Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Runa ir par sociālajiem pasākumiem un tiem piemītošo domāšanas veidu un dzīves uztveri. Respektīvi, runa ir par sociālo pasākumu mentalitāti.

Sociālajiem pasākumiem tāpat kā visai pārējai cilvēku darbībai piemīt noteikta garīgā ekspresija un tonalitāte. Sociālajiem pasākumiem ir raksturīga noteikta aura. Tā sasaucas ar laikmeta vispārējo garīgo auru. Sociālie pasākumi mēdz būt tipoloģiski līdzīgi. Dažādos laikmetos tie funkcionē samērā vienādi. Taču var mainīties to forma, kā arī mentalitāte.

Tipoloģiskā kopība bija konstatējama līdz XXI gadsimtam. Mūsu gadsimtā sākas krasi izteiktas pārmaiņas, un veidojas sociālo pasākumu jauni tipi. Salīdzinot ar iepriekšējo pieredzi, tiem ir citādāka mentalitāte.

2002. gadā iznāca H.Reingolda grāmata par „gudro pūli”un „jauno sociālo revolūciju”. Grāmatā ir apkopota mobilā telefona un interneta sadarbības sociālā pieredze Japānā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, ASV, Filipīnās u.c. Grāmatā stāstīts par mobilā telefona un interneta izmantošanu sociālajos pasākumos.

Grāmata iznāca 2002.gadā. Pašlaik tas ir vairāk nekā desmit gadus vecs materiāls. Mūsdienu laikmeta dinamika ir ārprātīga. Tagad viss attīstās trakoti strauji. Aizvadītajos desmit un vairāk gados ir notikušas milzīgas izmaiņas. Šodien iezīmējas „gudrā pūļa” modifikācijas, par kurām 2002.gadā neviens pat nevarēja fantazēt.

Taču vispirms par vilinošo metaforu. „Gudrais pūlis” - tā vispirms un galvenokārt ir vilinoša metafora. Interesantākais – futuroloģiski perspektīva metafora.

Nevajadzētu domāt, ka metaforā atbalsojas vienīgi autora radošā izdoma. Metafora raksturo ne tikai autora apziņas īpatnības un idejiskās noslieksmes, izpratnes vērienu un dziļumu. Metaforā neatspoguļojas tikai viena cilvēka domāšanas saistība ar loģiku un realitātes mitoloģisko interpretāciju – nepieciešamību izteikties nosacīti pārnestā nozīmē.

Metaforas izvēli vienmēr nosaka zināma ideoloģiskā orientācija plašākā sociālajā kontekstā. Mūsdienās ir konstatējama metaforu ekspansija visdažādākajos „nemākslinieciskajos” literārās darbības veidos – zinātniskajā, publicistiskajā, politiskajā, reklāmas, mediju, mārketinga, Public Relations, menedžmenta utt.

Daži piemēri no manas kolekcijas: „kolektīvais ārprāts”, „absurda dinamika”, „idiotisma dinamika”, „zagšanas metafizika”, „kolektīvā amnēzija”, „mentālā entropija”, „civilizētā korupcija”, „negatīvā dialektika”, „nekonformistiskais konformisms”, „kultūras industrija”, „destruktīvā loģika”, „adogmātiskā domāšana”.

Zinātniski analītiskajos un poplārzinātniskajos tekstos metaforu lietošana ir atkarīga no sabiedrības garīgās dzīves konteksta un sabiedrības attieksmes pret metaforām. Tātad no sabiedrības semantiskās jūtības – spējas izprast un novērtēt metaforas. Sabiedrības dzīvē mēdz būt periodi, kad ļaudis metaforas nemīl. Tādos periodos ļaudis ciena precīzu un skaidru valodu. Taču mēdz būt arī metaforas ziedu laiki. Metaforas ziedu laiki ir periodi, kad dominē ironiski skeptiskā attieksme. Un, lūk, ironiski skeptiskā attieksme mudina izdomāt metaforas.

