Iesaki rakstu:

Daudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.

Ievadam

Jautāšu - kāpēc jūs uzskatāt, ka sazvērestības kādreiz bija un šodien vairs ne? Kāpēc? Atbilde – tāpēc, ka es tā domāju, tāpēc, ka man tā liekas, - nav atbilde, un to pat nevar klasificēt kā neveiklu skaidrojumu. Ja liekas, tad ir liela varbūtība, ka apdauzīsies.

Cilvēka prāts ir uzbūvēts tā, ka tas mēdz ar viņam saprotamiem jēdzieniem, apzīmējumiem un konkrēta cilvēka zināšanām, bieži nezināšanām, skaidrot to, ko nesaprot. Tādus saucu par mākoņstūmējiem.

Neliela ilustrācija mākoņu stumšanai: Viens, rādot ar pirkstu uz mākoņiem, debesīs saka citam – vai redzi, mākoņi kustas. Zini, kāpēc, tāpēc, ka es tos stumju, - kaut patiesībā pūš vējš.

Cilvēki ir tendēti visam un visur meklēt receptes gan, kā vārīt zupu, gan, kā audzināt bērnus, gan, kā būvēt mājas. Atrodot recepti, cilvēks zina, ka jādara ir tā un tā, tad man būs zupa, labi bērni un silta māja. Ja par zupu tas lielā mērā ir taisnība, tad pārējās lietās reti.

Recepšu meklēšana ir kā sērga apsēdusi cilvēci un ved uz iznīcību. Bet, ja kāds meklē, tad noteikti rodas izmanīgi cilvēki, kuri piedāvā. Ja ir pieprasījums, noteikti būs arī piedāvājums.

Lai pārliecinātos, ka tās ir neefektīvas, cilvēkam vispirms tās ir jāizmēģina. Izmēģinājis un, ja rezultāts nepatika, cilvēks meklē nākamo recepti un ir gatavs šoreiz samaksāt vairāk, jo ir pārliecināts, ka lētās receptes nekam nederot. Tā rodas staigātāji, kuri šodien ir kristieši, rīt pagāni un parīt jau islamisti.

          Risinājums

Neatkarīgi no tā, kāds kuram ir ticību vai neticību apliecinošs dokuments, robežšķirtne starp kristieti un pagānu ir vienkārša. Kristietis savu veiksmju un neveiksmju cēloni saskata sevī, bet pagāns ārpus sevis. Pagāns problēmu risinājumu redz kāda rituāla pildīšanā. Viņš meklē recepti, cik reižu kaut kas jāizdara, lai man būtu.

Patiess kristietis ir pārliecināts, ka, tikai mainot savu dvēseles stāvokli, var mainīt savu likteni un šodienu. Kristietis zina, ka rituāli ir tikai ceļš, bet ne pats risinājums un mērķis. Kristietis neveiksmju un grūtību cēloni saskata sevī, bet pagāns meklē ārpus sevis.

Šo var attiecināt praktiski uz visām jomām. Formula gandrīz visos gadījumos ir vienāda. Cilvēks, meklējot garīgumu, sāk ar kādu reliģiju, tad secina, ka vai nu viņam nav tik daudz laika, lai iedziļinātos, vai mācītāju pieķer blēdībā, vai viļas un pievēršas nākamai reliģijai.

Līdzīgi ir ja kāds vai kāda, vīlies vīrā vai sievā, meklē citu, nepadomājot, ka varbūt nevis cita vai cits jāmeklē, bet pašam vai pašai ir jāmainās.

Cilvēkam liekas, kaut šai gadījumā būtu precīzāk teikt – rādās, ka, šādi meklējot īsto dievu, viņš kļūst garīgāks, zinošāks un gudrāks, bet apkārtējie redz, ka viņš ar katru «izaugsmes soli» kļūst neiecietīgāks pret citiem, pret ģimenes locekļiem, viņš kļūst aizvien nesavaldīgāks un pat agresīvs. Jo garīgāk it kā pieaug minētais personāžs, jo patiesībā dziļāk degradē. To sauc arī par vēlamā pieņemšanu par esošo.

Sazvērestības

Pēc garā ievada garš iztirzājums.

Kontrole pār kādiem procesiem, procesu iniciēšana, uzraudzīšana, koriģēšana ir iespējama tikai tad, ja ir zināšanas par to, ko vēlas panākt, ko vēlas organizēt un ar kādu nolūku. Šo mēdzam saukt vienā vārdā – sazvērestības.

