Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek šodien publicē dokumentu kopijas, kas met melnu ēnu uz LR Ģenerālprokuratūras darbiniekiem – ne tikai prokuroru Juri Jurisu, bet arī ģenerālprokuroru Ēriku Kalnemeieru. Ja šajā sarakstē aprakstītais atbilst patiesībai, prokuratūras pārstāvji pirms divarpus gadiem ir slepeni vienojušies ar Aivara Lemberga arestētās mantas oficiālā uzglabātāja, Šveices advokāta Rūdolfa Meroni pārstāvjiem un ļāvuši tiem, apejot tiesu, veikt darījumu, kura rezultātā Latvijas valsts gadījumā, tiesai izlemjot par A. Lemberga mantas konfiskāciju, būs zaudējusi desmitus miljonu eiro.

Pirms divarpus gadiem, 2015. gada 17. septembrī tika paziņots par Latvijas apstākļiem milzīgu darījumu – uzņēmums Euromin Holdings (Cyprus) Limited par 79,98 miljoniem eiro iegādājās 43,25% uzņēmuma Ventspils nafta akciju. Tas nozīmēja, ka jau pirms tam Ventspils naftu faktiski kontrolējušās Vitol grupas rīcībā līdz ar to bija nonākuši 93,24% uzņēmuma akciju. No visas savas akciju paketes bija šķīrusies AS Latvijas Naftas tranzīts. Laikā pirms darījuma uzņēmumu faktiski kontrolēja A. Lemberga ģimenes arestēto mantu pārvaldošais R. Meroni un ar viņu saistītas personas.

Viena Ventspils naftas akcija Vitol grupai tika pārdota par 1,77 eiro. Taču pēc darījuma Euromin bija pienākums izteikt pārējiem mazajiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu, un piedāvātā akcijas cena jau bija 3,12 eiro – tātad būtiski augstāka nekā 1,77 eiro. Vēl augstāka izrādījās vienas akcijas cena, kuru aprēķināja Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK).

Rezultātā Euromin pārējo mazo akcionāru akcijas nācās atpirkt par 4,56 eiro gabalā – tātad par 157% dārgāk nekā darījumā ar Latvijas Naftas tranzītu nopirktās akcijas. Ja par šādu cenu R. Meroni būtu pārdevis „savu” akciju paketi, nepilnu 80 miljonu eiro vietā būtu saņemti aptuveni 206 miljoni - tātad par apmēram 126 miljoniem eiro vairāk.

Aizvadītajā nedēļā klajā nāca pirmie dokumenti, kas atklāja, kāds „sagatavošanās darbs” ir ticis veikts pirms šī darījuma. Turklāt pārrunas, lai gūtu atļauju darījumam, veiktas nevis ar Rīgas apgabaltiesu, kuras pārziņā līdz ar A. Lemberga lietas nodošanu tiesai nonāca arī viņa arestētās mantas pārvaldīšanas uzraudzība, bet gan ar LR Ģenerālprokuratūru, kuru tolaik jau vadīja Ē. Kalnmeiers.

Tagad dokumentu kļuvis vairāk, un, kā rāda viena no šīm dokumentu kopijām – pēc visa spriežot, angliski rakstītas elektroniskā pasta vēstules kopija ar nosaukumu „Jaunumi attiecībā uz iesniegumu Ģenerālprokuratūrai/tiesnesim [Borisam] Geimanam”, advokātu biroja Spilbridge pārstāvis Andrejs Eglītis neilgi pirms darījuma ir atskaitījies R. Meroni par aizkulišu pārrunām, to gatavojot.

A. Eglītis ziņojis R. Meroni, ka „Benita [acīmredzot Spilbridge advokāte Benita Balana, kas ir arī ziņojuma saņēmēju vidū] sarunāja vakar tikšanos ar J. Jurisu, lai nodotu Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu. Tikšanās laikā J. Juriss paskaidroja Benitai, ka ir runājis ar ģenerālprokuroru un ar aģentūras [nav skaidrs, kas ar to domāts] pārstāvjiem, kas varētu palīdzēt Latvijas Naftas tranzīta iesnieguma izskatīšanas procesā”.