Viss ir atkarīgs no racionālā un nosacītā sakarībām domāšanā un dzīves interpretācijā. Tā teikt, normālā periodā cilvēki netiecas runāt nosacīti par nopietnām lietām. Diskursa nosacītība pieaug nenormālā periodā, kad dominē ironiski skeptiska un ciniska attieksme pret dzīves norisēm. Metafora ir cinisma pavadone. Ja sabiedriskajā apziņā valda ciniskas noslieksmes, tad iestājas metaforu zelta laikmets.

Cilvēciskā prāta augstākā leksiskā vērtība bez šaubām ir skaidri saprotami vārdi. Skaidri saprotamie vārdi ir attīrīti no divdomības un muļķībām, lai komunikācijā nerastos savstarpējā neizpratne un naidīgums. Turpretī metaforas spēj cilvēkus apmānīt un modināt viņos nevajadzīgas emocionālās kaislības un maldīgas idejas.

Ne velti ciniskākie filosofi ciena metaforas. Cinisma korifejs F.Nīče vispār sacīja, ka izziņa ir metaforiska, jo mēs nespējam izzināt lietu un parādību dziļāko būtību. Mēs varam tikai pārnestā nozīmē kaut ko pateikt par lietu un parādību būtību.

2002.gadā izdotajā H.Reingolda grāmatā runa ir par gudru pūli. Tāpēc izvēlētā metafora ir semantiski ne visai atbilstoša. Tagad pēc vairāk kā desmit gadiem nākas runāt par totāli negudru pūli, kura rīcība neatbilst veselajam saprātam. Šodien metafora „gudrais pūlis” ir ideāli semantiska. Tā metaforiski precīzi raksturo garīgo sabrukumu.

Un vēl kas. Visticamākais, metaforai „gudrais pūlis” ir gaiša nākotne. Tā noderēs vēl ilgu laiku. Varbūt pat realizēsies dzelžainā likumsakarība: jo tālāk, jo trakāk. Jo tālāk, jo trakāki kļūs pūļa sociālie pasākumi. Tos vispār nebūs iespējams fiksēt normālā valodā.

Kādam noteikti gribēsies iebilst. Kāds noteikti teiks, ka pūlim vispār nepiemīt liels prāts un pūlis nekad neizceļas ar lielu gudrību. Faktiski tā tas nav.

Pūļa mentalitāte (līdz XX gadsimtam pazīstamā klasiskā pūļa mentalitāte) ir rūpīgi izanalizēta. Pūļa analīzi ir veikuši visdažādāko zinātņu speciālisti – psihologi, sociologi, vēsturnieki, politologi, kulturologi. Par pūļa mentalitāti ir daudz domājuši un rakstījuši filosofi.

Speciālistu un filosofu viedoklis par pūli ir samērā vienprātīgs. Tiek atzīts, ka indivīda iezīmes izmainās pūlī. Pūlis spēj pakļaut katru, kas tajā iesaistās. Fascinējošā spēka iemesls ir zināms, - pūļa vara ir vienotībā. Indivīds ātri iekļaujas šajā vienotībā.

Pūļa spilgta iezīme ir kolektīvais gars, kad visi domā un rīkojas vienādi. Lai tas tā notiktu, pūlim ir vajadzīgs skaidri un uzskatāmi definēts konkrēts mērķis. Ja tāda nav, tad pūļa enerģija un vienotība strauji zaudē spēku. Pūlim ir vajadzīgs emocionāli intelektuāls mērķis.

Pūļa apjoms rodas stihiski. Pūlis sapulcējās konkrēta paziņojuma ietekmē. Tā, piemēram, pūlis var sapulcēties pie baznīcas, iepriekš zinot par Valsts prezidenta piedalīšanos dievkalpojumā. Pūlis var sapulcēties pie viesnīcas, iepriekš saņemot informāciju par šarmantās VVF apmešanos šajā hotelī. Piemēru var būt daudz.

Labi zināms par pūļa idejisko mērķtiecību. Pūlis sapulcējas ar noteiktu mērķi. Turklāt tas vienmēr ir racionāls mērķis. Tā pamatā ir saprātīga un loģiski pamatota doma. Pūļa sapulcēšanās mērķis ir saprotams gan atsevišķiem pūļa dalībniekiem, gan pūlī neietilpstošajiem cilvēkiem. Piemēram, žurnālistiem, informējot sabiedrību par pūļa rīcību.

