Iesaki rakstu:

Tagad, kad pēc 30 gadu nemitīgās nodzeršanās mūsu sabiedrība ir vairāk vai mazāk atjēgusies, tā vēl biežāk un vēl vairāk sāk saprast, ka visdažādāko tautību čekisti un kolonizatori tiešām ekspluatē mūsu valsti visus tos 30 gadus. Mums aizdomas par to bija arī agrāk, taču iepriekš ballītes un tusiņi mums bija svarīgākas par suverenitāti.

Šīs domas gudru cilvēku prātos sāka veidot stratēģiskus plānus, kuru ietvaros, lai atgūtu kontroli pār valsti, mums parasti tiek piedāvāts atbrīvoties no čekistiem, kolaborantiem, stukačiem, krievu kultūras un postpadomju mantojuma. Tiesa, diemžēl jau šajā pašā sākuma stadijā visi šie nesen atskurbušie cilvēki pieļauj vismaz divas kļūdas, kuru dēļ visi viņu mēģinājumi "atgūt valsti atpakaļ", visticamākais, ne ar ko konstruktīvu nebeigsies.

Kļūda numur viens ir vēlmes trūkums izprast iemeslus, kas viņiem lika dzert visu šo laiku. Kļūda numur divi izriet no pirmās - neizprotot iemeslus, kāpēc mēs dzērām, mēs nekad dzīvē nevarēsim saprast, ko darīt, lai nenonāktu situācijā, kurā citas lietas/tendences atkal ievilks mūs atkarībā un atkal padarīs mūs neaizsargātus pret čekistu un kolonizatoru ārējo ietekmi.

Iemesli, kuru dēļ mēs dzērām, ir acīmredzami absolūti jebkuram profesionālam psihologam un jo īpaši tam, kas nedzīvo mūsu valstī. Šāds psihologs uzreiz pateiks, ka vēlme nemitīgi dzert ir cilvēka psihē uzsūkušamies lepnuma rezultāts, kas caur sevis žēlošanu, iedomību un neapmierinātību ar dzīvi mudina cilvēku meklēt laimi alkoholā.

 Ķēde, kas ved parastu latvieti no lepnuma līdz pudelei, ir pavisam vienkārša un pašsaprotama – tavā Talsu novada ciema iedzīvotāja prātā, redzot Baltijas nabadzību un trulumu, rodas depresīvas noskaņas. Lai atbrīvotos no tām, tu nepieliec absolūti nekādas pūles, kā arī nepieliec pūles radošu noskaņojumu kopšanai.

Tu to dari sevis žēlošanas dēļ  (šeit lepnums tev saka, ka dzīvē nekas nevar būt sliktāks par tavu  likteni) vai arī tāpēc, ka "iekšējā balss" tev saka, ka esi nonācis šajā pasaulē, lai baudītu daudz krāsaināku dzīvi nekā to, kuru piedāvā tavs ciems.

Abi varianti ir sevī attīstīta lepnuma rezultāts, kas caur neapmierinātību ar apkārtējo pasauli liek tev padarīt savu dzīvi vai nu aizraujošāku, vai izturamāku jeb, citiem vārdiem sakot, aizbēgt no garlaicīgās pelēkās ikdienas un problēmām.

Labākais glābiņš no Baltijas pelēcības, īpaši ziemā, ir pavadīt 10 dienas pieczvaigžņu viesnīcā Dubaijā. Bet, tā kā vidējam Latvijas iedzīvotājam ne vienmēr ir nauda šādai greznībai, viņam bēgšana no truluma ir jāorganizē ar nedaudz pieejamākiem līdzekļiem - ar pudeles palīdzību.

Diemžēl arī mūsu veiksmīgākajiem tautiešiem lepnums nepagāja garām, bet ar viņiem tas darbojas nedaudz citā virzienā – ar iedomību. Šeit lepnums saka, ka, tā kā tev izdevās izbēgt no pelēcības ar, lai arī nelieliem, bet panākumiem, tev nekavējoties ir jāsāk svinēt šos panākumus ne mazāk par divām reizēm nedēļā.