Lai būtu iespējamas sazvērestības sazvērniekiem, ir nepieciešami instrumenti, ar kuriem sazvērestības īstenot. Sazvērestības reti kad ir labu nolūku piepildīšanas mēģinājums, kaut tādi gadījumi arī ir.

Lielākoties sazvērestību nolūks ir kādam kaut ko atņemt un iegūt sazvērestības īstenotājam, pakļaut, izmantot u.c.

Sazvērestības, lietas vienkāršojot un dažviet novedot līdz absurdam, lai ir saprotamāk, notiek vairākos posmos.

Kad kāds kaut ko vēlas panākt vai iegūt.

Šis kāds meklē, kur to var dabūt.

Šis kāds vai kādi izdomā, kā to panākt.

Kāds vai kādi izvēlas no iespējamiem un reāli pieejamiem instrumentus ieceres īstenošanai. Mēdz būt tā, ka šāds instruments tiek radīts speciāli, tas atvieglo turpmāko darbību.

Metodes netiek apspriestas, jo mērķis attaisno līdzekļus. Sazvērniekiem nav morāles, piemēram – es to nekad nedarīšu. Darīs visu, kas nepieciešams. Ja atmaskos un jautās, kāpēc tā darīji, atbildēs – tur nav nekā personiska, tas bija tikai bizness... Par tādiem tautā runā, ka tie pat māti pārdos... „Nu kā tā var” un citi naivi izsaucieni ir naivo cilvēku liktenis, un šādi izsaucieni apliecina, ka viņus noteikti izmanto.

Lošariks

Šā gada 1. jūlijā Krievijas vadītājs Vladimirs Putins atcēla ieplānoto braucienu un palika Kremlī, jo bija jāpiedalās kādā steidzamā sanāksmē. Šī sanāksme lemj ne tikai aizsardzības jautājumus, bet arī uzbrukumus citām valstīm.

Maz ir tādu, kuri ir informēti par to, ko šai sanāksmē runāja un arī man tas nav zināms. Lai šo rakstītu, man pietiks ar publiski pieejamo informāciju, ka brauciens tika atcelts un notika šāda steidzamības kārtā sasaukta sanāksme.

Gandrīz vienlaicīgi ASV viceprezidents Maiks Penss atceļ savu braucienu un no lidostas steidzami dodas uz sanāksmi Baltajā namā. Kāpēc, kas noticis, nav zināms?

Pēc neilga laika pasaule uzzina, ka Barenca jūrā ir avarējusi Krievijas atomzemūdene. Zemūdenei ir izdevies no dzelmes pacelties virs ūdens, bet četrpadsmit apkalpes locekļi ir gājuši bojā.

Zemūdene izrādījās diversijām paredzēts zemūdens peldlīdzeklis, kuram tiek piešķirtas it kā pētniecības funkcijas. Patiesībā tam nav nekāda sakara ar zinātni. Šī zemūdene ir paredzēta izlūkošanai un diversijām. To sauc «Лошарик». Šim zemūdens diversiju peldlīdzeklim ir vairāki nosaukumi – «АС-12» vai АС-31, bet «Лошарик» ir folklorizējies, jo ir aizgūts no populāras multfilmas.

«Lošarika» izstrāde sākās vēl padomju gados, tas vairākkārt tika modernizēts un pirmo reizi ūdenī tika nolaists 2003. gadā. Tas nav patstāvīgs peldlīdzeklis un nav bruņots. «Lošariks» ir sešdesmit metrus garš.

Neskatoties uz nelieliem izmēriem, šim diversijām paredzētajam līdzeklim ir daudz priekšrocību. Tas praktiski nav pamanāms pat ar mūsdienu modernām tehnoloģijām, jo tā dzinēji darbojas ļoti klusi un tas spēj nolaisties pat līdz sešiem kilometriem dziļumā. «Lošariks» ir aprīkots ar atomreaktoru ППУ Э-17 un daudziem speciāliem līdzekļiem zemūdens kabeļu bojāšanai, kabeļu ievietošanai un arī remontam. Tas spēj pieslēgties pie kabeļiem un veikt citas darbības, kā arī izvietot spridzekļus.

Krievija vēl aizvien nopietni pēta, kā, veicot sprādzienu kādā vietā, var izsaukt zemestrīces un citas dabas katastrofas citur. Šie projekti nav tikai kādu interneta blogeru izdomājums bet realitāte.

