Iesaki rakstu:
Demokrātija īstenojas atbilstoši pilsoņu brīvai izvēlei, valsts konstitūcijas noteiktajā kārtībā ievēlot tautas priekšstāvjus, kuri tālāk veido valsts izpildvaras aparātu, rada un pilnveido tiesiskos nosacījumus valsts sekmīgai pārvaldei. Tātad cilvēki, kuriem tauta ir uzticējusi valsts likumdošanas privilēģijas un kuri tādējādi kļuvuši par vēlētāju interešu paudējiem, nosaka valsts un visas sabiedrības attīstību. Bet vai viņi mūsu dāvāto uzticību vienmēr attaisno?!
Diemžēl līdzšinējās politiskās realitātes vērtējums ir gaužām neiepriecinošs – joprojām mēs regulāri piedzīvojam vilšanos politiķos, sastopamies ar nodeldētu spriedelēšanu par politisko atbildību, ar arogantu attieksmi, nevēlēšanos uzklausīt un argumentēti izvērtēt citādu viedokli, ar it kā pragmatismā slēptu, trulu neizpratni, kas tiek transformēta skaistā, sevis pašslavināšanas retorikā, tā maskējot patieso situāciju, savu ideju seklumu un ideālu mietpilsonisko aprobežotību.
Tā rezultātā reālpolitikā vēl joprojām toni nosaka varaskāri intriganti, mahinātori un brutāli ciniķi, kuri uzskata vēlētājus par aprobežotām un viegli manipulējamām personām, politbiznesmeņi, kuriem personīgā labklājība ir daudzkārt svarīgāka par morāles normām, par humānisma principiem.
Paradoksāli, ka, to apzinoties, skarbi kritizējot, mūsu sabiedrība joprojām turpina masveidā producēt politiķus, kuri iekāro varas privilēģijas, kuriem patīk blefot par tautas interesēm, pašiem sevi dēvēt par vēlētāju gribas paudējiem, bet faktiski viņi rūpējas vienīgi par personisko labklājību, praktizē selektīvu morāli, ignorē vispārcilvēciskās vērtības.
Vai mūsdienu apstākļos tomēr ir iespējams rast sociāli aktīvus cilvēkus – godavīrus un godasievas, kuriem var uzticēt ne tikai varas pilnvaras, bet kuri arī tālāk attaisnos šo uzticību, nesavtīgi rūpējoties par visas sabiedrības interesēm, par tautas vajadzību iespējami labāku apmierināšanu?!
Meklējot pozitīvu atbildi uz šo jautājumu, piedāvāju izmantot pašreiz notiekošās informatīvās un komunikatīvās revolūcijas dotās iespējas, kad informācijas apjoms aug ģeometriskā progresijā, kad tā tiek arvien vairāk personalizēta, kad mēs aizvien vairāk uzzinām viens par otru, publiski atklājam savas personības struktūru – sava kā indivīda un sociālā subjekta īpašību kopumu.
Vadošo lomu spēlē strauji augošā globālā tīmekļa ienākšana mūsu ikdienā, visaptverošā informācijas digitalizācija, mājas internetelektronika (internetizācija), video reģistrācijas un, biometrijas totāla izplatība, Google brilles, nano un androidtehnoloģijas. Tiek veidotas un pastāv plašas datubāzes par katru sabiedrības locekli (sākot no sociālajos tīklos un dažādos valsts reģistros uzkrātās informācijas, beidzot ar banku un citu komercsabiedrību datubāzēs un pat specdienestu dosjē reģistrēto informāciju).
Šāda no sabiedrības puses nepilnīgi kontrolētas, sensitīvas informācijas masveida uzkrāšana pašreiz draud izvērsties par demokrātiskās sabiedrības sagraušanas līdzekli, kad dzīvē realizēsies Dž. Orvela pravietiskā vīzija par totalitāru valsts iekārtu, kuras iezīmes mēs šodien redzam daudzās, uz demokrātijas statusu pretendējošās valstīs.
Tādēļ šo objektīvo, modernās sabiedrības attīstības dominanti vajag ielikt tautvaldības rāmjos, kad šādas personificētas informācijas vākšanu, uzkrāšanu un izmantošanu ierobežo un nosaka strikta juridiskā bāze, izsvērti normatīvie akti un attiecīgi izstrādātas procedūras. Tātad viss tiek organizēts un notiek atklāti, caurspīdīgi, ciešā atbilstošo sociālo institūciju uzraudzībā un saskaņā ar tautas brīvi pausto gribu, sabiedrības akceptu, cilvēkiem apzinoties šādas rīcības sociālo nepieciešamību un lietderību.
