Iesaki rakstu:

Šogad aprit jau trešais gads, kad Rīgā beidzot tiek domāts par gājēju drošību, padarot gājēju pārejas drošākas. Visbiežāk drošības uzlabošana notiek ar ātriem pagaidu risinājumiem, no plastmasas stabiņiem izveidojot tā sauktās drošības saliņas.

Jūnija sākumā vienas Torņakalnā izveidotas drošības saliņas stabiņi tā kārtīgi "uzdeva pa nerviem" Rīgas domes koalīcijas deputātam Valdim Gavaram (NA/LRA), kurš kopā ar savu partiju apvienības biedru Kasparu Bergmani, kurš, starp citu, ir kāda auto biznesa laikraksta vadītājs, uzsāka kampaņu pret šiem drošības risinājumiem, tos nosaucot par "stabiņu invāziju Rīgas ielās".

Jā, var piekrist, ka konkrētais risinājums nebija pārdomāts, jo Rīgas domes Satiksmes departaments apzināti vai neapzināti bija aizmirsis drošības saliņu ierīkot tā, lai manevrus krustojumā varētu veikt autobusi. Šī kļūda jau ir izlabota. Tomēr aicināt "likvidēt stabiņu māniju" un gluži vai kā apmātiem savos sociālo tīklu kontos kā ļaunuma sakni izgaismot un publiskot teju visus ielās parādījušos stabiņus, pielīdzinot to izvietošanu 1940. gada 17. jūnijā notikušajai Latvijas okupācijai, šķiet, jau aizgājis par tālu.

Nekas nevar būt svarīgāks par cilvēka dzīvību un veselību. Jā, Rīgas ielas līdz šim ir bijušas autovadītājiem ļoti ērtas – plašas un ar ērtām iespējām ātri nogriezties. Tomēr šādi ielas veidotas uz gājēju un citu mazaizsargāto ceļu satiksmes dalībnieku drošības rēķina. To, ka, nogriežoties pa labi vai pa kreisi, autovadītājiem jādod ceļš gājējiem, kas šķērso to brauktuvi, kurā viņš nogriežas, šķiet, zina tikai autoskolu instruktori un viņu pašreizējie studenti. Samazināt ātrumu pirms nepārredzamām gājēju pārejām arī iedomājas vien retais autovadītājs. Par maksimālā ātruma ievērošanu dzīvojamās zonās un ielās pie skolām vispār nerunāsim – pirms diviem gadiem pētījumā noskaidrojām, ka 99% autovadītāju tur neievēro atļauto braukšanas ātrumu.

Konkrētajā krustojumā pirms pusotra gada, autovadītājam nogriežoties, notriekta sieviete ar diviem bērniem, sievietei gūstot smagu gūžas traumu. Šādas situācijas Rīgā ir biežas, jo autovadītāji vai nu nezina, vai neatceras, ka nogriežoties ir jādod ceļš gājējiem.

Tomēr visbiežāk gājēji Rīgā cieš uz gājēju pārejām, kurās autovadītājiem ir iespējams veikt apdzīšanas vai apsteigšanas manevru. Pirms 3 gadiem mēs apkopojām datus par Rīgas bīstamākajām gājēju pārejām un sniedzām savus priekšlikumus to ātrai uzlabošanai. Mūsu piedāvātie risinājumi bija dažādi – vietās ar augstu satiksmes intensitāti, kur nepieciešams saglabāt vairāk par vienu joslu vienā braukšanas virzienā, tie būtu pagaidu luksofori, kas tiek uzstādīti uz smagiem betona balstiem. Vietās ar vienu braukšanas joslu katrā virzienā tās bija tās pašas saliņas. Toreiz tās piedāvājām veidot no gumijas blokiem, tomēr jāatzīst, ka šādi bloki pagaidu risinājumam izmaksā gana daudz, tādēļ Satiksmes departamenta risinājums ar stabiņiem ir pat labāks, jo viens stabiņš ar skrūvēm un dībeļiem izmaksā tikai ap 25 eiro.

