja visu to sliktāko, kas bija raksturīgs Latvijas bagātāko cilvēku simtniekam. Nekautrīgs savas bagātības ekshibicionists – tas vēl būtu pietiekami maigs un pieklājīgs mana toreizējā vērtējuma īss kopsavilkums.

Taču gāja laiks, trakie deviņdesmitie pagāja, un gadu pēc gada būtiski mainījās arī Latvijas bagātāko cilvēku saraksts un tā figuranti: savu turīgumu lepni un pat aizrautīgi izstādošs miljonārs no normas pamazām kļuva par eksotisku izņēmumu.

„Jaunmodīgais” saraksta figurants, kā likums, sāka apgalvot, ka viņam naudas un mantas esot krietni mazāk, nekā bija aprēķināts kārtējā TOP 100. Turpretī Jūlijs Krūmiņš bija un palika pretējā nometnē – pie tiem nedaudzajiem, kas uzskata, ka viņi ir nenovērtēti, un ir gatavi uz daudz ko, lai pierādītu savu.

Tā nu, ja ir vēlme uz Jūliju Krūmiņu kā sava veida fenomenu raudzīties primitivizēti, viņu varētu nedaudz melanholiski uzskatīt par trako deviņdesmito gadu gandrīz vai pēdējo reliktu, kurš faktiski vienīgais vēl turas pretim laika zobam un nenovēršamajām pārmaiņām.

Viss, protams, nav tik vienkārši, par ko var pārliecināties ikviens praktiski domājošs cilvēks, pats sev uzdodot jautājumu – kāpēc arī pašlaik šis daudzu ieskatā balamute, muldonis, pārspīlētājs joprojām atrodas Latvijas bagātāko cilvēku vidū? Kāpēc viņš nav no tā pazudis reizē ar citiem hepeningu un pašpublicitātes meistariem?

Ja mēs ticam dvēseļu pārdzimšanas teorijai, atbilde varētu būt vienkārša un savā ziņā loģiska – gluži vienkārši Jūlijs Krūmiņš savā iepriekšējā eksistencē ir bijis tāds svēts cietējs, ka šai dzīvē ir nopelnījis iespēju uzvesties, kā nu vien vēlas, un vienlaikus smelt visus dzīves labumus pilnām karotēm un kausiem.

Savukārt, ja meklējam racionālākus argumentus, tad droši vien nekas cits neatliks kā pieņemt, ka cilvēkam, kurš vēlas dzīvē sasniegt izcilus panākumus materiālajā jomā, vienīgā veiksmes formula nav būt tādam pelēcīgam, neizteiksmīgam Dombrovska tipa grāmatvedim.

Līdz ar to man Jūlijs Krūmiņš ir staigājošs apliecinājums, ka pasaulē var gluži labi pastāvēt arī miljonārs – pašpuika, kurš pat ļoti cienījamā vecumā var atļauties būt viņš pats un ne tikai bez kādām bremzēm uzd... visiem tiem un visam tam, kam nu vēlas, bet arī par to atklāti paziņot visiem, kas gatavi klausīties.

Tā, lūk, manuprāt, ir tiešām apskaužama spēja. Pat vairāk: neslēpšu, ka tieši šī Jūlija Krūmiņa publiskā reakcija, kas Latvijas sabiedrības tikumīgākajā un sirdsšķīstākajā daļā – tajā, kas uzd…šanu valstij un tās apkāšanu un čakarēšanu uzskata par diskrētu un kaunīgu nodarbi – tika uztverta ar milzīgu sašutuma vilni, manās acīs viņu ir padarījusi nesalīdzināmi simpātiskāku nekā iepriekš.”