Tā daudzi no mums lielākā un mazākā mērā ir dzīvojuši pēdējo 30 gadu laikā. 30 gadus mēs radījām sabiedrību, kurai dzēruma smieklu un piedzīvojumu pilna dzīve bija daudz svarīgāka par visu. Tai skaitā svarīgākas par mūsu valsts suverenitāti.

Paralēli mūsu iereibušajam stuporam mūs aplaupīja visos valdības līmeņos, un kolonizatori ar čekistiem attīstīja savu ietekmi pilnīgi visos sabiedrības līmeņos. Tiesa, mums arī uz to nācās pievērt acis, jo mēs paši bijām tālu no eņģeļiem - bieži braucām dzērumā, dzērumā krāpām dzīvesbiedrus vai arī bijām tie, ar kuriem citi krāpās, nodzērām savu īpašumu, dzērumā iekļuvām kautiņos, dzērumā  provocējām policiju, dzērumā  sitām radiniekus. Dažus no mums alkohols noveda līdz noziegumiem, cietumam vai nāvei.

Šī tekstā nonācām līdz brīdīm, kad daudzi lasītāji, svētulīgi bolot acis, saka, ka šobrīd Latvijā nav tādas problēmas ar alkoholu kā pirms 20-30 gadiem. Statistika saka pretējo, bet, lai šis teksts nepārvērstos par debatēm, vienosimies vismaz par to, ka vismaz mūsu elite ir savaldījusi alkohola lietošanas jautājumu. Elite tiešām vairs nebrauc no bāra pie mīļākās ar trim promilēm alkohola asinīs un šampanieša pudeli rokās, kā to darīja faktiski katru nedēļas nogali 90. un 00. gados.

Tālāk man būtu arī loģiski piekrist, ka tā kā elitei, inteliģencei un vienkārši saprātīgiem pilsoņiem vairs nav problēmu ar alkoholu, tad suverenitātes atgūšana ir tīri tehnikas jautājums. Galu galā, ja esam atjēgušies, tad tagad jau nedosim iespēju viltīgajiem čekistiem mūs apmānīt un atņemt to, kas mums likumīgi pieder.

Diemžēl tas tā nav. Tas tā nav tāpēc, ka alkohols nebija iemesls, kāpēc mēs dzērām, bet bija tikai līdzeklis, instruments, ar kuru mēs centāmies izrotāt savu dzīvi. Atbrīvojoties no instrumenta, mēs netiekam vaļā no iemesla, kas mūs padarīja neapmierinātus ar dzīvi.

Patiesais mūsu neapmierinātības iemesls bija lepnums, kas pēc dzeršanas atmešanas dabiski nekur nepazuda un kas likumsakarīgi turpina likt mums sevi žēlot un meklēt citus veidus, kā mazināt savu neapmierinātību ar pelēko Baltijas ikdienu. Tikai tagad ar tādu vielu palīdzību, kas daudz smalkākas par alkoholu.

Popularitāte sociālajos tīklos, neveselīga aizraušanās ar seksu, neveselīga aizraušanās ar sportu, neveselīga aizraušanās ar hobijiem, neveselīga aizraušanās ar karjeru, neveselīga aizraušanās ar savu izskatu, fanātiska aizraušanās ar veselīgu dzīvesveidu, stāvoklis sabiedrībā, nauda, ​​skaista / viegla / aizraujoša dzīve, spēja ietekmēt citu cilvēku dzīvi ir tikai dažas no šīm vielām.

Savu atkarību no alkohola mēs aizstājām ar atkarību no šīm lietām, un šīs lietas, tikai jau šodien, turpina mūs padarīt tuvredzīgus un šaurredzīgus vai, citiem vārdiem sakot, neaizsargātus pret visiem tiem pašiem čekistiem un kolonizatoriem.

