Iesaki rakstu:

Dažus mēnešus atpakaļ Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) pieņēma lēmumu, kuram būs tālejošas sekas vairuma Latvijas iedzīvotāju sadzīvē, proti, ministrija mainīja savu izpratni par to, kā būtu traktējams atkritumu apsaimniekošanas likums, un pielīdzināja uzņēmumu – dažādu ražotņu un veikalu - darbības rezultātā radītos atkritumus iedzīvotāju radītajiem sadzīves atkritumiem.

Te vietā būtu ieturēt pauzi un jautāt – kā gan kaut kas tik maznozīmīgs kā VARAM izpratne par to, kas ir vai kas nav sadzīves atkritumi, var būtiski ietekmēt gandrīz katra Latvijas iedzīvotāja sadzīvi? Var gan – ja esat gatavi iepazīties ar visu atkritumu apsaimniekošanas ainu.

Tātad – Latvijā līdz šim paralēli pastāvējušas divas dažādas atkritumu savākšanas un tālākās apstrādes sistēmas. Pirmā ir katram pazīstamā sadzīves atkritumu sistēma savākšanas sistēma ar atkritumu konteineriem pie mājām un pīkstošus signālus radošajām atkritumu savākšanas mašīnām agri rītos. Otra ir bijusi slēpta vairuma iedzīvotāju acīm – tā ir sistēma, kas savāc, šķiro un fasē uzņēmumu radītos atkritumus tālākai pārstrādei.

VARAM pieņemto lēmumu rezultātā otrā sistēma tiek likvidēta un tajā strādājošie uzņēmumi – izstumti no tirgus, jo turpmāk atkritumus no uzņēmumiem un lielveikaliem drīkstēs savākt tikai tie uzņēmumi, kuriem noslēgts līgums ar pašvaldību par sadzīves atkritumu savākšanu.

VARAM jaunās pieejas problēma slēpjas tajā, ka abas atkritumu savākšanas sistēmas ir pilnīgi negatavas pārņemt viena otras funkcijas. Tie uzņēmumi, kas strādāja uzņēmumu radītā iepakojuma un ražošanas atkritumu savākšanā, nevar noslēgt līgumu ar pašvaldībām par sadzīves atkritumu savākšanu, jo tiem nav nedz atbilstošās tehnikas, nedz konteineru, nedz personāla, kas spētu to paveikt – tā visa radīšana prasītu simtiem miljonu eiro lielas investīcijas. Savukārt tie, kas nodarbojās tikai ar sadzīves atkritumiem, nav sagatavoti darbam ar uzņēmumu iepakojumu un ražošanas atkritumiem.

Lai saprastu problēmas mērogu – viena liela tirdzniecības centra radītais kartona un dažādu iepakojamo plēvju daudzums dienā ir tāds, ka tā izvešanai būtu nepieciešami vairāki desmiti atkritumu mašīnu dienā, un šādu tirdzniecības centru Rīgā ir vairāki desmiti, mazāku veikalu – simtiem, ražošanas uzņēmumu, kas rada visdažādākos atkritumus, tostarp arī indīgus un ugunsbīstamus – arī simtiem, ja ne pat tūkstošiem. Sadzīves atkritumu savācējiem nav tik daudz tehnikas, lai tiktu ar šo apjomu galā tā, lai tas neietekmētu iedzīvotāju radīto sadzīves atkritumu savākšanas sistēmu.

Šajā brīdī esam nonākuši pie sekām, kuras izjutīs vairums iedzīvotāju. Var diezgan droši prognozēt, ka šādos apstākļos ap lielajiem tirdzniecības centriem, kas ir ļoti aktīvi kartona un dažādu iepakojamo plēvju atkritumu radītāji, notiks mēģinājumi izvietot simtiem atkritumu konteineru, lai glabātu izlietoto iepakojumu, un pilnīgi reālistiskas ir arī stihiski radītas atkritumu izgāztuves ar visām tām raksturīgajām pazīmēm – smakām, žurkām un ugunsbīstamību.

Tā kā tik lielu konteineru skaitu nebūs iespējams uzstādīt pie veikalu noliktavu telpām un tehniskajām ieejām, tad neizbēgami daļa no tiem pārceļos uz automašīnu stāvvietām, atnesot sev līdzi arī smakas un žurkas. Pilsētu vides degradācija ap iepirkumu centriem šādos apstākļos būs neizbēgama.

Kā ir nonācis tik tālu? VARAM skaidro, ka šādi lēmumi pieņemti, lai ieviestu Latvijas likumdošanā Eiropas Komisijas direktīvas par atkritumiem (2008/98/EK) prasības. Jāsaka, ka šīs prasības attiecas uz visām Eiropas valstīm, taču neviena no tām nav izvēlējusies tik oriģinālu šo prasību interpretāciju – pārējās valstīs saglabāta sadzīves atkritumu un uzņēmumu radīto atkritumu nošķirtība.

Jebkuram cilvēkam būtu pilnīgi skaidrs, ka lielveikalu un uzņēmumu radītie atkritumi nav vis sadzīves atkritumi, bet gan t.s. primārais, sekundārais vai terciārais iepakojums un ražošanas atkritumi, un ar to būtu jāapietas atšķirīgi. Jebkuram būtu, bet vides jautājumus regulējošajai ministrijai tas nav skaidrs.

Tas, ka šis lēmums krasi samazinās uzņēmumu un veikalu interesi šķirot un nodot atkritumus un iepakojumu, ir vēl vienas šī lēmuma sekas. Ja agrāk uzņēmumi savu iepakojumu pārdeva atkritumu savākšanas uzņēmumiem kā pārstrādājamo iepakojumu, tad, pasludinot tos par sadzīves atkritumiem, kurus savāc par velti, zūd arī uzņēmumu interese tos vākt un nodot.

Liels tirdzniecības centrs, nododot iepakojumu, agrāk varēja nopelnīt pat vairākus miljonus eiro gadā, bet jaunajos apstākļos šī miljoni pārvērtīsies par apaļu nulli. Šajos apstākļos iemesli centībai pazudīs, un var prognozēt, ka vismaz daļa atkritumu, kas agrāk nonāca pārstrādes uzņēmumos, tagad aizceļos uz atkritumu izgāztuvēm – pilnīgi pretēji atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes mūsdienu tendencēm, savukārt negūtos ienākumus veikali centīsies kompensēt ar cenu pieaugumu citām precēm.

Visbeidzot, pēdējās ministrijas lēmuma sekas būs tiesiskās paļāvības zudums un cenu pieaugums par atkritumu savākšanu – uzņēmumi, kas agrāk nodarbojās ar uzņēmumu ražošanas atkritumu un un iepakojuma savākšanu, tiks padzīti no biznesa par labu dažiem lielajiem atkritumu pārstrādes monopoliem.

Kāda ir monopolu veidošanās un konkurences trūkuma ietekme uz pakalpojumu cenām, pieņemu, ka visi saprot. Savukārt no uzņēmējdarbības padzītajiem uzņēmumiem atliks tikai tiesāties ar valsti par zaudētajām investīcijām, bet veikaliem – par zaudētajiem ienākumiem.

Tā, lūk, viens šķietami maznozīmīgs VARAM lēmums ietekmēs katra Latvijas iedzīvotāja ikdienu.

* SIA “Ekobāze” vadītājs un īpašnieks

Attēlā – vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, Attīstībai/Par pārstāvis Artūrs Toms Plešs