Iesaki rakstu:

Dzimtbūšana (angl. serfdom, vāc. Leibeigenschaft, fr. servage, kr. крепостничество) - daļas zemniecības feodālās atkarības forma, zemnieka piesaiste vienai dzīvesvietai, kļūstot par tās daļu. Zemes kungs uzņēmās rūpes un aizbildniecību pār atkarīgajiem (nodrošināja tos ar aizstāvību, veselības aprūpi, darba inventāru, neražas gados ar pārtiku un sējmateriālu, celtniecības materiāliem, maksāja augstākai varai par tiem nodokļus u.tml.), savukārt atkarīgie dzimtļaudis atdarīja ar pienākumiem pret kungu (visbiežāk, zemes kunga saimniecībā, klaušas), kas rezultātā izpaudās piesaistīšanā pie apstrādājamās zemes, pakļaušanā senjoru administratīvajai un tiesu varai, retumis krasākās formās pat robežojoties ar verdzību.

Vergi (lat. servis, angl. slaves, vāc. Sklaven, kr. рабы) - personīgi atkarīgi cilvēki bez kādām politiskajām vai saimnieciskajām tiesībām, bieži vien pielīdzināmi kustamajam īpašumam.

Šis raksts vērsts uz to ka Latvijas pilsonis nav īsti noteicējs savā valstī ...

Cik ilgi latvietis klanīsies un ļaus sevi sist – kad beidzot celsies? Vai tiešām mūsos ir vergu dzīsla stiprāka par pašcieņu?

Pašvaldības SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) tika izveidota 2010. gada 29. decembrī, apvienojot 15 pašvaldības namu pārvaldes, un tās mērķis bija “veikt kvalitatīvu un nepārtrauktu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldīšanu, veicināt daudzdzīvokļu dzīvojamo māju tehniskā stāvokļa uzlabošanu”. https://www.rnparvaldnieks.lv/lv/par_mums/uznemums/

Visi, kas kaut cik iedziļinās RNP darbībā, lieliski redz, cik skaistu naudas mazgājamo SIA ir izveidojusi Rīgas dome.

Mēģinājumi cīnīties ar RNP saistībā ar ūdens cirkulāciju un nepamatotiem rēķiniem par piespiedu zemes nomu bija bezjēdzīgi – vēstuļu un iesniegumu apmaiņa bez sekām – suns rej, karavāna iet tālāk. Kopumā mājas iedzīvotāji klusējot maksā uzlikto papildmaksu, uzskatot, ka labāk nestrīdēties ar RNP, kura rīcībā ir visi ietekmes instrumenti, kas ir Rīgas domes rīcībā.

Līdzīgi arī mūsu mājā sākotnēji tika veikts mēģinājums noskaidrot, kas un kādā veidā prihvatizēja zemi zem mājas – zemei pat pāris reizes mainījās gan kadastra Nr., gan robežas. Bija mēģinājums nogriezt lieko zemi no mājas piesaistes (apkārtējās mājas, kas bija fiksākas, to spēja izdarīt un visu pārpalikuma zemi piesaistīja vienai mājai pamatojoties ar būvnormām).

Rakstīšanās noveda pie Alfa Keiša vārda, kuru pārstāvēja Vineta Kalnkaziņas (pazīstams uzvārds) un Sallijas Burmeistares kundzes. Abas dāmas uz kontaktu negāja, un vienīgais, ko izdevās uzzināt, ka īpašums atjaunots uz radniecību рiеrādоšо dоkumеntu раmаta kā bijušās īpašnieces Martas Feimonts meitas pardzīvojušais laulātais.

Tanī pat laikā bija cits tiešais pretendents uz zemes īpašumu, kā viņu apgāja, par to vēsture klusē. Zemes īpašnieces pa kluso izgatavoja zemes sadales projektu, lai varētu daļu pārdot celtniecībai (te parādās pirmais joks – dzīvokļu īpašnieku kopība nevarēja veikt zemes atdalīšanu jo neļāva būvnormas). Pārdošana izjūk līdz ar celtniecības burbuli, un projekts tiek iesaldēts – zeme netiek dalīta.

Tālāk vergiem vergu likumi: 1992.gadā Saima atjauno civillikumu - pilnībā bez atkāpēm 70 gadu posmā notikušo darbību rezultātā esošās izmaiņas. Purvi, lauki, viensētas kļuva par pilsētām, un nabadzīgie zemes turētāji (to “mantinieki”), kuru manta daļēji vai pilnībā piederēja Valsts zemes bankai, tika atbrīvoti no savām saistībām un dāvanā saņēma ne tikai zemi, bet arī mājas ar visiem iedzīvotājiem.

