Valdība apstiprina: jā, mēs zibenīgi sameklējām iespēju, kā atjaunot Latvijā konsolidācijas, griešanas un mazināšanas politiku
Imants Liepiņš · 04.09.2019. · Komentāri (0)Iesaki rakstu:
Nelaimīgās Rīgas Satiksmes kredītsaistību iekļaušana visas Latvijas ārējā parādā – lielisks solis, kā pamatot algu necelšanu skolotājiem, policistiem, ugunsdzēsējiem, kā arī izņemt naudu no vispārējās ekonomiskās aprites. Konsolidatori var būt lepni!
Pagājušomēnes viedokļa rakstā, kas bija kā turpinājums citam viedoklim vēl pirms pašreizējā Ministru kabineta apstiprināšanas, apskatīju drūmu varbūtību: “Vai šī ir OIK shēmotāju atbalstīšanas valdība? Nē. Ir vēl ļaunāk. Un te būs iemesli, kāpēc.”
Drūmajiem secinājumiem pamatā bija šovasar novērotā tīšuprātīgā pašvaldību vārdzināšana, neļaujot tām aizņemties naudu ne no Valsts kases, ne no komercbankām, lai tās nespētu finansēt skolu remontus un citus ilgtermiņa ieguldījumus infrastruktūrā (bija gadījumi, kad neļāva finansēt pat tādus darbus, kuru izpildes rezultātā saņemtu naudu atpakaļ no ES fondiem).
Cits pamats bija premjerministra Krišjāņa Kariņa izteikumi intervijā, kurā viņš satraucās par strādājošo algu pieaugumu (!), kā arī dažādi spriedelējumi par “negatīvo fiskālo telpu” nākamā gada budžeta sastādīšanas gaitā. Pieminēju arī ekonomisku pētījumu trūkumu, kas ļautu kaut aptuveni noskaidrot, cik un kā Latvijas IKP pieaugumu bremzē, piemēram, būvniecībā neieplūdusī nauda, ja ministri Rīgā neļauj pašvaldībām Alojā un Siguldā atjaunot skolas, Kurzemē — remontēt ceļus utt.
Profesionāli nosvērtu, labi uzrakstītu atbildi uz manām un citu cilvēku bažām jau trīs dienas vēlāk sniedza Inta Komisare no Finanšu ministrijas Pašvaldību finansiālās darbības uzraudzības un finansēšanas departamenta. Viņa Delfu “Versijās” publicēja spēcīgu rakstu (gan ar netipiski garlaicīgu nosaukumu) “Pašvaldību aizņēmuma limita būtisks papildu resurss ir pašvaldību aizņēmuma pirmstermiņa atmaksas”: patiesībā rakstā ir ļoti saprotamos vārdos izskaidrots pašvaldību aizņēmumu ierobežošanas princips, lai pārmērīga aizņemšanās neietekmētu valsti kopumā.
Raksta beigās I. Komisare ar gandarījumu norāda: Alojas Ausekļa vidusskolas jautājums ticis atrisināts (jāpiekrīt — šoreiz tas tiešām izdevies krietni operatīvi), un izstrādāta metodika, kā arī citām pašvaldībām dot “zaļo gaismu” šādu neatliekamu vajadzību finansēšanai, ja nauda jāaizņemas.
To izlasot, jau nākamajā dienā Ministru kabinetā sēdošie konsolidatori, griezēji, mazinātāji un ekonomikas žņaudzēji bija atraduši veidu, kā samazināt nākamā gada valsts budžeta izaugsmi.
Finanšu ministrija iekļāva pašvaldības uzņēmumu Rīgas Satiksme “vispārējā valdības sektorā”, kas deva “pamatu” samazināt nākamā gada valsts budžeta izdevumu iespējas par 72 miljoniem eiro.
No LETAs ziņas var saprast, ka Finanšu ministrija šādu “risinājumu” ekonomikas mazināšanai atradusi kopā ar izsaimniekiem no Rīgas domes: “FM kopā ar Rīgas pilsētas pašvaldību ir sagatavojusi izvērtējumu par Rīgas Satiksmes klasificēšanas vispārējā valdībā ietekmi uz vispārējās valdības budžetu, tādējādi 2020. gadā tā [ietekme] ir negatīva 71,9 miljonu eiro apmērā, 2021. gadā — negatīva 14,2 miljonu eiro apmērā, bet pozitīva tā ir 2022. gadā — 8,7 miljonu eiro apmērā,” ministrijas runasvīru citē LETA.
Tajā pašā dienā premjerministrs Kariņš pēc koalīcijas sadarbības sanāksmes žurnālistiem apstiprināja: “Iekļaujot Rīgas pašvaldības SIA Rīgas Satiksme valdības budžeta deficītā, valsts izaugsmei 2020. gadā ir atņemti 72 miljoni eiro [...], ko varēja pārdalīt mediķu, policistu un skolotāju algām vai kādām citām prioritātēm.”