Un vēl kas. Faktiski – galvenais. Starp pūli un pārējo sabiedrību pastāv neformāla konsolidācija. Proti, jo loģiskāks un idejiski pamatotāks ir pūļa sapulcēšanās mērķis, jo lielāks var būt sabiedrības morālais atbalsts. Ja turpretī pūļa sapulcēšanās mērķis nav pietiekami loģisks un pamatots, tad sabiedrības morālais atbalsts ir niecīgs vai pat negatīvs. Sabiedrība var nosodīt pūļa māžošanos, veltīgo laika tērēšanu, mākslīgi uzpūstās prasības, sabiedriskās dzīves traucēšanu u.tml. Pūļa sapulcēšanās var izraisīt gan pozitīvu, gan negatīvu rezonansi. Pūļa darbības formas ir racionālas un loģiski izskaidrojamas. Ja tas ir reāli, tad pūlis saņem sabiedrības akceptu, un pūļa darbība iegūst leģitimitāti.

Pūļa darbību var vadīt. Pūļa sapulcēšanos var apzināti izprovocēt un pēc tam pūli orientēt vēlamajā virzienā. Tā tas notiek arī mūsdienās. Taču tagad ir konstatējamas jaunas tendences. Aizvadītajos nepilnos desmit gados ir izveidojusies jauna situācija. Politiskajās un cita rakstura sociālajās norisēs sāk figurēt negudri pūļi.

Pirmkārt, pūļa sapulcēšanās mērķi un darbības formas ir kļuvušas absurdas. Tas agrāk nebija sastopams. Jo tuvāk šodienai, jo „pūļa mikropasaule” kļūst absurdāka.

Otrkārt, sabiedrība akceptē pūļa absurdo darbību. Arī tas agrāk nebija sastopams. Agrāk bija iespējami divi vērtējumi: atbalsts vai noliegums. Agrāk pozitīvam vērtējumam bija vajadzīga idejiskā mērķtiecība. Tagad tas nav vajadzīgs. Sabiedrība atbalsta bezjēdzīgu un aplamu sociālo pasākumu. Sabiedrības vienaldzība arī ir vērtējama kā pasīvs atbalsts. Vienaldzība tagad ir redzama arvien biežāk. Tas ir visnepatīkamākais. Sabiedrība sāk samierināties ar absurdu un haosu. Sabiedrība sāk adaptēties veselajam saprātam neatbilstošā vidē.

Pūļa tehnoloģijas visplašāk vienmēr ir funkcionējušas politiskajā un ekonomiskajā darbībā, ko organizē noteikti sociālie spēki un sociālie līderi. Šajā ziņā šodien nekas nav mainījies. Mainījies ir tikai idejiskais saturs; respektīvi, sociālo spēku un sociālo līderu inscinētā programma kļūst arvien neskaidrāka, neloģiskāka, neatbilstoša veselajam saprātam. Faktiski - tukša un bezidejiska.

Turklāt ne vienmēr var precīzi fiksēt pūļa sapulcēšanās iniciatorus. Par līderu trūkumu šodien ļoti bieži žēlojas. Ne vienmēr ir konstatējama ideoloģija un programma vispār, kas rada baisu iespaidu par attiecīgo sociālo pasākumu.

Pirms vairākiem gadiem amerikāņu slavenā „smadzeņu centra” RAND Corporation analītiķi Džons Arkils un Devids Ronfelds izdomāja jēdzienu „tīkla karš”. Tā arī ir metafora. To stimulēja izdomāt sociālo pasākumu organizatoriskā specifika. Pareizāk – sociālo pasākumu unikālā un vēsturiski nepazīstamā organizatoriskā forma.

Pasākumiem bija organizatori. Bet nevienam pasākumam nebija konkrēta organizatora. Organizatori bija vairāki, kuri savā starpā koleģiāli un operatīvi sadarbojās. Turklāt kļuva skaidrs, ka faktiski ir daudzi brīvprātīgie organizatori un starp viņiem nepastāv nekāda hierarhija. Visi ir vienādi ieinteresēti, aktīvi, atbildīgi, organizatoriski kompetenti. Tāda „daudzgalvaina” organizācija perfekti vadīja procesu. Šo „daudzgalvaino” organizāciju policija nevarēja tik ātri identificēt un likvidēt. Tas asociējās ar tīklu.