Lai iedzīvotājiem nerastos ilūzijas, tad papildus Saeima iekļauj normas, kas veidojās uz Latvijas Republikas likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”, padarot vienus atkarīgus no otriem.

Ne reizi Latvijā bezjēdzīgi veiktas darbības, apstrīdot likumu normu ievērošanu pie zemes atdošanas „likumīgiem īpašniekiem”. Gribētos uzsvērt, ka šī norma īsti neattiecas uz tiem mantiniekiem, kuru zeme bija apbūvēta un atradās pilsētas vēsturiskās robežās, bet lobēti tiek tieši pilsētām iekļautās no jauna apbūvēto zemes gabalu īpašnieki.

90. gadu beigās, kad pilnībā notika “likumīga” pilsētas zemes prihvatizācija, lielākais vairums (ja ne visas) dzīvojamās mājas bija pašvaldības īpašums, līdz ar ko zemes prihvatizētājam, pareizi ievērojot likumu normas, bija jāslēdz nomas līgums ar pašvaldību – parādiet kaut vienu nomas līgumu, kas tiktu noslēgts.

Tanī pat laikā pašvaldībai (pilsētas domei) bija tiesības atdot zemi kopā ar māju pieprasot kompensāciju par esošām ēkām vai atiecīgi kompensēt pretendentam par zemi naudā vai graudā, kas arī bija noteikts dažādās likuma normās. Pašvaldības atdeva zemi un visas saistības uzkrāva mājas iedzīvotājiem (kā jau minēju vairums māju piederēja pašvaldībai ne iedzīvotājiem).

Vēlāk Ministru kabinets saprot, ka ir pāršāvis pār strīpu, un sāk sacerēt noteikumus lai ierobežotu jaunizceptos zemes īpašniekus, deputāti ceļ sev reitingus, demagoģējot šinī jautājumā, un beidzot parādās finanšu organizācijas, kuras piedāvā aizņēmumus zemes izpirkšanai, kā arī paralēli meģina lobēt tiesiskās normas piespiedu zemes izpirkšanai (skaidrs ka summas būs “adekvātas”). 

Bet visā šinī jezgā tiek aizmirsts par pašu cilvēku, uz kuru vairs neattiecas likumi un konstitūcija. Satversme spēlē uz vieniem vārtiem – jaunizceptie vergturi –, citādi pateikt nevar, jo tiesas nostājas to pusē, viennozīmīgi atbalstot to tiesības uz brīvu rīcību ar īpašumu, kas ierobežo sabiedrības daļas rīcību ar savu īpašumu, bet kur tad Satversme, ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija?

Kur ir tiesiskais vienlīdzības princips: viens indivīds iegūst valdījumā māju ar iedzīvotājiem (sabiedrības daļu) un piespiež viņus maksāt, izmantojot LR likumdošanu. Vai šinī situācijā nav saskatāms ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācija 4.panta un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4.panta pārkāpumi.

LR likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.pants pats par sevi jau strīdīgs attiecībā uz vienlīdzību – indivīds no indivīda nevarēja piedzīt zemi vai uzspiest nomu, turpretī indivīds, uz kura “mantojamās” zemes ir daudzdzīvokļu māja, var uzspiest mājas iedzīvotājiem savu gribu un tiem ir jāmaksā neatkarīgi no vēlmes. Tīrākā dzimtbūšana vai verdzība.

Mājas iedzīvotāji ne tikai kompensē izdevumus, bet arī maksā nomu un sedz visas izmaksas saistībā ar zemes labierīkošanu vai uzturēšanu – grib to vai ne –, tā ir noteikusi valsts, un indivīds gūst nepatiesu labumu. Kāda valsts savu pilsoņu daļu nodod verdzībā atsevišķiem indivīdiem? Valsts, kura Eiropas izpratnē attiecas pie trešās kategorijas (??) un kur netiek ievēroti tiesiskie cilvēktiesību aspekti.

Atgriežoties pie RNP – RNP paši slēdz vienošanos ar zemes īpašniekiem dzīvokļu īpašnieku vārdā, kā vēlas. Kad mēģini noskaidrot, uz kāda pamata tiek iekasēta zemes noma un maksa par zemi, tad izrādās, ka, ja mājā nav vienota pārstāvja, tad pietiek ar RNP iekšējo lēmumu slēgt vienošanos, neprasot pilnvarojumu dzīvokļu īpašnieku kopībai – šo kārtību atbalsta arī tiesa, kaut gan normatīvie akti nosaka, ka tiesa izšķir jautājumu par piespiedu zemes nomu starp īpašniekiem, un tas vienmēr par labu zemes īpašniekiem, jo uz to ir tendēta visa Latvijas likumdošana – indivīds ir augstāks par sabiedrību.