Šādi – ar ātriem pagaidu risinājumiem – drošību uzlabo daudzviet Eiropā, piemēram, Nīderlandē, Skandināvijas valstīs un citur. Vispirms uz tā sauktā melnā punkta tiek uzstādīti pagaidu satiksmes organizācijas līdzekļi, šajā gadījumā barjeras. Kad pienāk kārta konkrēto ielu rekonstrukcijai, pagaidu risinājumi tiek aizstāti jau ar pastāvīgiem risinājumiem.

Nākamie stabiņi, kas Gavara kungam nepatika, ir uzstādīti uz velojoslām. Jāatzīst, ka arī man daudz labprātāk patiktu, ja stabiņi uz velojoslām būtu tikai satiksmes drošībai kritiskākajās vietās – pie krustojumiem un iebrauktuvēm. Bet šos stabiņus uz velojoslām ir panākuši paši autovadītāji, Rīgas centrā automašīnas novietojot visās iespējamās un neiespējamās vietās. Nereti Rīgā ir situācijas, kad visa kvartāla garumā uz ietvēm vai velojoslām ir novietotas automašīnas.

Šādas velojoslas nekādi nerada apstākļus, lai ar velosipēdu varētu droši pārvietoties ģimenes ar bērniem, bērni patstāvīgi un seniori, tātad tās pilnvērtīgi neveic savu uzdevumu – palielināt to cilvēku skaitu, kas pārvietojas videi un pilsētai draudzīgā veidā. Protams, būtu jauki, ja Rīgas pašvaldības policija veiktu savu darbu un kontrolētu pašplūsmā palaisto auto novietošanu Rīgas centrā, tomēr uz to pagaidām nav lielu cerību gan policistu skaita trūkuma, gan prioritāšu dēļ, tāpēc neatliek cits variants, kā vien fiziski liegt iespēju novietot automašīnu uz velojoslām.

Vēl attiecībā par velojoslām abi kungi medijos bija publicējuši fotogrāfiju ar neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnu, kas bija novietota Lāčplēša ielā uz ietves un velojoslas pie pašas ēkas ieejas, salīdzinot šo situāciju ar Mirdzas Ķempes ielas traģēdiju, kur ugunsdzēsēji nespēja piekļūt pie degošās ēkas, jo pagalms bija pilns ar tur novietotām automašīnām. Šāds salīdzinājums neiztur kritiku, jo, tieši pateicoties lokanajiem stabiņiem, neatliekamās palīdzības automašīna var piekļūt tik tuvu ēkas ieejai. Ja kungi tik tiešām satrauktos par operatīvo transportu, tad pirmais, pie kā viņi ķertos, būtu Rīgas ielu malās izvietotās automašīnas, kuras gan tik tiešām ir nepārvarams šķērslis operatīvajam transportam.

Visbeidzot – raksta noslēgumā Gavara kungs izplata viltus ziņas, apgalvojot, ka Tērbatas ielā nav cietis neviens gājējs. Ikviens Iekšlietu ministrijas ceļu satiksmes negadījumu un pārkāpumu notikuma vietu analīzes informācijas sistēmā var pārliecināties, ka tā nav patiesība, piemēram, laika periodā no 2016. līdz 2019. gadam Tērbatas ielā vien ceļu satiksmes negadījumos cietuši 8 gājēji, turklāt visi bija cietuši krustojumos.

Ierīkojot ietves paplašinājumus krustojumu zonās, kā tas izdarīts Tērbatas un nu jau arī Baznīcas ielā, tiek samazināts laiks, ko gājējs pavada uz brauktuves, – attiecīgi samazinās bīstamība. Tāpat sašaurinājums liek lēnāk un uzmanīgāk pagriezienus izdarīt autovadītājiem, kas arīdzan uzlabo drošību, jo mazā ātrumā sadursmes visbiežāk nenotiek vai ir ar ļoti vieglām sekām.

Vai tiešām tiek apdalīti uzņēmēji?