«Lošariku» parasti pavada lielāka izmēra atomzemūdene БС-136 «Оренбург». Šai zemūdenei ir paredzēti speciāli stiprinājumi, pie kuriem piestiprina «Lošariku». «Lošarika» apkalpē ir divdesmit pieci cilvēki. Ekipāža paredzēta tikai no virsniekiem. Šoreiz zemūdenē gāja bojā septiņi pirmā ranga kapteiņi, jeb daudziem saprotamāk – pulkveži. Trīs otrā ranga kapteiņi, jeb pulkvežleitnanti, divi trešā ranga kapteiņi – majori, kapteiņleitnants – kapteinis un mediķis pulkvežleitnanta pakāpē.

Zemūdene sastāv no daudzām titāna kapsulām, un vienā no tām atradās bojāgājušie. Iespējams, ka peldlīdzeklī bija visi divdesmit pieci apkalpes locekļi, bet šie – bojāgājušie atradās atsevišķā kapsulā, un, kad bateriju nodalījumā (pēc Krievijas aizsardzības ministra vārdiem) izcēlās ugunsgrēks, šie četrpadsmit izglāba cilvēci no kodolsprādziena, aizverot atveres uz pārējo kuģi, lai liesmas neskartu kodolreaktoru.

Kabeļi

Raksta turpinājumā būs tikai minējumi par to, ar kādu nolūku «Lošariks» bija nolaidies Barenca jūras dibenā, kāpēc to nepavadīja bāzes zemūdene un kas tur dzelmē patiesībā notika. Uzsveru, ka tie ir tikai manas fantāzijas augļi!

Vai Barenca jūras dibenā ir nogrimis kāds kuģis, kurš veda zeltu vai citus dārgmetālus? Varbūt tur jāglābj kāds Krievijas valsts noslēpums, ja «Lošariks» ir bez bāzes kuģa un tā apkalpe sastāv no augstu dienesta pakāpi sasniegušiem virsniekiem?

Iespējams, ka šī zemūdens laiviņa mēģināja pieslēgties pie dzelmē guļošiem sakaru kabeļiem, lai noklausītos, dezinformētu vai citādi iejauktos kādas valsts vēlēšanu sistēmā. Jo pa kabeļiem sazinās kontinenti, tos izmanto interneta sakariem, bankas pārskaitījumiem, elektrotīklu vadībai un citiem mūsdienu tehnikas sasniegumiem. Ja izdodas kaut uz dažām dienām atslēgt elektrības padevi kādā valstī, tad ar to var pietikt, lai šīs valsts vairs nebūtu.

Varbūt, jo ir vēl kāda sakritība. Pasaulē tai brīdī bija jūtami sarežģījumi ar interneta sakariem. Pēkšņi dažas interneta lapas, īpaši sociālie tīkli, vai nu pārstāja darboties, vai darbojās lēni. Vismaz to apliecina interneta lietotāji.

«Lošariks» varēja mēģināt sabojāt kabeļus vai tos pārgriezt un radīt pasaulē haosu, kas novestu pie pasaules ekonomiskās katastrofas.

Zemūdene, iespējams, mēģināja pieslēgties pie interneta kabeļiem un iegūt informāciju, kura pa tiem plūda. Visa informācija viņus neinteresē, bet pieļauju, ka šodienas tehnoloģijas ļauj pieslēgties un atlasīt no plūsmas tikai nepieciešamo, kā arī iepludināt savu informāciju vai mainīt saturu tai informācijai, kuru sūta no punkta A, bet punktā B jau saņem «labotu». Internets tiek plaši izmatots kosmiskās programmās un citur, kā arī NATO plaši izmanto interneta sakarus.

Iespējams, ka...

No vēstures notikumiem mēs zinām, ka ASV pēc Otrā pasaules kara Vācijā bija ierīkojusi kabeļus un kā padomju speciālisti tos izmantoja, lai muļķotu ASV. Šodien ir citi laiki, un tehnisko iespēju daudz vairāk.

Varbūt uzdevums bija, izmantojot «nelegālu pieslēgšanos», inficēt internetu ar speciāli šim nolūkam radītiem vīrusiem.

