Iesaki rakstu:
1944.gada februāra beigās pēc smagām atkāpšanās kaujām pie Volhovas un Staraja Rusas abas Latviešu leģiona vienības – 2.brigāde un 15.divīzija ieņem aizsardzības pozīcijas Sorotas un Veļikajas upes krastos. Tikai 40 km uz rietumiem jau sākas Latvijas teritorija.
Līdz ar ierašanos jaunajās pozīcijās 2.brigāde tiek pārformēta par 19.divīziju un kopīgi ar 15. divīziju iegūst jaunu nosaukumu - 15. un 19. ieroču SS grenadieru divīzijas (Waffen-Grenadier Division der SS). Līdz ar to leģionāri vairs nav leģionāri, bet gan Waffen-Grenadier. Abas latviešu divīzijas tiek pakļautas VI SS korpusam.
Jaunajām nocietinātajām pozīcijām, ko vācieši lepni nosaukuši par Panther, neskaitot to, ka nav pilnībā pabeigtas, ir vēl viens nopietns trūkums - tās ir ierīkotas Veļikajas upes rietumu krastā, kas ir zemāks par austrumu, tādejādi dodot pretiniekam taktiskas priekšrocības. Tā domā abi latviešu kadru virsnieki - A.Silgailis un V.Veiss (oficiālais statuss - kājnieku priekšnieki un sakaru virsnieki pie divīziju štābiem ar tiesībām komandēt divīziju apakšvienības, tā kā divīziju komandieri tāpat kā divīziju štābu virsnieki varēja būt tikai vācieši), tādēļ tiek ierosināts pārcelt aizsardzības līniju uz augstienēm Veļikajas austrumu krastā. Vācieši piekrīt.
Nav viegli iejusties smagās kaujās nomocīto karavīru ādā, kas cerējuši rast patvērumu un relatīvu siltumu bunkuros, bet tā vietā jāgraužas sasalušā zemē zem krievu uguns. Atceras A.Silgailis: „Ilgās un smagās atkāpšanās kaujās nogurušie kaŗavīri, ierazdamies Veļikajas upes pozicijās, cerēja tur, kaut uz brīdi, rast fizisku atvieglojumu un iespēju savest sevi kārtībā, bet notika gluži otrādi. Atvieglojuma vietā viņiem tagad nācās nepārtraukti smagi strādāt, lai ieraktos sasalušajā zemē, turklāt pastāvīgi atrodoties zem ienaidnieka uguns.
Vietām purvainā pamata dēļ, ierakšanās nemaz nebija iespējama, un kaŗavīriem nācās apmierināties ar sekliem grāvīšiem. Nebija arī bunkuŗu, kur varētu rast patvērumu no ienaidnieka uguns un paglābties no lielā aukstuma. Ilgu laiku nācās iztikt vienīgi ar teltīm, kuŗas cēla no skujām un sniega. Dienā uguni kurt nevarēja, jo, tiklīdz parādījās dūmi, ienaidnieks šo vietu noklāja ar spēcīgu granātmetēju uguni. Naktīs, kad dūmi nebija saredzami un būtu bijusi iespēja sildīties, visiem vienību kaŗavīriem bija jāatrodas ierakumos, jo vienību cilvēku sastāvs ilgstošajās kaujās bija stipri sarucis.
Uztura un munīcijas piegāde, kā arī ievainoto nogāde bija iespējama vienīgi naktīs, jo vienību vezumi atradās upes rietumu krastā. Smagi ievainotiem bieži bija jāpavada 20 un vairāk stundas lielā aukstumā klajā laukā, kamēr viņus varēja evakuēt. Naktīs piegādātais uzturs bija jau sasalis, kad tas nonāca kaŗavīru rokās. Par spīti visiem grūtumiem un ciešanām, kaŗavīru garastāvoklis bija možs, un viņi par tām sevišķi nesūdzējās. Visi gan izteica vienu vēlēšanos: kaut vienu nakti pārgulēt siltā istabā un kaut reizi tikt pirtī, lai atbrīvotos no utīm, kas viņus ārkārtīgi mocīja.”