Kā pamats tam tika minēts it kā Eurostat lēmums, taču tūlīt pat atklājās, ka Eurostat vai mūsu CSP tādu lēmumu nemaz vēl nepieņēma — iespējams, varbūt un (ja vispār) tad tikai uz gada beigām. Turklāt šo organizāciju darbībā vai funkcijās nekas neliecina par to, ka tām vispār būtu tiesības lemt, kas ir vai nav uzskatāms par valsts ārējo parādu (visiem ir skaidrs, ka Rīgas Satiksmes saistības ir Rīgas pilsētas pašvaldības saistības, nevis valsts saistības).
Tā saucamā “fiskālā telpa” ir iedomāts prognozētais lielums, par kādu nākamajā gadā varētu palielināties vai samazināties valsts budžets. Pat ja Rīgas Satiksme bankrotētu un transportlīdzekļu parka modernizācijai iztērēto naudu vajadzētu atmaksāt no galvotājas (pašvaldības) līdzekļiem, to nāktos darīt Rīgas domei, nevis valsts budžetam. Tāpēc šādu teorētisku saistību iestāšanās varbūtībai ir jāpieiet tieši kā teorētiskai varbūtībai.
Pieņemt, ka Rīgas Satiksme nākamgad bankrotēs (un Rīgas pilsētas budžets līdz ar to) ir apmēram tas pats kā pilnā nopietnībā stāstīt: “2020. gadā nodegs Kuldīga, sabruks Rēzekne, bet Ventspilij pilnīgi noteikti uzkritīs sengaidītais asteroīds! Un mums jāsāk rezervēt nauda, lai no šiem notikumiem neciestu Latvijas ārējais parāds, tālab mēs nepalielināsim algas skolotājiem.”
Absurds? Ja izvirzām tīšuprāt pārspīlētus “argumentus” ar meteorītiem, tad tas ir acīmredzams absurds. Bet valdībā sēdošie ekonomikas mazinātāji ir izmantojuši tieši tikpat iedomātu un praksē pilnīgi neticamu neiespējamību, “pamatojot” to ar divu statistikas kantoru (!) lēmumu, kurš — izrādās — vēl nemaz nav pieņemts (!!) un kuru tādiem statistikas kantoriem diez vai vispār ir tiesības pieņemt (!!!), lai nocirstu valsts budžeta palielināšanu nākamgad sen nepieciešamiem un iekavētiem darbiem, kuru īstenošanu atbalsta visa tauta.
Tādējādi konsolidatori, griezēji un mazinātāji ir apmierinājuši savu nekrofilo tieksmi (citādi es to nevaru raksturot) atmērdēt tautsaimniecību, izmantojot jebkādu ieganstu nelaist ekonomiskajā apritē iekšā naudu, un līdz ar to nomērdēt nākotnes izredzes tiem cilvēkiem, kuri cerēja uz izaugsmi biznesā vai lielākām algām publiskajā sektorā.
Šo mērdēšanas un konsolidēšanas tieksmi es uztveru kā “finansiālu nekrofīliju” tāpēc, ka mazināšanai un griešanai mūsdienu Latvijā nav atrodams pilnīgi nekāds racionāls pamats (mūsu izaugsmi jau ilgi nodrošina eksports, nevis tukšs patēriņš uz kredīta kā “treknajos gados”). Aktīvi meklēt iespējas, kā priekšā stāvošos ekonomiskos satricinājumus nevis pārvarēt ar gudru izaugsmi, bet tos padziļināt ar valsts ieguldījumu mazināšanu, ar algu un pensiju necelšanu — tas ir kas tāds, kam, domāju, jāmeklē nevis politisku vai ekonomisku, bet gan drīzāk psihiatrisku izskaidrojumu.
Vēlreiz atcerēsimies: pagājušoruden tauta kopumā nobalsoja par “jaunajiem spēkiem” (Attīstībai/Par!) un vairāku paveidu populistiem (JKP, KPV), par pazīstamiem un stabiliem sarakstiem (ZZS, NA — nerunāsim par kremliniem no Saskaņas). Konsolidācijas un mazināšanas politika, kas meklē iespējas nevis pārvarēt sarežģījumus, bet veicināt un pat izraisīt krīzes, balsis nesaņēma: ar šo politiku iepriekš asociētā Vienotība tikai par 8554 balsu tiesu pārvarēja 5% barjeru.
Nepilnu gadu pēc vēlēšanām redzamas arvien skaidrākas pazīmes, ka tieši mazināšana un mērdēšana ir galvenais makroekonomiskais vadmotīvs pašreizējās valdības attieksmē pret savu budžetu un pašvaldību resursiem.
Brace yourselves. Winter is coming.