Visi, kas izmanto RNP vortālu, būs ievērojuši sadaļu “MANI LĪGUMI”. Šī sadaļa ir tukša. Uz jautājumu, kāpēc iepazīties ar līgumiem, kas saistīti ar mājas apsimniekošanu, nav  iespējams – atbilde ir oriģināla: rakstiet iesniegumu, to izskatīs un, ja uzskatīs par apmierināmu, noteiks, kad un kur varat iepazīties ar dokumentu. Šeit ir ievērots patērētāju likums attiecībā uz trešās personas “informētību” par noslēgtiem līgumiem viņa vārdā.

RNP veic remotdarbu izpildītāju izvēli. Gadījumos, ja mājas kopība atrod citu (ne RNP) darbu veicēju, izrādās, ka nepietiek ar kopības lēmumu (turklāt tam ir jābūt paraugnoformējumam), bet ir nepieciešami vēl papildu nosacījumi no 11 punktiem, kuros vienīgais, kas nenorādās, ir RNP konti, - kāpēc tas viss ir jāpievieno pie kopības lēmuma, nav īsti skaidrs, jo nolīgstamais darbu veicējs to visu var iesniegt brīdī, kad uzsāk sacensības konkursā, tā kā RNP ir pienākums rīkot konkursu (vismaz formāli). Tā daudzi noteikti saskārās ar māju pagrabos veiktajām cauruļu maiņām – vajag, nevajag, vienalga maina. Ja netecēja tad pēc maiņas noteikti tecēs. Uz jautājumu par garantijas servisu atbildes nav.

Ūdens patēriņš – viens no lielākajiem absurdiem, kuru Rīgas dome kopā ar Ministru kabinetu ir sacerējusi. Visi, kas mēģina apstrīdēt RNP rēķinos uzlikto papildu maksu, uzraujas uz MK noteikumiem Nr.1013. Šie noteikumi vienmēr un visur tiek traktēti par labu tikai un vienīgi RNP, tādējādi atbalstot viņu bezdarbību. Latvijas Republikā visi likumi ir nosacīti – par piemēru var minēt Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, kurā ir noteikts, ka patērētājam nevar uzspiest, ko pirkt vai maksāt par nesaņemto preci, tanī pat laikā ir uzsvērts, ka par ūdeni ir jāmaksā un MK noteikumi Nr.1013 atbilst tiesiskām normām. Turklāt Latvijas Republikas  Augstākās tiesas Senāts savā 2012.gada 23.maija spriedumā lietā Nr.SKC-250/2012 motīvu daļā uzdod jautājumu par likuma piemērošanas korektumu:

“Senāta ieskatā, jautājums par ūdens patēriņa starpības apmaksu ir saistāms ar jautājumu par to, kam jāveic pasākumi, lai atrisinātu strīda pamatā esošo fizikas un matemātikas problēmu: kādu faktoru dēļ rodas atšķirības. Iespējamie izskaidrojumi iezīmējas 8. lappuse no 9 apelācijas instances tiesas spriedumā. Tie varētu būt: a) ūdens noplūde avārijas rezultātā, b) neuzskaitīta noplūde mājas ietvaros, tostarp, apejot skaitītājus vai pastāvot lietotājiem ārpus dzīvokļiem, c) kopējā vai atsevišķo dzīvokļu mērinstrumentu defekti. Lietā nav strīda par to, ka dzīvokļos uzstādītie skaitītāji ir sertificēti. Tiesa gan ir atzīmējusi, ka pēc strīda periodu aptverošā 2007.gada ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 1013 (09.12.2008.), kuru 30.punktā norādīts uz pārvaldnieka pienākumu noskaidrot ūdens patēriņa starpības rašanās iemeslus, taču nav izvirzījusi to kā pamatu pārvaldnieka pienākumam ciest zaudējumus. Tiesa aprobežojusies ar strīda izlemšanai pietiekamu argumentu, proti, dzīvokļu īpašniekiem nav pienākums maksāt par ūdeni, kura saņemšana nav pierādīta. Ar to ir dots signāls, ka tiesa nevar akceptēt tādas situācijas turpināšanos, kurā ap 20% no patēriņa, tas ir viens kubikmetrs no katriem pieciem, tiek iekļauts maksā bez jebkāda izskaidrojuma. Senāts pievienojas Civillietu tiesu kolēģijas uzskatam, ka ūdens zudumi nav atzīstami par saņemtu pakalpojumu, tāpēc dzīvokļu īpašniekiem nav pienākums veikt samaksu par nesaņemtu pakalpojumu. Tādējādi, Senāta ieskatā, jautājums par starpības apmaksu ir saistīts ar to, kam jāveic pasākumi, lai atrisinātu jau norādīto fizikas un matemātikas jautājumu. Senāta ieskatā, pareizs ir Civillietu tiesu kolēģijas vērtējums, ka jāievēro arī Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas, jo dzīvokļu īpašnieki saņem no apsaimniekotāja pakalpojumus, tostarp rēķinu sagatavošanu par komunālajiem pakalpojumiem.”