Pavēle paliek pavēle. Tomēr ir vēl viens nopietnāks šķērslis. Ir nokavēts laiks. Krievu 1.triecienarmijas priekšējās vienības jau bija pietuvojušās upes austrumu krastam, nonākot saskarē ar latviešu vienībām. Tā jau 1.martā agri no rīta sarkanarmiešu vienība 120 cilvēku sastāvā mēģina veikt izlūkošanu ar kauju, šķērsojot aizsalušo upi, un, izmantojot pārsteiguma momentu, ielaužas 15.divīzijas 33.kājnieku pulka aizsardzības līnijā. Ar 7.instruktoru rotas spēkiem aizsardzības līnija tiek atjaunota, un krievi atkāpjas, atstājot 80 kritušos.
19.divizijas frontē, kur saskare ar pretinieku nav tik cieša, galveno aizsardzības līniju izdodas pārvietot uz priekšu bez nopietnām kaujām. Ari pretējai pusei ir skaidra augstieņu taktiskā nozīme Veļikajas austrumu krastā, tāpēc jau 4.martā krievi uzsāk uzbrukumu Seredkina Sļepņu sādžai. Sīvās cīņas par šo sādžu ilgst līdz 10. martam, tai vairākkārtīgi pārejot no vienas puses pie otras līdz beidzot paliek pretiniekam. Pēdējā pretuzbrukumā smagus zaudējumus cieš 15.divīzijas 32.kājnieku pulks.
Augstiene 93,4 atrodas abu latviešu divīziju salaidnē un ir īpaši svarīga no taktiskā viedokļa, tā kā pārvalda visu upes ieleju 19.divizijas aizsardzības iecirknī. Zaudējot šo augstieni, problemātiska var kļūt visu aizsardzības pozīciju noturēšana Veļikajas austrumu krastā.
16.martā no rīta krievi atklāj spēcīgu artilērijas uguni pa augstieni un tai pieguļošo Sapronova sādžu, kam seko tanku atbalstīts kājnieku trieciens. Cietušas ievērojamus zaudējumus no artilērijas uguns, latviešu vienības ir spiestas atstāt Sapronovo un augstieni 93,4. Dažas stundas vēlāk ar 15.divīzijas 32.kājnieku pulka spēkiem tiek veikts pretuzbrukums, ka rezultātā pretinieks tiek izsists no Sapronovo, tomēr augstieni atgūt neizdodas, kaut arī cīņa pa šo pozīciju ilgts līdz vēlam vakaram.
19.divīzijas 43.kājnieku pulka vienībām, kas uzbrūk augstienei no ziemeļiem, izdodas ieņemt dažus ierakumus, tomēr tie ir atkal jāatstāj pēc spēcīga krievu pretuzbrukuma. Tikko aust gaisma, kauja iesākas ar jaunu sparu. Krievu mēģinājumi paplašināt iebrukumu cieš neveiksmi, tomēr arī latviešiem neizdodas atgūt augstieni.
Vācu 18.armijas vadība, apzinoties augstienes 93,4 nozīmi, izdod pavēli VI SS korpusam atgūt šīs pozīcijas par katru cenu. Šis uzdevums tiek uzticēts bijušajam Latvijas armijas pulkvedim, bet tagad Waffen SS Oberführer (cilvēcīgā valodā - virspulkvedim) Artūram Silgailim. Viņa rīcībā papildus jau iepriekš kaujās iesaistītām vienībām - 32.k.p 1.btl. (majors Hāzners), 43.k.p. 3.btl.(majors Stīpnieks), 15.div.izl.btl.(kpt. Lapainis), 15.div.prett.btl. (majors Trēziņš) - tiek nodots 19.divīzijas 44.kājnieku pulka 2.bataljons (vlt. Vilks). Turklāt 18. armijas vadība norīko atbalstam vienu triecienlielgabalu bateriju un triecienbumbvedēju eskadriļu.
Uzbrukums sākas 18.martā pulksten 16:00. To ievada aviācijas uzlidojums. JU 87 Stuka viena pēc otras, sirēnām gaudojot, ieiet stāvā pikē uz mērķi. Luftwaffe piloti savu darbu pieprot. Ik pa brīdim aviācijas bumbas iegulstas mērķī, par ko liecina stereotālskatī labi saskatāmas sprādzienu gaisā uznestās atlūzas. Pēc uzlidojuma Sturmgeschütz triecienlielgabali sāk „apstrādāt” krievu pozīcijas, pakāpeniski pārnesot uguni aizsardzības dziļumā. Tad viss beidzas tik pat pēkšņi, kā sācies. Cik pretinieka ugunspunktu ir iznīcināts un cik palicis neskarts ? Kas to lai zina. Ir laiks.