No šīs vēstules kopijas izriet, ka ne tikai prokurors J. Juriss, bet arī pats ģenerālprokurors Ē. Kalnmeiers piedalījušies darījuma sagatavošanas un tiesas apiešanas apspriešanā, kā rezultātā „sarunas laikā ģenerālprokurors un aģentūra ir atzīmējuši sekojošus riskus:

1)   Neviens nevar būt pārliecināts, ko tiesnesis Geimans darīs ar dokumentiem, vai neaiznesīs iesniegumu uz tiesas sēdi par spīti visām Latvijas Naftas tranzīta prasībām un potenciālo aģentūras palīdzību;

2)   Pat tad, ja iesniegšana notiek ar aģentūras palīdzību, dokumentu tik un tā redzēs daži tiesas darbinieki, un ir bažas, ka informācija var noplūst un to nebūs iespējams novērst;

3)   Aģentūras iesaiste tieši pretēji var atstāt sliktu iespaidu uz visu kriminālprocesu, galu galā pavērsties pret tiesnesi Geimanu un Latvijas iestādēm;

4)   Ir neiespējami kontrolēt un tādējādi paredzēt, kad tiesnesis Geimans sniegs atbildi uz Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu”.

Tāpat no advokātu biroja ziņojuma izriet, ka tieši prokurors J. Juriss bijis tas, kurš devis galīgo ierosinājumu: „J. Juriss ieteica Latvijas Naftas tranzītam šobrīd nesūtīt iesniegumu tiesnesim Geimanam ne pa kādiem kanāliem, bet tā vietā Latvijas Naftas tranzīts lai prasa viedokli J. Jurisam, un J. Juriss Ģenerālprokuratūras vārdā par Latvijas Naftas tranzītaiesniegumu sniegs viedokli (kuru vēlāk varēs izmantot, lai aizsargātu Latvijas Naftas tranzītu, ja kāds gribēs par kaut ko sūdzēties).”

Ne šīs sarakstes un darījuma laikā, ne arī tagad LR Ģenerālprokuratūra nekādus komentārus par tās pārstāvju iesaisti šajās norisēs nesniedz. Savukārt J. Juriss skaidro, ka „šo dokumentu nevaru nekādā veidā komentēt, jo no satura ir noprotams, ka tas, iespējams, ir domāts kā divu advokātu sarakstei pievienojamais”.

Prokurors skaidro, ka „darba jautājumos pie manis ir vērsušies vairāki advokāti”, taču viņš nevarot kontrolēt, „kādu atskaiti vai informāciju viņi nodod tālāk saviem partneriem vai klientiem, tostarp nepatiesu - šajā gadījumā” un „ko kāds (-a) advokāts (-e) ir apgalvojis (-usi) kādam citam advokātam (-ei), un uz kāda pamata vispār kaut ko tādu var apgalvot - man nav zināms”.

Tikmēr notikumu hronoloģiskā secība liecina par labu advokātu biroja ziņojumā R. Meroni rakstītajam: pēc neformālajiem kontaktiem sekojusi oficiāla R. Meroni vēstule, kas bijusi adresēta tieši J. Jurisam, un pēc atbalstošas atbildes saņemšanas Ventspils naftas akcijas pārdotas par nepilniem 80 miljoniem eiro – par 126 miljoniem eiro mazāk, nekā tās, iespējams, bijušas vērtas.

Savukārt vēl viens Pietiek šodien publicēts dokuments rāda, ka Ģenerālprokuratūra nevar aizbildināties arī ar to, ka neko par šādu saziņu oficiāli nav zinājusi: izrādās, jau pirms gada Ē. Kalnmeieru par to informējis viens no Ventspils naftas mazajiem akcionāriem. Par to, vai un kāda atbilde saņemta, pagaidām ziņu nav.

Dokumenti

FotoFotoFotoFotoFotoFoto

Novērtē šo rakstu:

19
1