Iesaki rakstu:

Administratīvā rajona tiesa ierosinājusi administratīvo lietu par Pietiek aprakstīto gadījumu, kad Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Jānis Kažociņš par valsts noslēpumu pasludināja sabiedrībai būtisku informāciju, kas saskaņā ar Valsts noslēpuma likumu vispār nedrīkst tikt klasificēta kā valsts noslēpums. Tikmēr Ģenerālprokuratūra, kas arī iepriekš bieži „piesegusi” SAB aktivitātes, mēģina iztēlot, ka nekādu likumpārkāpumu Kažociņa rīcībā nesaskata.

Novembra vidū Pietiek nosūtīja Kažociņam iesniegumu, pieprasot no viņa vadītās iestādes visu to informāciju, ko viņa vadītā iestāde šogad sniegusi valsts vadītājiekm un kas likuma Par valsts noslēpumu 5. pantā precīzi uzskaitīta kā tādas ziņas, ko Latvijas valsts iestādēm un amatpersonām aizliegts noslepenot un klasificēt kā valsts noslēpumu.

Amatpersonas pēdējos gados publiski vairākkārt nievīgi izteikušās par tām SAB piegādāto informāciju, apgalvojot, ka tā sastāvot galvenokārt no apkopotām preses un interneta publikācijām. Taču līdz šim šie apgalvojumi bija palikuši tikai izteikumu līmenī, savukārt pieprasītā informācija uzskatāmi parādītu SAB darbības līmeni.

Atbilstoši likumā Par Valsts noslēpumu noteiktajam Pietiek SAB pieprasīja šogad Nacionālās drošības padomei, Ministru prezidentam, Valsts prezidentam un Saeimas Nacionālās drošības komisijai sniegto informāciju, kas attiecas uz vides, veselības aizsardzības, izglītības un kultūras stāvokli.

Tāpat Kažociņam tika pieprasīts publiskot arī visu to minētajām iestādēm un personām sniegto informāciju, kas attiecas uz demogrāfisko situāciju, cilvēktiesību pārkāpumiem, noziedzības līmeni un tās statistiku, korupcijas gadījumiem, amatpersonu nelikumīgu rīcību, ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi, iedzīvotāju dzīves līmeni, kā arī par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām.

Taču., neraugoties uz likuma normu, kas visu šo informāciju aizliedz pasludināt par valsts noslēpumu, Kažociņš to oficiālā atbildes vēstulē atteicās publiskot. No vēstules izrietēja, ka informācija saskaņā ar SAB viedokli neesot publiskojama tāpēc, ka ir klasificēta kā valsts noslēpums – neraugoties uz to, ka likums šādu klasificēšanu nepārprotami aizliedz.

Uzskatot, ka Kažociņš, šādi rīkojoties, tīši un apzināti pārkāpj likuma Par valsts noslēpumu 5. panta normas un tādā veidā acīmredzami pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu vai uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas, pārkāpjot šādas informācijas pieprasītāja ar likumu aizsargātās personas tiesības un intereses, portāls Pietiek ar iesniegumiem vērsās gan LR Ģenerālprokuratūrā, gan pie SAB uzraugam – Saeimas Nacionālās drošības komisijas, gan arī administratīvajā rajona tiesā.

Administratīvā tiesa 13. decembrī jau ir nolēmusi ierosināt administratīvo lietu par pienākuma uzlikšanu SAB nodrošināt pieprasītās informācijas sniegšanu, kā arī aicinājusi SAB mēneša laikā sniegt tiesai rakstveida paskaidrojumus. Tikmēr no LR Ģenerālprokuratūras skaidrojumiem izriet, ka tā neuzskata likuma Par valsts noslēpumu pārkāpumu par savas kompetences jautājumu.

Pietiek jau iepriekš informēja, ka avoti prokuratūrā norādījuši – iespējamā naudas atmazgātāja Arta Hartmaņa drauga, bijušās SAB amatpersonas Aigara Bora lietas noklusināšana uzskatāmi parādot, kādas ir SAB patiesās iespējas valstī. Tāpēc esot ļoti iespējams, ka, neraugoties uz acīmredzamo likuma pārkāpumu, Ģenerālprokuratūra tāpat kā Bora lietā darīšot visu iespējamo, lai Kažociņa prettiesisko darbību „nepamanītu”.

Uz to norādot arī prokuratūras rīcība, noslepenojot pārbaudes rezultātus saistībā ar nu jau bijušā Satversmes aizsardzības biroja Izlūkošanas pārvaldes priekšnieka Bora darbībām vai atbalstot to noslepenošanu, kaut gan arī šāda rīcība varētu būt pretrunā ar Valsts noslēpuma likuma 5. pantu.

Pēc tam, kad Pietiek bija pieprasījis LR ģenerālprokuroram iespēju iepazīties ar šīs pārbaudes rezultātiem, Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokurore Evita Upeniece oficiāli apliecināja, ka „minētās pārbaudes materiāli ir klasificēti kā sevišķi slepens valsts noslēpuma objekts”.

Saistībā ar šo atzinumu juristi Pietiek norādīja uz to, ka Ģenerālprokuratūra, spriežot pēc Upenieces vēstules, ir vēlējusies izvairīties no atbildes sniegšanas uz jautājumiem par dokumentiem un datiem, kas nekādi nevar būt valsts noslēpums vai arī attiecībā uz kuriem noteikti nepieciešams atsevišķs lēmums par to klasificēšanu.

Pietiek ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram bija pieprasījis sniegt atbildi arī uz jautājumiem, kāds bijis minētās pārbaudes lietvedības numurs, sākšanas laiks, beigšanas laiks, kāds bijis minētās pārbaudes lietas pilns nosaukums un kas bijis šo pārbaudi veikušais prokurors/prokurori.

Uz šiem jautājumiem Upeniece atbildi vienkārši nesniedza, bet, kad Pietiek arī šo informācijas pieprasījuma atteikumu pārsūdzēja LR ģenerālprokuroram, Kalnmeiera atbilde skanēja: „Valsts noslēpuma objektu klasificē darbinieks, kas to paraksta, apstiprina vai sagatavo.”