Visas šīs cilvēka personību graujošās parādības ir daļa no mūsdienu sabiedrības visā pasaulē, un Latvija nav nekāds izņēmums. Bet Latvija viennozīmīgi ir līdere tajā, cik daudz cilvēku mūsu valstī fanātiski velta absolūti visu savu dzīvi tam, lai sasniegtu pēc iespējas vairāk lietu no iepriekš minētā saraksta.

Emociju un sajūtu slāpju dēļ, ko rada iepriekš uzskaitītās parādības, mēs absolūti aizmirstam domāt kritiski un vismaz dažreiz uzdot sev elementārus jautājumus par to, kā mēs pavadām savu dzīvi. 

Piemēram:

• Kādus acīmredzamus un labi izmērāmus ekonomiskos un sociālos ieguvumus mans krosu skriešanas fanātisms dos nākamajām divām paaudzēm?

• Ja vismaz 3-4 bērnu ģimenes vietā es visu savu laiku veltīšu karjeras veidošanai, vai nesanāks, ka pēc dažām paaudzēm mana darba rezultāti nevienam nebūs vajadzīgi, jo bez 3-4 bērnu ģimenēm iedzīvotāju skaits samazināsies vairākas reizes?

• Kāpēc tā vietā, lai sniegtu reālu ieguldījumu dzīves uzlabošanā savā valstī/pilsētā/rajonā, rakstot bezgalīgas pretenzijas, sūdzības un atsaukmes privātām un valsts iestādēm, es izvēlos ik dienas stundām ilgi rakstīt bezgalīgu demagoģiju Twitterī?

• Kāpēc es, jauna sieviete, tā vietā, lai izveidotu aktīvistu grupas un izdarītu spiedienu uz negodīgām amatpersonam, veidoju bezjēdzīgo, narcistisko kontentu, kurš nereti veido spiedienu uz vīriešu dzimumorgāniem? 

• Esmu vienas no nabadzīgākajām ES valstīm iedzīvotājs. Kāpēc man vajag auto par 30, 40 un 50  tūkstošiem eiro? Kāpēc es nevaru pārliecināt sevi būt apmierinātam ar parastā hečbeka praktiskumu un komfortu? Kāpēc miljoniem vācu ģimeņu ar bērniem, kuras ir trīs reizes bagātākas un gudrākas par mani, parasts hečbeks apmierina, bet mani ne?

• Es sniedzu absolūti likumīgus pakalpojumus uzņēmumam, kuru visa valsts pazīst kā budžeta naudas izšķērdētāju. Jā, es nepārkāpju likumu, sniedzot viņiem likumīgus pakalpojumus. Bet vai es nesaprotu, ka, strādājot ar korumpētām amatpersonām, es netieši piedalos viņu nelikumīgās darbībās un tādējādi iznīcinu savu valsti?

• Kāpēc es turpinu strādāt uzņēmumā, kura direktors ir pazīstams korumpētājs / zaglis / bandīts / krāpnieks / lietu kartotājs / kontrabandists / finanšu noziedznieks / shēmotājs / naudas mazgātājs / valsts naudas izšķērdētājs vai uzmetējs? Kāpēc es katru dienu sveicu šo cilvēku ar platu smaidu un siltu rokasspiedienu? Vai es nesaprotu, ka, jo vairāk es ar viņu strādāju, jo vairāk es pats pārvēršos par ko līdzīgu?

Pat tad, kad kādas neticamas nejaušības dēļ reizi trijos gados mums prātā ienāk šie jautājumi, tad, kā jūs paši saprotat, atbilde ir viena – “nemoki sev galvu ar blēņām, labāk izbaudi dzīvi un nejaucies citu darīšanās. Viņiem ir sava galva uz pleciem, kamēr tavs bizness beidzas pie tava mājas sliekšņa”.

