Iesaki rakstu:
„Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai, / Saved to mājās pie Daugavas krastiem!” - tā dziedāja Ieva Akurātere, kad sapnis par savu Latviju bija vēl trausls un neticams.
Brīvība atgūta, taču esam izklīduši plašajā pasaulē vairāk kā jel kad agrāk. Bet mājās palikušie dalās. Vienos, kuri sevi pasniedz kā īstenus patriotus, nezinot, ka patriotisms ir darīt savai Tēvzemei labu, nevis pucēt lētas „politikas” un popularitātes pogas, otrajos, kuri aizvien vecišķāk un muļķīgāk tulko pagājušo dienu piemiņas glabāšanu, pazaudējot pašcieņu, un trešajos, kam ik gadu cilvēciski sāp tas, ka pazūd cilvēcība.
Atkal tuvojas 16. marts. Bez pienācīgas cieņas un pelnīta goda. Leģionāri no šī datuma pazuduši pēc būtības, tāpat kā būtība izskausta no 9.maija. Palikušas pozas, kas labākajā gadījumā seno karavīru valkā kā politiskai štātei notīgu drēbi, sliktākajā - neciena vecos vīrus un piemiņu. Palikuši gājieni, aizliegumi, tiesas, drošībnieku trīcošas bikses no saklačotiem draudiem un savtīgas klaigas. Kara elpu neostījusī viena puse baro otru ar to pašu – ar ideoloģijām, kuras nelabo pagātni, bet sarīda tagadni un apgrūtina nākotni. Un, uzturot piemiņu, teju padara par nebijušu to, ka karavīrs izcīnīja (abās pusēs) drosmīgas un slavenas kaujas, kurās sava daļa patiesi brīvai gribai un sava piespiedu nolemtībai, kas abu lielvaru rokās...
Bet, kad svētumus nēsā par šlipsi revolucionārai liekulībai, es klusībā protestēju. Gan 16.martā, gan 9.maijā braucu uz kapiem pie saviem mīļajiem, lai iededzinātu sveci piemiņai un gudro mīlestībai: abi mani seno dienu draugi (viens leģionārs, otrs sarkanais izlūks) ik gadu 9. maijā svinēja kara beigas, ierāva frontes simts gramus, vienādi sirsnīgi uzrāva „Zilo lakatiņu” un „Zemļanku” un sprieda par cilvēcisko, nevis ideoloģisko... Un nekad neplātījās ar savu nozīmību vēsturē, kuras ratu grieza citi – no mums neatkarīgi spēki!
Šajā sakarā gribētos aicināt dedzīgos jaunekļus no Visu Latvijai!. Būsim reiz gudrāki un atteiksimies no pašcieņu graujošas pretim stāvēšanas, cienīsim sevi un neapkarosim lindermaņus, kuru vieta publiskajā telpā ir lieka un nepelnīta! Gan vienu gan otru datumu veltīsim cilvēciskai, klusai piemiņai un negrūstīsimies (policistu, ielenkumā) pie pieminekļiem! Izziņosim vienotus laikus kopīgai lūgšanai (mājās pie logos iedegtām svecītēm) latviešiem abās pusēs! Sargāsim piemiņu ar pamatdomu - palīdzi, Dievs, saved mūs mājās (vismaz domās)! Saved pie Daugavas krastiem, lai mūsu lūgšana iededz Latvijas logos piemiņu un apliecina cieņu – karavīriem! Kritušajiem un vēl dzīvajiem! Un mums pašiem – bez ideoloģijām un klaigām. Un bez tās skaudrās apziņas, ka patriotisms mēdz tapt arī par neliešu pēdējo patvērumu.