Tās visas ir tikai varbūtības, bet tas, ka tur tika darīts kas nopietns, nav apšaubāms. Pirmkārt, tāda «ekspedīcija» maksā dārgi, bojā gājušie speciālisti arī maksā dārgi, un, lai sagatavotu citus, ir daudz pūļu jāpieliek.

Īsto patiesību mēs neuzzināsim vēl ilgi. Mūs maldinās ar visādiem skaidrojumiem un minējumiem gan Krievija, gan ASV. Tas savukārt liecinās, ka viņiem šai gadījumā abiem ir kas slēpjams.

Iespējams, ka «Lošariks» mēģināja, uzspridzinot konkrētā jūras dzelmē spridzekli, izsaukt dabas stihiju kādā citā zemeslodes daļā. Piemēram, zemestrīci.

Jebkurā gadījumā pētniecības zemūdene lielā slepenībā nelaižas Barenca jūras dibenā, lai svinētu kādam pirmā ranga kapteinim dzimšanas dienu.

Pieļauju arī, ka ASV bruņotie spēki vai speciālas vienības ir palīdzējušas izcelties ugunsgrēkam kādā no «Lošarika» titāna bumbiņām.

Nezinu, ko viņi tur jūras dibenā darīja, bet nenoliedzami ir tas, ka Krievijai tas bija ļoti svarīgi un ASV tas ļoti nepatika.

Minētais apaugs ar daudzām versijām un sazvērestību teorijām, kaut patiesību zina tikai retais, un tas, ka par šo patiesību klusēs, nozīmē, ka valstu varām to izpaust ir bīstami un nevēlami.

Raksta nobeigumā pievērsīsimies būtībai, tas ir - sazvērestībām. Lai sazvērestības varētu īstenoties, to organizētājiem ir nepieciešama informācija par to, ko domā sazvērestību upuri, vai upuris pretosies, kādi būs pretošanās līdzekļi. Zinām, ka padomju gados šādu informācijas ieguvi, apstrādi un analīzi veica čeka. Zinām arī metodes un tehniskos līdzekļus, kā viņi to darīja. Šeit to neaprakstīšu, par to ir sarakstīts daudz grāmatu, un vēl ir dzīvi daudzi čekas darbības aculiecinieki.

Visi

Visam pamatā, protams, bija un arī šodien ir cilvēks, tikai šodien čekas metodes (arī citu valstu speciālo dienestu) ir novecojušas un dzīvo tikai cilvēku atmiņās un ilūzijās, ka arī šodien vervē stukačus, lai cilvēkus izsekotu.

Tehnikas attīstība un ģenētikas sasniegumi nu ir tādi, kas ļauj uzzināt bez aģentiem un kas ļauj ietekmēt bez ietekmes aģentu izmantošanas. Šodien no valsts dienestiem nav iespējams noslēpt neko, ja tas nopietni interesē.

Visi viens otru noklausās, visi viens otru izseko, visi viens otru ietekmē. Ir izveidojies tāds haoss, ka speciālie dienesti un struktūras ap viņiem nevis cenšas iegūt informāciju, bet galvenais viņu uzdevums ir atsijāt graudus no pelavām.

Ģenētika, psiholoģija un citas zinātnes jomas ir tik attīstītas, ka noslēpjams vairs nav nekas. Sen vairs nav nepieciešams nekāds divdesmit ceturtais vai divdesmit piektais kadrs, kā arī nav cilvēki jāčipo ar pagājušā gadsimta čipiem. Tā ir pagātne. Vienīgais, kas var šīs zinātnes sasniegumu izmantošanu apturēt, ir elektrības neesamība. Arī dabas piesārņošanu var apturēt, tikai atslēdzot elektrību. Nekādu citu iespēju nav.

Katra ar elektrību darbināma iekārta (nav runas par sulas spiedi vai gludekli, kaut arī tos var aprīkot, ja ir nepieciešams) mūs izseko. Nav svarīgi, vai tā ir ieslēgta vai izslēgta. Katra! Jautājums ir tikai – vai kādam to vajag zināt vai ne.

Zinātne spēj veikt medicīnas diagnozes, tikai nofotografējot cilvēka seju vai acs zīlīti. Datorprogrammas tikai pēc gaitas spēj par jums pastāstīt vairāk, nekā jūs pats par to zināt.

Ienākot veikalā, kamera cilvēku filmē, un programma izrēķina, vai šis konkrētais veikala apmeklētājs ir tendēts uz zagšanu, ja jā, tad apsardze saņem rīkojumu uzmanīt.

