Iesaki rakstu:
Drīz būs apkārt jau divas nedēļas, kopš ne medijus, ne plašās tautas masas vairs neinteresē airBaltic jautājums. Un kāpēc gan lai tas kādu īpaši interesētu, ja reiz viss ir beidzies laimīgi, taisnība un godaprāts uzvarējuši, ļaunais un blēdīgais Fliks patriekts, svarīgi finanšu jautājumi atrisināti, akcionāru vienošanās parakstīta, - laiks interesēties teiksim, par tikpat nebeidzamo valdošās koalīcijas veidošanas seriālu. Bet ka tik prieki tomēr nav paagri – un iemeslu šādām aizdomām ir vairāk nekā pietiekami.
Pirmkārt, vai kāds no jums ir redzējis šo jauno, lielisko Latvijas valsts vienošanos ar privātakcionāru, kas atšķirībā no bēdīgi slavenā Šlesera akcionāru līguma, lūk, esot valstij superizdevīga? Ja vien neesat īpaši pietuvināto personu lokā, - neesat redzējuši un arī neredzēsiet līdz brīdim, kamēr tā, visticamākais gadus pēc parakstīšanas kaut kur nenoplūdīs.
Kāpēc tā? Lūk, Satiksmes ministrijas skaidrojums: „Vienošanās teksts ir ierobežotas pieejamības informācija, par ko vienojās vienošanās parakstītāji. Satiksmes ministrija būtu gatava publiskot minēto dokumentu, taču šī vienošanās tika parakstīta gan no mazākuma akcionāra BAS puses, gan arī airBaltic kreditētāju banku puses, līdz ar to būtu nepieciešama viņu piekrišana vienošanās publiskošanai.”
Tā kā parakstītāju kopumā ir astoņi gabali, skaidrs, ka oficiāla vienošanās publiskošana nav iespējama. Un tas savukārt nozīmē – mums nav ne mazākā pamata ticēt, ka vienošanās Latvijas valstij un tās nodokļu maksātājiem ir tik izdevīga, kā mums tiek apgalvots.
Protams, solīts un apgalvots ir daudz kas – bet tieši tāpat bija arī Šlesera laikā ar viņa parakstīto akcionāru līgumu, kura sekas tagad no valsts ir prasījušas pussimtu miljonu latu.
Līdz ar to, ja kāds ir gatavs ticēt uz vārda citam izcili godprātīgam un atklātam satiksmes ministram vārdā Uldis Augulis, - lūdzu, bet, neredzot vienošanos, mums nav un nevar būt ne mazākās drošības par to, ka tajā atkal nav pāris blēdīgi punktiņi, kas pēc dažiem gadiem Latvijas valstij atkal izmaksās oioioi, cik dārgi.
Otrkārt, vairāk nekā dīvaina ir airBaltic galvenā uzraugošā „orgāna” – uzņēmuma padomes kandidatūru izvēle. Tas jau nekas, ka tieši padome izrādījās absolūti nespējīga ne uzmanīt uzņēmuma vadības darbības, ne ziņot par tām akcionāram – valstij: no Latvijas valsts puses nu uzņēmumu turpinās „uzraudzīt” tie paši ļaudis, kas nogulēja šāgada krīzi.
Treškārt, vairāk nekā mulsinoša ir gan absolūti nesaprotamā un noslēpumainā uzņēmuma vadītāja meklēšanas procedūra, kas neizbēgami liek šaubīties par tās iznākumu (it īpaši, ņemot vērā valdības vadītāja izteikto pārliecību, ka izcili sarežģītā aviācijas biznesa uzņēmumu vadītāji atrodami par dažu tūkstošu latu algu mēnesī), gan tas, ka nekas, itin nekas nav dzirdēts par kādām pārdomātām pārmaiņām airBaltic darbībā, kas ļautu izvairīties no jaunu desmitiem miljonu latu lielu zaudējumu saskaitīšanas nākamvasar.
Ceturtkārt... bet, ziniet, arī ar pirmajiem trim punktiem ir pilnīgi pietiekami, lai izjūtas nebūtu diez ko patīkamas.