Tīkls sastāv no daudziem vienādiem elementiem – „acīm”, kā saka latviešu zvejnieki. Cilvēkiem nav svešas sistēmas ar tīkla uzbūvi. Neironu tīkli, transporta sakaru tīkli, datoru tīkli.

Tīklam piemīt fatāls spēks. Iekļūstot un sapinoties tīklā, no tā faktiski nevar atbrīvoties patstāvīgi. Tīkls ir ļoti efektīvs līdzeklis ļoti daudzos dzīves gadījumos. Pret tīklu ir grūti cīnīties. Visgudrāk ir apiet tīklu, nekā uzsākt ar to cīņu.

Tagad par „gudrā pūļa” modifikācijām ir veikts zināms analītiskais darbs. Modifikāciju klasifikācija ir dažāda. Tā, piemēram, tiek ieteikta sekojošā klasifikācija.

1) Viselementārākais pūlis; flashmob (pūlis – zibspuldze/uzzibēšana); plānota akcija: liels cilvēku skaits parādās sabiedriskā vietā un kaut ko deklarē īsu laiku; mērķis – absurdas situācijas, haosa demonstrēšana; viss ir novests līdz absurdam un haosam.

Arī Latvijā 2009.gada janvārī tika organizēta tāda akcija: „Internetā nedēļas vidū tika izplatīts Radio Drauga aicinājums piektdien piedalīties flashmob akcijā par klausītāju tiesībām klausīties Latvijas Radio. Aicinājumam atbalstīt saukli "Es esmu par savām tiesībām dzirdēt!" ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem atsaucās nepilns simts cilvēku. "Daudzi Latvijas radio žurnālisti ir aizlīmējuši savas mutes, jo, iespējams, ir kāds, kas vēlas klausīties valsts radio, nevis sabiedriski radio. Ja tu jūti, ka sabiedriskajam radio ir jāskan, ka sabiedriskajam radio nav jāklusē, tad nāc un parādi, ka no valsts tieši atkarīgam radio nekas cits neatliek, kā klusēt, jo tam vairs nav naudas par ko skanēt," aicināja Radio Draugs."

2) Kriminālais karnevāls – shopping-riot (dumpis); dedzina mašīnas, izsit vitrīnas, lai izklaidētos; nav nekādu mērķu, jo vēlas tikai izklaidēties; idiotisms, absurds, haoss.

3) „Miermīlīgs dumpis” – politisks pasākums, kuru vada politiskā partija; abstrakti lozungi, nekonkrēti mērķi, tukša un novecojusi retorika.

Visjaunākajā laikā izteikti bezjēdzīgu raksturu apliecina divi sociālie pasākumi. Viena sākums bija ASV, otra – Krievijā.

2011.gada 17. septembrī Ņujorkā sākās akcija ar nosaukumu Occupy Wall Street. Pūlis centās noslēgt pieeju fondu biržai, kas asociējās ar finansu krīzi un bagātību koncentrēšanos sabiedrības nelielā daļā.

Vēlāk akcijas Occupy... notika arī citās valstīs. Tomēr kopumā veidojās dīvaina un neskaidra situācija. Nevienam nav īsti saprotams, kāds ir akcijas mērķis. Lozungi ir vērsti gan pret kapitālismu un policiju, gan pret korupciju un nodokļu politiku. Lozungu tematika ir ļoti raiba. Nav aizmirsta seksuālo minoritāšu, feminisma tematika. Neskaidri ir arī organizatoriskie aspekti. Nav viena noteikta organizatoriska centra. Nevienam nav vēlēšanās veidot politisko partiju un uzsākt reālu politisko darbību.

