Iesaki rakstu:

Jaunievēlētais tiesībsargs Juris Jansons savu darbību ir sācis, Tiesībsarga birojam kādam ieslodzītajam oficiāli paziņojot, ka tiesībsargs vispār neesot kompetents izvērtēt, cik kvalitatīva un ieslodzītā veselības stāvoklim atbilstoša ir cietumā sniegtā medicīniskā palīdzība, un līdz ar to šādos jautājumos neiedziļināšoties.

Artūrs Krastiņš, kurš ir Latvijas pirmais un, cik zināms, vienīgais reālu cietumsodu par „naudas atmazgāšanu” saņēmušais ieslodzītais, sarakstē ar virkni valsts iestāžu bija vērsies arī pie tiesībsarga, iesniedzot sūdzību kā par ilgo viņa apelācijas sūdzības izskatīšanu, tā arī par neapmierinošo medicīnisko palīdzību Rīgas Centrālcietumā.

Taču Tiesībsarga birojs pēc sākotnējas piekrišanās nosūtīt biroja pārstāvi uz tikšanos ar Krastiņu un uzklausīt viņu klātienē no šāda risinājuma tomēr atteicies un tā vietā pēc dokumentu neklātienes izpētes ieslodzītajam paziņojis, ka tiesībsargs vispār nevarot novērtēt veselības aprūpi cietumā.

„Vēršu uzmanību, ka neesmu kompetents izvērtēt to, cik kvalitatīva un Jūsu veselības stāvoklim atbilstoša ir Jums sniegtā medicīniskā kvalitāte,” teikts Krastiņam nosūtītajā Tiesībsarga biroja atzinumā, kas nonācis Pietiek rīcībā.

Lēmumu neinteresēties par ieslodzītajiem nodrošinātās medicīniskās palīdzības kvalitāti Tiesībsarga birojs pieņēmis, neraugoties uz Augstākās tiesas lēmumu saistībā ar citu Krastiņa sūdzību, kurā izvērsti aprakstīts arī ieslodzītā veselības stāvoklis un pat norādīts, ka „cietuma medicīniskās daļas iespējas ekonomiskās situācijas dēļ ir diezgan ierobežotas”.

No šī dokumenta izriet, ka ieslodzītajam, kurš 2003. gadā pārslimojis meningītu, noteikta vesela virkne diagnožu un viņš dažu mēnešu laikā pēc medicīniskās palīdzības cietuma medicīniskajā daļā vērsies kopumā 36 reizes, taču visa palīdzība bijusi „nozīmētais Citramons pret galvassāpēm un Discarb, no kura palika vēl sliktāk”.

Krastiņš tika apcietināts tiesas zālē 2008. gada 30. septembri pēc pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas pretrunīgā lietā par izvairīšanos no nodokļu nomaksas un saskaņā ar klātesošo iespaidiem vienīgais no apsūdzētajiem reālu cietumsodu – piecus gadus cietumā – saņēma lielā mērā tāpēc, ka esot pārāk pašpārliecināti izturējies pret tiesu.

Apcietināšana tiesas zālē notika, kaut gan spriedums nesaturēja apcietinājuma kā visstingrākā drošības līdzekļa piemērošanas pamatojumu, savukārt tiesību norma par to, ka pamats apcietinājumam var būt pirmās instances tiesas spriedums par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, par kuru piespriests brīvības atņemšanas sods, stājās spēkā tikai 2009. gada 1. jūlijā.

Taču Jansona vadītais Tiesībsarga birojs atzinis, ka arī jau gandrīz trīs gadus ieilgusī Krastiņa apelācijas sūdzības izskatīšana tā ieskatā nav atzīstama par vērā ņemamu cilvēktiesību pārkāpumu, kura dēļ vispār būtu vērts ierosināt pārbaudes lietu.

„Uz patreizējo brīdi, kā tas izriet no Jūsu sniegtās informācijas, lietas izskatīšana apelācijas instances tiesā ilgst nepilnus trīs gadus. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ECK 6.panta 1.punkta pārkāpumu ir konstatējusi lietās, kur viss tiesas process ildzis vismaz sešus, septiņus gadus,” skan Tiesībsarga biroja atbilde Krastiņam.

Iepriekšējā tiesas sēde Krastiņa lietā tika atlikta, jo prokuratūra bija negaidot pieņēmusi lēmumu grozīt apsūdzību, to mīkstinot. Nākamā tiesas sēde noteikta uz šā gada septembri, taču ieslodzītā radinieki ir pārliecināti, ka tiesas sastāva maiņas dēļ atlikta tiks arī tā un Krastiņš turpinās „sēdēt”. Turpretī, ja Krastiņš nebūtu vērsies ar apelāciju, viņš jau būtu varējis pretendēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu.

Saskaņā ar Tiesībsarga likumu tiesībsarga galveno pienākumu vidū vismaz teorētiski ir privātpersonas cilvēktiesību aizsardzības veicināšana, labas pārvaldības principa ievērošanu valsts pārvaldē izvērtēšana un veicināšana, kā arī trūkumu atklāšana un novēršana tiesību aktos un to piemērošanā jautājumos, kas saistīti ar cilvēktiesību un labas pārvaldības principa ievērošanu.

Pietiek šodien publicē pilnu Tiesībsarga birojam iesniegto Krastiņa sūdzību, ko tiesībsargs atzinis par nepietiekamu pārbaudes lietas sākšanai.