Jautājums: par kādiem zaudējumiem ir runa, ja RNP ir tieši atbildīgs par situācijas nepieļaušanu? Uzdodot jautājumus par ūdens starpību, RNP atbilde balstās uz MK Nr.1013 19., 30.pantiem.

Šajos MK noteikumos (redakcija līdz 2019.gada grozījumiem) ir pants Nr.30. 3.punkts nosaka - ja dzīvokļu īpašnieki nav pieņēmuši šo noteikumu 33.¹ punktā minēto lēmumu, par ūdens skaitītāju nomaiņu vai uzstādīšanu var lemt pārvaldnieks, ja ūdens patēriņa sadales aprēķinā trīs mēnešus pēc kārtas veidojas ūdens patēriņa starpība, kas lielāka par 20 %, ievērojot šo noteikumu 33.¹punktā minētos nosacījumus.” Un tā kā tas nav izdevīgs RNP tad par to tiesā nediskutē. Ja manas vainas (bezdarbības) dēļ RNP rodas zaudējumi – man ir jāmaksā; ja otrādi tad arī man ir jāmaksā. Tiesiska valsts.

Izvilkums no tiesas sprieduma: “No prasītājas (domāts RNP) iesniegtajā aprēķinā redzams, ka ūdens patēriņa starpība sadalīta atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam (72 dzīvokļu īpašumi), tikai starp tiem dzīvokļu īpašumiem, kuros nav uzstādīti vai nav verificēti ūdens patēriņa skaitītāji trīs mēnešu laikā pēc verifikācijas termiņa beigām, kā arī tiem, kuri vairāk kā trīs mēnešus nav savlaicīgi iesnieguši ūdens patēriņa skaitītāju rādījumus. Secināms, ka prasītāja maksu nar ūdens patēriņa starpību aprēķinājusi atbilstoši noteikumu Nr. 1013 19. punktam un pamatoti iekļāvusi atbildētāja rēķinos.” Ar šo tiesa praktiski parādīja, uz kurieni tiek virzīts spriedums – parādiet kaut vienu daudzdzīvokļu māju, kurā ūdens starpība būtu sadalīta atbilstoši citātam!

Latvijas Republikā ir tiesībsargs, bet viņa norādēm likuma normu korektumam ir tikai rekomendējošs raksturs, kas nav saistošs nekam: tā viņa ieteikums cīnīties tiesā noved pie nu jau paredzamām sekām – tas, ka likuma normas ir traktējamas par labu pilsonim, nav attiecināms uz Latviju. Ieteikums nemaksāt par to, ko nesaņem, līdz ar ko tas ir uzskatāms par protestu pret pretiesisku darbību, noved vēl pie padziļinātām sekām. Tiesa ne tikai apmierina RNP pieprasīto maksu par savu bezdarbību, bet vēl uzliek papildu maksas.

Ievērojot norādes MK noteikumos Nr.1013, vēlies gūt pierādījumus ūdens zudumiem (akti par faktu konstatēšanu, remontdarbu akti u.t.t.), - dabū zvērinātu tiesu izpildītāju un slēgtus kontus, tā ka pat minimumam netiec klāt. Ir īsti nesaprotams – pēc tiesu izpildītāja uzbrauciena man kas pienākas vai tomēr valsts noteiktais minimums ir brīvi apgrozāmie līdzekļi un nevienam nav tiesības tos bloķēt?

SECINĀJUMS: Latvijas ierindas pilsoni, ja tev nav spalvainas rokas no aizmugures, - nesprēgā, noliec zemu galvu un atceries, ka vergam nav tiesību skatīties kunga acīs, tikai uz kājām...