Tas pats ir sakāms par „miljonu maršu” Krievijā. Nosaukums ir metaforisks, jo nav runas par miljoniem cilvēku lielu pūli. „Maršu” organizē abstrakts formējums ar nosaukumu „opozīcija”. Atklāti tiek norādīts, ka „opozīcijā” nav neviena konstruktīvi un nopietni domājoša cilvēka un „opozīcijai” vispār nav līderu. Viss balstās uz modīgu trendu – neapmierinātību. Pūlis tiek sasaukts, lai traucētu satiksmi, traucētu citiem cilvēkiem pārvietoties, noslēgtu pieeju kādai iestādei, provocētu policiju pielietot spēku utt. Galvenais – pievērst uzmanību. Taču tā ir tukša pašmērķīga darbība, jo trūkst konkrētu mērķu un ideju vispār.

Netrūkst absurdu momentu. Pirmajā laikā it kā dominēja protests pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Taču, kad piedāvāja izpētīt vēlēšanu rezultātus, „opozīcija” kategoriski no tā atsacījās, tādējādi atklājot savas rīcības bezjēdzību.

Krievijas „miljonu marša” aktivitātēs principā skaidrs bija tikai viens moments: „opozīcija” patiesībā ir „5. kolonna”, kuras darbību finansē ārvalstis, lai sagrautu Krieviju.

Sociālo procesu starptautiskā analītiķu ģilde pirmo reizi pamatīgāk apjuka 2005.gada novembrī sakarā ar jauniešu pūļu vardarbību Parīzes priekšpilsētās (tur dzīvo cittautieši). Jaunieši naktīs dedzināja mašīnas. Dedzinātāji neizvirzīja nekādas prasības. Pat necentās komunicēt ar valdību un medijiem. Nekas neliecināja, ka viņiem būtu kāds organizatoriskais centrs un līderis vispār. Taču katru nakti dega mašīnas. Turklāt viņu kaimiņu, radu, draugu mašīnas.

Policija aizturēja daudzus dedzinātājus. No aizturētajiem jauniešiem 63% bija nepilngadīgi, 87% Francijas pilsoņi, 50% nemācījās skolā, 50% nebija policijas uzskaitē. Šī statistika tika publicēta 2006.gada janvārī un ainu padarīja vēl ireālāku. Policijas materiāli liecināja, ka jaunieši negribēja veicināt reliģisko un politisko naidu. Viņu vardarbībai nebija nekāda saprātīga motivācija. Mašīnu dedzināšana patiesībā atgādināja bērnu spēli, kurā nav nekā no revolucionārā gara.

2011.gada augustā rietumeiropiešos paniskas bailes izraisīja ielu grautiņi Lielbritānijas pilsētās. Grautiņi sākās 6.augusta vakarā Londonas ziemeļu rajonā un turpinājās visu nakti. Nākošajā un aiznākošajā naktī grautiņi turpinājās arī Londonas pārējos rajonos un sākās citās pilsētās – Liverpūlē, Mančestrā, Bristolē u.c. Jauniešu bandas laupīja un dedzināja veikalus, mašīnas, demolēja policijas iecirkņus. 10-12 gadus veci bērni no uzlauztajiem veikaliem iznesa alkoholu, televizorus, drēbes, pārtiku. Videoierakstos redzams, kā viņi nolaupītās preces samet BMW bagāžniekos.

Sabiedrību pārņēma bailes un neizpratne. Pirmā un vienīgā doma – tas ir kaut kāds neaprakstāms haoss. Kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots. Jauniešu bandas trakoja bez mērķa, bez lozungiem, bez artikulētas ideoloģijas un programmas. Jaunieši laupīja, dauzīja un dedzināja visu savā ceļā, lai izklaidētos.

Policijā aizturētajiem jauniešiem bija tikai viena atbilde – „mēs izklaidējāmies”. Jauniešu psihopātiskie smiekli bija dzirdami videomateriālos, kurus tajās dienās pārraidīja TV.

Protams, bija grautiņu musinātāji. Viņi izmantoja sociālos servisus un internetā atvēra speciālus saitus. Taču tas bija viss, jo nekādas politiskās, ekonomiskās un cita rakstura prasības netika izvirzītas. Internets kalpoja informācijai par „izklaidēšanās” iespējām.

Haosa mentalitāte spilgti atspoguļojās Ukrainas kustības Femen un tās krievu epigoņu Pussy Riot absurdi karnevāliskajās izdarībās.