Gaisā uzšaujas signālraķete. Grenadieri pieplakuši ierakuma sienām gaida pavēli uzbrukumam. Vēderā nepatīkama kņudoņa. Vēl viena cigarete. Skatiens drudžaini tausta priekšlauku, vērtēdams katru cini un šāviņa izrautu bedri, kur patverties no pretinieka uguns. Atskan komanda. Viss, pārdomas pie malas. Turpmāk tikai uz iemaņām balstīti refleksi. Īss pārskrējiens, un MG 42 apkalpe ieņem jaunu pozīciju. Kādus pāris simt metru priekšā tarkšķ krievu Maksims, uzsitot ložu „fontāniņus” plaša lokā. Nāvīga barjera. Izskatās, ka tie kuces bērni paspējuši piešaut priekšlauku. Grenadieri nogulst. Pusminūtes laikā „kaulu zāģis” ir darba kartībā un sāk rīt patronlentu ar ātrumu 1200 šāvienu minūtē. Krievs uz brīdi apklust. Vai ilgi? Tad jau manīs. Uz priekšu!
Spēcīgais un straujais trieciens pretiniekam ir pārsteigums, un jau 17:30 augstiene tiek ieņemta. 19.martā krievi uzsāk nakts uzbrukumu, lai atgūtu zaudētās pozīcijas. Uzbrukums pāriet niknā nakts tuvcīņā vairāku stundu garumā. Darbā tiek laisti durkļi, uzasinātas sapieru lāpstas un naži. Uzbrukums tiek atsists, un augstiene paliek latviešu rokās. Vairāk uzbrukumus šai pozīcijai ienaidnieks neatkārtoja. Šo augstieni krievi ieņems nedaudz vēlāk - marta beigās uzbrukumā ar lielu dzīvā spēkā un ieroču pārsvaru. Kaujās pie Veļikajas latvieši zaudēja aptuveni 2000 kritušo.
16.-19. marta kaujas abas latviešu divīzijas izcīnīja kopīgi plecu pie pleca. Tā bija arī vienīgā reize visā kaŗā, kad abu divīziju vienības cīnījās kopīgā latviešu vadībā. Tādēļ trimdas organizācija Daugavas Vanagi 1952.gadā pieņēma lēmumu noteikt 16.martu kā Latviešu leģiona atceres dienu.
Avoti: Silgailis, A. Latviešu leģions: Dibināšana, formēšana un kauju gaitas Otrā pasaules kaŗā. Ar 296 attēliem un 30 schēmām. Kopenhāgena: Imanta, 1962
Pagātnes pelni jeb Latvijas Otrā pasaules kara sociālā atmiņa un identitāte. Uldis Neiburgs, 2010
P.S. Šis raksts nepretendē uz vēsturisku pētījumu ar pretenziju uz vienīgo patieso notikumu traktējumu, tā kā balstīts pamatā uz viena notikumu dalībnieka atmiņām, dalībnieka, kuram, pateicoties savam statusam, bija (vai varēja būt) pieejams vispusējs operatīvās situācijas redzējums.
Jāatzīmē, ka notikumu traktējums no dažādu iesaistīto personu puses var krasi atšķirties, piemēram, jautājumā par aizsardzības pozīciju pārvietošanu uz austrumu krastu. Šajā sakarā viens citāts no 32.kājnieku pulka bataljona komandiera Jēkaba Ozoliņa teiktā: “Tūliņ arī pienāca pavēle, ka es esot nenormāls un mani nekavējoties jānosūta uz Rīgas Kara slimnīcu gara spēju pārbaudei [..] Mani karavīri, latviešu vīri un jaunekļi, kurus es visu laiku saudzēju, pēc manas aiziešanas nolika savas galvas nemākulīgās vadības dēļ. Hāzners un Silgailis, kurš atradās šaipus upes, palika dzīvi un par šo iznīcināšanas “varoņdarbu” katrs nopelnīja pa Dzelzs krustam. Es šos krustus gan viņu vietā nebūtu spraudis pie krūtīm, jo tie bija slacīti ar mūsu kareivju asinīm, viņu “nopelnīšana” bija saistīta ar simtiem kareivju un virsnieku bojāeju.” (J. Ozoliņš atteicās izpildīt pavēli par pozīciju ieņemšanu austrumu krastā.)