Iesaki rakstu:
Publiskās telpas viedokļos par Egila Levita izredzēm tikt ievēlētam valsts prezidenta amatā teikumi gludi, bet kaut kā neizbēgami aplaužas ar loģiski izrietošiem “bet”.
Prezidenta kandidāts solījis, ka piekritīs kandidēt tikai tad, ja būs pārliecinošs valdošās koalīcijas atbalsts. Bet! Tautas atbalsts kungu neinteresē? Par to ne vārda?
Jā, pēc Satversmes prezidentu ievēlē Saeima ar vienkāršu balsu vairākumu. Bet pēc tās pašas Satversmes tiesiskās loģikas Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Neredzot konstitūcijas likuma burta un gara ciešo saikni, neņemot vērā tautas viedokli (pat neaptaujājot sabiedrību), juristam Levitam tas nešķiet savādi?
Bet, ja būs drošs balsu vairākums, kas tad tā vairs par kandidēšanu, demokrātisku sacensību?
Ja nebūs koalīcijas atbalsta, tad Levits nekandidēs? Kā tad tā? Ja var neievēlēt, tad – “tā es nespēlējos”?
Saeimas prezidija locekle Dagmāra Beitnere Le - Galla sarīkojumā LU aulā, kurā piedalījās arī pats Levits, īpaši pieglaimīgi nodēvēja viņu par nācijas tēvu.
Bet. Par tādu nav pat “gratulēts” Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, un te pēkšņi Levits - nācijas tēvs?!
Varētu vēl mēģināt saprast Beitneres (cilvēka ar doktora grādu?) pārcentību ienesīgajā lišķēšanas arodā.
Bet. Nekādi nav saprotama Levita nenorobežošanās no lipīgas saldmes. Tāpat kā neiederīga šķiet dievināšanas iespaida radītā tīksme topošā prezidenta vaigā.
Egils Levits tiek pasniegts kā disidents, kas padomju laikā bijis spiests atstāt dzimteni.
Bet. Drīzāk nebija tā, ka, uzlabojoties PSRS attiecībām ar Rietumiem, daudzām ebreju izcelsmes ģimenēm ļāva repatriēties uz etnisko dzimteni Izraēlu? Levitu ģimene izbrauca no PSRS, taču apmetās uz dzīvi Vācijā. Protams, ka nekādu iebildumu tiktāl, ciktāl to netulko par teju vai varonīgu soli.
Tiek idealizēta Levita ienākšana politikā, un glorificēts viņa devums Latvijas neatkarības atjaunošanā.
Bet. Viņš bija tikai viens no Atmodas, Latvijas Tautas frontes līderiem, kam vēlāk patrāpījās iespēja ietikt “Klubs
Levits tiek pasludināts teju par vienīgo 1990. gada Neatkarības deklarācijas autoru.
Bet. Šajā darbā, ko vadīja Romāns Apsītis, netrūka arī citu augstas raudzes juridisko, politisko lietpratēju: Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Vilnis Eglājs, Andrejs Krastiņš, Rolands Rikards…
Par Satversmes preambulu viedokļi atšķiras līdzīgi: arī to Levits neradīja vienpersoniski, un tās frāžainais, patētiskais un panaiva patosa pārņemtais deklaratīvisms diez vai uzskatāms par spožu valsts konstitūcijas ievadu.
“Visinteliģentākās” inteliģences daļas vēstījums, ka Levits uzlūkojams kā spožākā zvaigzne pie Latvijas debesīm un ka cita labāka mums nav, liek skumji pasmaidīt: vai tiešām esam tik vāji, pieticīgi un mazvērtīgi?