Femen sāka ārdīties 2008.gadā. Četras meitenes izvēlējās absurdas darbības formas: kailas uzbruka patriarham Kirilam, kailas centās nozagt vēlēšanu urnu, zāģēja krustus, kurus dēvēja par „šķembām civilizācijas ķermenī”, ar elektrisko zāģi plakātā nozāģēja V.Putinam galvu.

Krievu Pussy Riot apmēram desmit meiteņu lielais punk-rock kolektīvs sevi pieteica 2011.gada augustā. 2012.gada 21.februārī piecas meitenes sarīkoja balagānu Maskavas katedrālē, par ko joprojām jūsmo Rietumu mediji un izkalpīgā radošā inteliģence. Arī pie mums ir šī balagāna fani.

Abi dāmu kolektīvi it kā iekļaujas feminisma kustībā. Tomēr mērķi nav skaidri. Femen it kā cīnās par demokrātiju, ticības brīvību, sieviešu aizsardzību pret „vīriešu diktatūru”. Savukārt Pussy Riot cīnās pret V.Putinu, pareizticīgo baznīcu, pieprasa taisnīgas vēlēšanas. Tomēr galvenais iespaids ir ļoti drūms: tiek veidota postpasaule un postkultūra, kurā prioritāte ir absurdam un haosam.

Mūsmājās mūsu jaunieši kaut ko vairāk par primitīvu atdarināšanu pagaidām nav paveikuši. Tas ir saprotams. Pirmkārt un galvenokārt, mūsu jauniešiem nav pret ko protestēt, jo viņi ir ar visu apmierināti.

Pie mums jaunieši faktiski ir dzīves saimnieki. Viņi ir ierēdņi, ministri, deputāti, politiķi, eksperti, stratēģi, analītiķi, komentētāji, biznesmeņi, profesori, redaktori, slepenpolicisti, Valsts prezidenta, premjerministra padomnieki.

Tiem, kuriem ir darbs, tas kaulus nelauž. Turklāt jebkurā vietā var kaut ko nozagt un noblēdīt, sadalīt un pārdalīt starp savējiem. Tie, kuri studē, ir īpaši laimīgi, jo nekas taču nav jālasa, jākonspektē un jāstudē. Vajadzīga ir vienīgi nauda, ko samaksāt par „studijām”. Savukārt plurālisms un postmodernisms jebkuram garantē sava viedokļa un kreativitātes pilnīgu visatļautību bez jebkādas atbildības par teikto vai izdarīto. Ja tu Interneta komentāros kādu nolamā, tu jau tūlīt esi ideologs. Ja tu kādā sabiedriskajā vietā uztaisi savu čupu-koncepciju, tu jau tūlīt esi mākslinieks, pasūtot Raini un Purvīti uz vienu vietu.

Pie mums tā ir aksioma: pēcpadomju Latvijā vislieliskākā dzīve ir jaunatnei. Jautājums „Kāpēc pie mums jaunatne ir tik sociāli infantila un aprobežota?” nav iespējams. Latvijā atbilde ir katram zināma, un nav jēgas par to jautāt. Lieta ir tā, ka mūsu jaunatne nemaz nevar būt sociāli infantila un aprobežota, jo tai pieder valsts un tai šajā valstī ir atvērtas visas durvis. Tādos apstākļos infantilisms un aprobežotība nemaz nevar uzziedēt, un minētais jautājums nevar rasties.

Nopietni runājot, nav jēgas jautāt tādēļ, ka vērtīgākie jaunieši ir sen aizbraukuši no Latvijas gan studēt, gan strādāt un iekārtoties uz patstāvīgu dzīvi ārzemēs. Tā tas ir bijis vienmēr un visur – pirmie masveidā aizceļo enerģiskākie, gudrākie un talantīgākie. Mājās paliek sliņķi, stulbeņi un indivīdi bez jebkādām spējām. Turklāt aizceļošana intensīvi turpinās no 1989.gada, kad „atvēra” robežu. Tāpēc nav grūti iedomāties, kas te ir palicis. Izņēmumi ir ļoti liels retums, un visai drīz nebūs arī izņēmumu.

Novērtē šo rakstu:

1
0