Menu
Pilnā versija
Foto

Sveikiņi, es no brīnumzemes!

Lato Lapsa · 07.03.2015. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Teju, teju būs klāt laimīgais brīdis, kad man reizi gadā izdodas atrast laiku un naudu, lai uz apmēram mēnesi aizbrauktu kaut kur iespējami tālu un apskatītos, kā cilvēki dzīvo tur.

Kā labi zināms, mēs dzīvojam diezgan mazā valstī, tāpēc nav brīnums, ka lielākā daļa cilvēku tālās pasaules malās par tādu Latviju nekad un neko nav dzirdējuši.

Labākajā gadījumā viņi savā prātā ir uzkonstruējuši "apvienoto" zemi "Letuaniju" (Lietuva+Latvija "divi vienā") vai kaut ko tamlīdzīgu - ne uz ko vairāk nevar cerēt.

Pāris braucienos biju paķēris līdzi pastkartes lieluma pasaules karti, kas šādas problēmas atrisināja. Taču pastkarte nodila, un nācās atgriezties pie skaidrojuma "tāda maza valstiņa starp Poliju un Krieviju, gandrīz Skandināvijā".

Protams, ka nekādu apbrīnu ar šādu pašraksturojumu neiegūt, tāpēc tagad - daļēji pēdējo dienu, daļēji jau agrāku notikumu iespaidā - iedomājos šoreiz pamēģināt ko citu. Radīt izbrīnu savos jaunajos dažādkrāsu paziņās par to zemi, no kurienes esmu atbraucis.

Nu, piemēram: es nāku no zemes, kur ir tāda vispārēja tradīcija - sev izvēlēties nevis iespējamo labāko no labākajiem, kā varbūt būtu loģiski un saprotami, bet gan - mazāko no ļaunumiem. Tāda, lūk, manas zemes tradīcija. Mums tā ir pierasts.

Vai atkal: es nāku no zemes, kuras valdītāji spēj atrast simt un vienu iemeslu, kāpēc kaut ko darīt aizklāti un slepeni ir labāk un prātīgāk nekā atklāti un godīgi. Un šai zemē nevienu nemulsina, ka šie valdītāji visi kā viens ir solījušies strādāt tikai atklāti un godīgi.

Tad vēl: es nāku no zemes, kuras iedzīvotājiem mierīgi var iestāstīt - viņi ir tik stulbiņi, ka lielu un nopietnu lēmumu pieņemšanu viņiem uzticēt vienkārši nevar; tam domāti tie paši gudrie valdītāji, kurus gan šiem pašiem stulbajiem iedzīvotājiem ir ticis atļauts ievēlēt.

Es nāku arī no zemes, kura gandrīz visu savas pastāvēšanas laiku ir bijusi kāda okupēta un kura vēl joprojām visvisādi tīksminās par savām ciešanām šīs visvisādās okupācijas laikā.

Taču, neraugoties uz to, tagad šī zeme aizgūtnēm piedalās visdažādākajās "pareizajās" okupācijās, no kurām tai turklāt nav ne mazākās jēgas.

Vēl vairāk, šīs zemes valdītāji arī tad, kad gadās kāda acīmredzami "nepareiza" okupācija, drīzāk aizšmauc piedalīties kādā olimpiādē, nekā dodas solidarizēties ar okupācijas upuriem, - it kā būtu simtprocentīgi pārliecināti, ka pašiem nekas tāds nemūžam negadīsies.

Lai gan nē - par jaunu okupāciju šī mana zeme vismaz vārdos bažījas gandrīz nepārtraukti, un, piemēram, tās valdītāji apgalvo, ka vajadzības gadījumā tikšot galā ar simtiem un tūkstošiem zaļo cilvēciņu.

Tas var šķist patiesi brīnumaini, jo īstenībā šīs zemes valdītāji gadiem ilgi nespēj tikt galā pat ar nieka diviem normālas krāsas cilvēciņiem, kas savu personisko trulo ambīciju un stulbuma dēļ ir iznīcinājuši valsts galveno korupcijas apkarošanas iestādi.

Es nāku arī no zemes, kuras augstākās amatpersonas darbos izceļas ar izcili ņirdzīgu attieksmi pret tai naidīgu režīmu upuriem. Ja jāizvēlas, vai aizdoties uz kāda šāda režīma upura bērēm vai "ārkārtīgi aktuālu" konferenci par Ebolas vīrusu, varat nešaubīties ne mirkli, ka upuris tiks apbērēts bez viņiem.

Es nāku no zemes, kuras valdības vadītāja apgalvo, cik svarīgs un nozīmīgs tai esot viens atpalikušāks šīs zemes reģions, - bet pietiek uznākt nevis taifūnam vai zemestrīcei, bet sū... migliņai, lai valdības vadītāja izrādītos nespējīga aizkļūt līdz šim trīs stundu brauciena attālumā esošajam reģionam.

Es nāku no zemes, kurā cilvēks, par ko labi zināms, ka viņš savā automašīnā nedēļām marinējis kukuli - naudas paku, jo vēlējies noskaidrot, kas tas tāds īsti ir, tiek pie ģenerāļa pakāpes un rekomendācijas vadīt citas zemes muitu.

Es nāku no zemes, kuras valdītāji ir neviltoti izbrīnīti, kad izrādās: pēc tam, kad viņi pie sevis neielaiž visādus kaimiņzemes jefiņus - mutes brūķētājus, arī kaimiņzeme var izdarīties tāpat.

Tik neviltoti izbrīnīti, ka nesaskata nu nekā smieklīga paši savos paziņojumos - tieši tas pats, kas viņu izpildījumā esot "pašsaprotami un tiesiski", kaimiņu izpildījumā esot "pretrunā ar elementāriem humānisma principiem".

Es nāku no zemes, kuras tautas pārstāve bez kādas aiztures nosauc kaimiņzemes pašu galveno valdītāju (lai nu kāds "reģiska" viņš arī būtu) par pedofilu un pēc tam sirdsšķīsti brīnās - ak, kāpēc gan šī pati kaimiņzeme viņu neuzņem kā mīļu un gaidītu viesi.

Es nāku no zemes, kurā konservatīvas, uz tradicionālas ģimenes vērtībām orientētas partijas ministre uzdod mediju politiku vadīt personai, kura visos punktos ir pilnīgs šo vērtību pretmets... kurā korupcijas apkarošanas iestādes darbu uzdod izvērtēt degunbakstītāju un galdiņurbēju biedrībām... kurā par nežēlīgas spīdzināšanas ieroci tiek pasludināta lidostas krēsla starplika... kurā nepieciešamība pavadīt lidostā nakti visā nopietnībā tiek pasludināta par nozīmīgu argumentu cīņā par valsts prezidenta amatu...

Varētu jau vēl turpināt, bet domāju, ka uz šo brīdi visi mani brūnie, melnie, dzeltenie un vēl nezin kādu nokrāsu klausītāji būs apkrituši sajūsmā par manu brīnumaino dzimteni, un es lepni paceltu galvu varēšu doties tālāk.

Novērtē šo rakstu:

0
0