Iesaki rakstu:

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi žurnālisti ar misijas apziņu un degošām krūtīm vai ik dienu krīt uz ambrazūras, lai sabiedrības interesēs atmaskotu neliešus. Uzmanīgāks vērotājs gan pamanītu sakritību, ka šī misijas apziņa vai vismaz tās publiskās izpausmes ieslēdzas un izslēdzas atkarībā no tēmas vai skartajiem personāžiem. Savukārt reālists vien pasmīkņātu un pievērstu uzmanību šo personāžu sižetiem un rakstiem tikai ar mērķi saprast, kurš šoreiz kuram un kura interesēs samaksājis.

Manās rokās ir nonācis kāds sacerējums, ko parakstījis kāds pilsonis Vladislavs Krikets, kura personas dati aizdomīgi līdzinās kāda slavena eiroskeptiķa datiem. Taču štrunts ar Kriketu, krietni interesantāks ir saturs iesniegumam, ko viņš pirms kāda laika iesniedzis vairākām Saeimas frakcijām. Kas zīmīgi, tas nav nonācis uz Jaunās Vienotības galda, mūsu reālistam liekot izdarīt vēl kādu secinājumu.

Pīārists Gints Feders un viņa paņēmieni jau vairākkārt publiski apspriesti, tostarp viņa maniere piedāvāt krīzes komunikācijas pakalpojumus un, ja no tiem uzņēmums atsakās, pašam šādu krīzi sarīkot, kā arī ieradums panākt publicitāti pa pašu vienkāršāko, “iepiķošanas” ceļu.

Taču šoreiz interesi izraisījis kas cits – TV3 žurnālista, drausmīgām manierēm apveltītā sensāciju meklētāja Jāņa Eglīša iekļaušana Federam pietuvināto ļautiņu pulciņā. Kā raksta Krikets, “viens no pastāvīgi G. Federa “piebarotajiem” žurnālistiem ir tuvs viņa kompanjona Mārča Krastiņa draugs Jānis Eglītis. Visi trīs kungi savu draudzību nekad nav slēpuši. Ņemot vērā J. Eglīša statusu TV3 televīzijā, viņš vērtību ķēdē ir augstākā pozīcijā un saņemot ikmēneša maksājumus gan par dažādu tēmu pieteikšanu Twitterī, gan tam sekojošu iztirzājumu TV3 ziņu sižetos.”

Te nu mūsu reālists, protams, iet lūkot Twitter. Nepaiet pavisam neilgs laiks, kad viņš ierauga – neuzpērkamā Eglīša, patiesības cīnītāja profilā visi Konkurences padomes un Rīgas domes atkritumu cīņai veltītie epiteti aizdomīgi saskan ar kāda Viestura Tamuža, plaši apspriestā atkritumu apsaimniekošanas līguma pretinieka lietoto retoriku. Vārdi “afēra”, “shēma”, “monopolists” no abiem dižgariem birst kā no pārpilnības raga, gan jau sagadīšanās, ka abi arī Konkurences padomes vadītāju dēvē par “drosmīgu”.

Ja papēta Eglīša iepriekšējās gaitas, viņš nekad nav izcēlies ar īpašu sabiedrības sargsuņa talantu, taču ik pa brīdim pagadās tēmas, kurās viņš iekampjas ar īsta buldoga tvērienu. Vai tam varētu būt kāds sakars ar regulāriem honorāriem no Federa un viņa kompanjoniem, var tikai minēt.

Iespējams, Eglīša gadījumu vajadzētu izskatīt mediju vides pieskatītājam, Saeimas deputātam Artusam Kaimiņam. Ja vien viņš pats nebūtu tajā pašā laivā ar Tamužu un Zakatistovu, no kuras ar visādu eglīšu palīdzību tiek zvejotas pašu naivāko un dumjāko vēlētāju balsis.