Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vispār jau cilvēcīgi Levitu var saprast, nedaudz pat izjūtu līdzjūtību. Kādas dzimtas piedzīvotās epizodes, iespējams, gadu gaitā radu daudzreiz pārstāstītas un piepušķotas - tādas palikušas sirmā vīra atmiņā. Kurš būtu domājis, ka kāds Lapsa pēc 30 gadiem cilās 90. gadu intervijas?

Kad atgriezies Latvijā, jauns, stalts, Vācijā izglītots čalis, tad protams, gribējās izskatīties apkārtējo acīs labāk, cēlāk. Bet trūkumā un šaurībā izciesto bērnību un jaunību negribējās atcerēties, jo ar to nevienu LPSR dzīvojošo nepārsteigsi un atzinību neizpelnīsies.

Tā pamazām, katru reizi kaut ko nevainīgu piefantazējot, gadu gaitā leģenda tika spodrināta. Viņš jau gribēja ar to padarīt savu senču dzīvi mazliet skaistāku un vieglāku, vismaz savās atmiņās, jo pašam to ietekmēt un atvieglot viņam nebija iespējas.

Levitam šī grāmata laikam jau neko nepalīdzēs. Spriežot pēc paša augstprātības un uz stulbuma robežas balansējošās lecīgās kancelejas vadītāja atbildes vēstules, prātā neviens nav pieņēmies. Bet ļoti ceru, ka šī un daudzas citas Lato Lapsas grāmatas palīdzēs nākamajiem valstsvīriem nebaidīties būs vienkāršākiem un godīgākiem.

Liels paldies un cepuri nost par ieguldīto darbu!

P.S. Ierosinu ideju – grāmatas autoriem kādu nelielu eksemplāru skaitu ziedot un ar individuāliem novēlējumiem parakstītus nosūtīt Levita virzītājiem, skaļākajiem atbalstītājiem un drošības iestāžu vadītājiem. Bet viņi visi tāpat neko gudrāku kā "lasījuši neesam" atbildēt nespēs.

Novērtē šo rakstu:

199
17