Protams, ka gan čekisti, gan kolonizatori labi zina par šiem dialogiem ar mūsu lepnumu. Ja kāds nezina, tad starp šīm struktūrām arī ir psiholoģijas un socioloģijas zinātņu doktori, kuriem maksā algas par psiholoģiski vāju un nestabilo sociālo grupu meklēšanu, ar kuru palīdzību turpmāk var sakārtot attiecības ar saviem ģeopolitiskajiem konkurentiem. Tieši tāpēc atkarīgo alkoholiķu tautas kā Latvija vai Ukraina piedalās attiecību skaidrošanā starp Ameriku un Krieviju, savukārt tādas prātīgas tautas kā Igaunija vai Somija no tas turas prom.

Čekisti un kolonizatori, kuru uzdevums ir meklēt vājās vietas, lieliski saprata mūsu postpadomju alkoholisma patiesos cēloņus un lieliski redz, kā šodien mūsu lepnums mūs padarījis par citu, modernāku lietu un parādību vergiem. Skatoties uz to, viņi saprot, ka arī turpmāk ar mums būs iespējams manipulēt tikai ar nedaudz citu tehnoloģiju palīdzību nekā 90.gados, kas ilgtermiņā nozīmēs tālāku mūsu valsts un sabiedrības stagnāciju un degradāciju.

Daudzi lasītāji tagad ir pilnīgā šokā, ka iesaku viņiem atteikties no laba apģērba, labas mašīnas, karjeras un popularitātes sabiedrībā idejas vārdā, kas nav mērāma ar naudas summām. Tiesa, man ir aizdomas, ka šie paši lasītāji būtu tādā pašā šokā, ja deviņdesmito gadu vidū es viņiem ieteiktu uz visiem laikiem pamest pudeli un tā vietā rokās paņemt grāmatu.

Šo lasītāju šoks ir diezgan saprotams, taču situācijā, kad no domas par grūto dzīvi pa ādu sāk plūst auksti sviedri, skumji ir pilnīgi viss. Nacionālās brīvības un valsts suverenitātes kontekstā tas ir skumji, jo, jo vairāk mūsu ienaidnieki redzēs, kā mēs neesam gatavi atteikties no sava lepnuma savas valsts brīvības un neatkarības labā, jo ilgāk mēs paliksim par čekistu un kolonizatoru vergiem.

Tā būs tāpēc, ka cīņa par suverenitāti ir cīņa par izdzīvošanu. Šī ir cīņa, kurai savas brīvības labā jābūt gataviem uz jebkādiem materiāliem zaudējumiem. Šī ir cīņa, kurā mēs tiksim kārdināti ar naudu, slavu un panākumiem, lai mēs nodotu savu tautu, un, atbildot uz to, mums ir jāatsakās no šiem kārdinājumiem un jāiziet cauri grūtībām nepadodoties.

Teorētiski šīs cīņas ietvaros mums vajadzētu būt gataviem upurēt savu dzīvību (pārnestā nozīmē) lai nākamā paaudze dzīvotu brīvā Latvijā. Jo cīņa par nākamo paaudžu suverenitāti nav velosports, karjera, veselīgs dzīvesveids vai uzlīme “latvietis” uz tavas mašīnas bagāžnieka. Tā ir vēlme atdot visu, pretī nesaņemot pilnīgi neko.

Diemžēl ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu sabiedrība kopumā nav gatava brīvības vārdā upurēt savu komfortu. Diemžēl ir pilnīgi skaidrs, ka būt par vergu, lai varētu braukt ar lietotu Volvo, mums ir daudz tuvāk nekā braukt ar autobusu, esot brīvam. Tāpēc mēs arī turpmākos 30 gadus ar paceltiem deguniem turpināsim savā degradācijā vainot čekistus, politiķus un koronavīrusu, kad savukārt igauņi līdz šim laikam visticamāk nosūtīs uz Marsu savu pirmo kosmosa ekspedīciju.