Līdzīgi spēj darboties kameras, kuras izvietotas pilsētu ielās. Tās ne tikai vēro cilvēkus, bet fiksē automašīnu numurus, numurus fiksē arī ātruma kontroles kameras, tas nekas, ka nepārkāpjat. Jums neatnāks soda kvīts, bet informācija par jūsu mašīnas atrašanās vietu konkrētā dienā un konkrētā stundā tiks nosūtīta speciālam datoram, kurš sastādīs jūsu pārvietošanās maršrutu.

Esmu pārliecināts, ka pilnīgi visas tālruņu sarunas un to atrašanās vietas tiek fiksētas, datorprogrammas šo informāciju apstrādā un noliek glabāšanā – varbūt noderēs! Tā var noderēt, vācot informāciju par kādu citu, kuram autobusa pieturā pagājāt garām.

Opozīcija

Arī varas maiņa nav iespējama, jo esošā vara zina visu par tā saucamo opozīciju un šī informācija ļauj viņus sanaidot, šķelt un citādi draudu novērst. Ja kādai «opozīcijai» izdodas nokļūt pie varas, tad ir liela varbūtība, ka no varas maiņas necietīs bijušie un globāli nekas nemainīsies. Mainīsies tikai uzvārdi. To varam vērot vairāku desmitu gadu laikā Latvijā. Formāli vara mēdz mainīties, bet sistēma paliek nemainīga. Šahā to sauc par rokādi.

Tālāk neizplūdīšu fantāzijās un neuzskaitīšu kārtējās varbūtības, bet, manuprāt, tehniski tas viss ir iespējams. Pieļauju, ka tas netiek pilnībā izmantots, bet tad rodas jautājums – kāpēc? Kāpēc neizmantot to, kas ir iespējams un varai vēlams? Tāpēc, ka... Nav nekāda tāpēc, ka. Iespējas vara īsteno, jo arī cilvēks cenšas rīkoties līdzīgi. Ja ir kas nepiesiets, tas noteikti tiek aiznests.

Ja kontrole ir totāla, tad rodas vēl viens svarīgs jautājums. Kāpēc ir iespējama noziedzība, kari un citas cilvēcei nevēlamas lietas? Manuprāt, atbilde ir gana vienkārša. Tāpēc, ka tie, kas ir informēti, to pieļauj. Kāpēc pieļauj, ko vēlas panākt? Uz šo es atkal varu izteikt tikai minējumus, bet arī lasītājs to spēj.

Raksta uzdevums ir uzsvērt, ka mēs dzīvojam totālas kontroles laikā un nekādas slepenas darbības, nekādas sazvērestības, šī vārda vēsturiskā izpratnē, vairs nav iespējams, jo tās par neiespējamām padara informācijas tehnoloģijas. Mēs šodien spējam uzzināt un zināt tik daudz, ka ar mums vairs nav iespējams manipulēt bez mūsu labprātīgas līdzdalības mūsu izmantošanā.

Pulkvedis

Pasaule ir sajukusi prātā. Nevis kāda tās daļa, bet visi. Ja sazvērestības teoriju pamatā ir uzskats, ka ir kādi «izredzētie», slepenie, kuri muļķo cilvēci un plūc muļķošanas augļus, tad šodien šie it kā «izredzētie» elpo to pašu saindēto gaisu, ēd saindēto pārtiku, velk kaitīgām krāsām krāsotas drēbes, skatās cilvēka psihei kaitīgas filmas un citādi ir «kopā ar tautu».

Ja būtu šādi «izredzētie», kuri visu kontrolētu un ietekmētu, tad būtu uz zemes vismaz viena vietiņa, kur viņi mitinātos un kur nebūtu to netikumu, kurus viņi mums speciāli sarīkojuši, lai mēs ietu bojā, jo mūsu ir par daudz...

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, kāpēc pulkveža dēls nebūs ģenerālis, un atbild – tāpēc, ka ģenerālim ir savi bērni. Nu tas ir beidzies, un šāda dalījuma vairs nav.

Šodien to nepieļauj zinātnes sasniegumi, un tie ir pieejami visiem. Arī mums. Kurš vainīgs? Nu, protams, ka elektrība, jo bez tās rakstā minētais nav iespējams.

Šo laikmetu kādreiz izdzīvojušie nosauks par kolektīvās pašnāvības laiku.