Iesaki rakstu:

Biju ļoti pārsteigts, izdzirdot šajā tālajā Eiropas nostūrī krievu valodu. Sēdēju mazmazītiņā kafejnīcā, kur dzēriens tika pasniegts gluži vai antīkās tasītēs. Tasīšu apzeltītajās maliņās laika un cilvēku zobi bija atstājuši savas piemiņas zīmes. Taču mazmazītiņā kafejnīca ar šīm tasītēm lieliski saderēja kopā.

Saklausītā krievu valoda gan kaut kā ar kopējo noskaņu disonēja. Pirmkārt, jau tāpēc, ka iebraucēji šo vietu faktiski neapmeklēja – ja nu vienīgi pa retam varēja sastapt pa kādam dullajam kā es. Un te pēkšņi – vesela ģimene, runājoša krievu valodā!

Sapratu, ka viņi meklēja kartē konkrētu vietu. Atvainojos par uzbāzību un šo vietu viņiem kartē parādīju. Arī paskaidroju ceļu, kā līdz turienei nokļūt. Protams, arī viņi bija pagalam izbrīnīti, jo palīdzību šajā vietā krievu valodā nebija cerējuši saņemt.

Tās dienas vakaru pavadījām kopā sarunās. Viņi bija ļoti inteliģenti Ukrainā dzīvojoši krievi. Izrādās, ģimenes galvam piederēja neliels bizness Austrumukrainā un arī vairāki īpašumi Ukrainas rietumu daļā, uz kurieni ģimene nemieru dēļ tagad bija pārcēlusies. Tā kā biznesam bija sezonāls raksturs, tad tagad, iestājoties klusākam periodam, viņi bija nolēmuši mazliet paceļot uz vietām, kur ir maz tūristu, pie viena tādējādi izraujoties no savā valstī valdošās nebūt ne optimistiskās gaisotnes.

Protams, sarunās nevarējām nepieskarties Ukrainas notikumiem. Un te būs Aleksandra (tā sauc ģimenes galvu) viedoklis par to, kas ir cēlonis Ukrainas austrumos noritošajām kara darbībām. Pēdējā laikā medijos publicēto lasu maz un nezinu – var jau būt, ka tagad kaut kur ir parādījusies arī šāda versija. Agrāk šādu nebiju sastapis. Neesmu soģis, lai spriestu, vai tā ir patiesība, taču uzskatu, ka visaptverošajā propagandas informācijas jūklī arī šādai versijai ir vismaz tiesības būt.

Kā zināms, Donbass ir vieta, kas bagāta ar derīgajiem izrakteņiem. No Aleksandra teiktā, ir cilvēki, kuri dažādos statusos tur ir ļoti saistīti ar atradņu vietām. Tas ir tas pats jau Latvijā no pēcpadomju pirmsākumiem pazīstamais priHvatizācijas process, kurā pareizā laikā un vietā atrodošies ļauži ir pamanījušies paņemt sev to, kas kādreiz it kā piederēja visiem (un tādējādi daudzos gadījumos nevienam).

Porošenko nākšana pie varas bija drauds prihvatizētājiem, kuri cita starpā, Aleksandra vārdiem runājot, ir ļoti saistīti ar Kremļa sili. Pirmās algotņu un ieroču partijas apmaksājuši prihvatizētāji paši. Taču spēki un iespējas pret Ukrainas armiju, lai kāda nu tā ir, izrādījušies par īsiem un nācies lūgt lielā brāļa palīdzību, kas arī tikusi saņemta. Galu galā, sile jau ir viena! Un ar tautu „brīvības cīņām” tam visam neesot ne mazākā sakara. Cits jautājums, kādā mērcē šis gulašs tiek pasniegts sabiedrībai un kā sabiedrība uz sev nosacīti svētajām lietām ir gatava pavilkties. Viss! Bezgala vienkārši! Un it kā pat loģiski.

Dzirdētajam ne piekritu, ne nepiekritu. Nebija noskaņojuma domāt par destrukciju un vardarbību. Taču vēlāk apcerēju, lūk, ko.

Komentāros pie viena no maniem rakstiem tika pārmesta notikumu izraušana no konteksta. Var jau būt. Taču notikumu izraušana no konteksta ir gandrīz neizbēgama. Notikums pats par sevi – ar to viss ir skaidrs, tas ir, kā saka, „uz sejas”. Bet konteksts? Katram notikumam ir kaut kāds primārs konteksts, kurš ierakstās nākošajā kontekstā. Tas savukārt vēl nākošajā. Un tā tālāk, līdz fundamentālajam pirmiemeslam, ko reti kurš zina un ko varbūt pat ar cilvēka ierobežoto spēju prātu vispār nav lemts izprast.

Šajā sakarā var atgriezties pie pārdomām par vēsturi. Alegoriski - vēsture ir ļoti modīga dāma, katrā notikumā ar daudziem jo daudziem apģērba gabaliem sev virsū. Šo vēstures dāmu kailu ir iepazinuši TIKAI tie, kas konkrētajā brīdī ar viņu ir bijuši, teiksim tā, tiešās attiecībās. Taču šie nedaudzie ļauži par vēsturi neko neraksta. Viņi to veido. Savukārt pārējie, kas kaut ko vēstures sakarā mēģina rakstīt, vairumos gadījumu nav nemaz tikuši līdz apakšveļai.