Jā, atsevišķiem uzņēmējiem pārmaiņas Rīgas centrā noteikti sagādās grūtības. Tomēr nav tā, kā Gavara kungs apgalvo, ka, ieviešot labiekārtojumus, tiek ņemtas vērā tikai gājēju un riteņbraucēju ērtības. Tieši mēs, "Pilsēta cilvēkiem", 2020. gada sākumā kopā ar Latvijas Tirgotāju asociāciju panācām to, ka Rīgā beidzot masveidā tiek ierīkotas speciālas stāvvietas preču piegādātājiem (pērn tika ierīkotas vairāk nekā 30). Tāpat arī jau piesauktajā Bruņinieku ielas projektā mēs īpaši lūdzām un meklējām vietas, kur ierīkot stāvvietas preču piegāžu veikšanai.

Tomēr lielākajai daļai uzņēmēju pēc ielu pārvērtībām Rīgas centrā situācijai jāuzlabojas, jo, padarot ielas pievilcīgākas gājējiem, palielināsies svarīgākā centra klientu plūsma – gājēju skaits. Jo tieši gājēji un riteņbraucēji, nevis autovadītāji, Rīgas centrā veido absolūti lielāko klientu skaita daļu. Autobraucējiem centra ielas lielākoties ir svarīgas tikai caurbraukšanai, kamēr gājēji un riteņbraucēji ir tie, kas piestāj pie glītiem skatlogiem vai iet kādā āra kafejnīcā papusdienot.

Cita starpā vēlos atgādināt Gavara kungam par tādu dokumentu kā "Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam", kuru viņš pats 2014. gada 22. maija Rīgas domes sēdē atbalstīja, nobalsojot par šīs stratēģijas apstiprināšanu.

Šajā stratēģijā melns uz balta par transporta hierarhiju pilsētā ir rakstīts: "Transporta infrastruktūras perspektīva un vadlīnijas balstās uz hierarhisku sistēmu: gājējs – velobraucējs – sabiedriskais transports – privātais transports – kravu transports."

Aicinu deputāta kungu pieturēties pie paša apstiprinātajiem dokumentiem vai arī strādāt pie tā, lai šos dokumentus labotu un padarītu autocentriskus, tomēr strādāt pret paša apstiprinātas stratēģijas realizāciju dzīvē diez vai ir labais tonis.

Šo visu izmaiņu mērķis ir padarīt pilsētas centru atkal pievilcīgu dzīvošanai, jo ne jau plastmasas stabiņi, kas uzlabo gājēju drošību, ir bijis iemesls tam, ka pēdējos 20 gados Rīgas centru pametusi vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju. Iemesls bija pretējais – arvien autocentriskākas ielas, kuras nav patīkamas ne staigāšanai, ne dzīvošanai, – neviens negrib dzīvot pelēku šoseju malās.

Lūk, dati no SKDS aptaujas ar galvenajiem iemesliem, kāpēc rīdzinieki pamet Rīgu, – zaļas vides trūkums (33,7%), miera un klusuma trūkums (25,5%), dzīves dārdzība (13,9%). Uzlabotas gājēju pārejas un velojoslas starp iemesliem nav atrodamas.

Gan Torņakalnā, gan citās pilsētas vietās ierīkotās gājēju pārejas ierīkotas pēc iedzīvotāju lūgumiem (pretēji Gavara kunga apgalvotajam, ka tās ierīkotas pēc biedrības "Pilsēta cilvēkiem" lūguma), tādēļ apgalvojums, ka šo gājēju pāreju dēļ cieš visi, ir nepatiess. Visi nepārvietojas ar automašīnām, un piecas minūtes ilgāk pasēdēt pievakares sastrēgumā nav traģēdija. Traģēdija ir kļūt invalīdam uz mūžu, jo kāds domes deputāts pretojas satiksmes drošības uzlabošanai. Ja panāksiet stabiņu demontāžu, tad turpmākie līķi un savainotie būs uz Jūsu sirdsapziņas, deputāta kungs!

* Organizācijas “Pilsēta cilvēkiem” dibinātājs