Tikai tā var tikt radīti nepārvarami šķēršļi personalizētās informācijas nesankcionētai izmantošanai nolūkā pretlikumīgi ietekmēt sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņēmējus (viņiem uzspiežot savas savtīgās intereses, spekulējot ar viņu vājībām vai pat šantažējot, uzpērkot). Vitāli svarīgi ir saprast, ka, nenodrošinot sabiedrības kontroli pār atsevišķu indivīdu raksturojošās, personīgās informācijas vākšanu, akumulēšanu un izlietošanu, mēs faktiski atstājam atvērtas (plaši atveram) durvis tās nesankcionētai izmantošanai atsevišķu sociālo subjektu interesēs, t.i., antisociāliem mērķiem (ietekmēšanai, izspiešanai, korupcijai, u.tml. manipulācijām).
Saskaņā ar pilsoniskās sabiedrības gribu organizēta, atsevišķu sabiedrības locekļu personības raksturojošas informācijas akumulēšana un tās tālāka, mērķtiecīga, sabiedrības interesēm atbilstoša, izmantošana spētu radīt drošu barjeru pie varas grožiem nokļūt gadījuma cilvēkiem, bezprincipu karjeristiem, demagogiem, biznespolitiķiem, kuri, rūpējoties par personīgo labumu, nerēķinās ar sabiedrības vajadzībām, tādēļ tikai formāli esot tautas pilnvarotiem pārstāvjiem, tās interešu paudējiem.
Lai nodrošinātu šādu pieeju politiskajā darbībā iesaistītu (gatavu iesaistīties) cilvēku izvēlē un atlasē, nepieciešams tiesiskā veidā paredzēt, ka visi šādi indivīdi brīvprātīgi piekrīt savu personību raksturojošu informāciju nodot sabiedrības rīcībā, publicēt to (tautai taču ir visas tiesības zināt, kādiem cilvēkiem tā uzticas, kam tā deleģē savas pilnvaras!).
Vienlaicīgi būtu jādiferencē publiski pieejamās informācijas apjoms un tās aspekti, ņemot vērā pretendenta politiskā posteņa nozīmīgumu – jo augstāka līmeņa politiķis vai amatpersona, jo plašāka, izsmeļošāka, detalizētāka informācija par viņu ir publiski pieejama. Tā uz pilnīgas brīvprātības pamata varētu veidoties atsevišķu cilvēku kategorijas, kuras, atbilstoši savas atklātības (līdz ar to arī atbilstības) pakāpei un personības kvalitātei, var (ir tiesīgas) pretendēt uz attiecīgo tautvaldības hierarhijas līmeņa posteni.
Šāda pieeja arī atbilst un izriet no sociālās evolūcijas objektīvās prasības jebkuram indivīdam apzināt sevi kā sociālu subjektu, kā personību, kura ar savu unikālo īpašību kopumu, mijiedarbojas ar visu sabiedrību, savstarpēji bagātinoties, nevis tiecoties un izvēloties iet pa vieglāko, ierastāko, ērtāko – infantīlisma un sociālā parazītisma ceļu.
Ja cilvēks grib iesaistīties politiskajā darbībā, viņam jārēķinās, ka kļūst par publisku personu, kuras objektīvs, daudzaspektu izvērtējums ir pieejams sabiedrībai, un tā preventīvi zina, ko no attiecīgā indivīda var sagaidīt (ja kaut kādu motīvu vadīts viņš nevēlas par sevi pieejamo informāciju publiskot, viņš spiests izvēlēties citu nodarbošanās veidu!).
Neloloju ilūzijas, ka politiskajai elitei, kūtro cilvēku vairākumam, kuri ir pratuši adaptēties manipulējamās demokrātijas vidē un tāpēc guvuši zināmas privilēģijas, stāvokli sabiedrībā, šeit izklāstītā pieeja būs pieņemama, jo tā taču pašos pamatos apdraud pastāvošos un viņu pašu akceptētos spēles noteikumus.
Tomēr autors cer, ka šeit izklāstītais, diskutablais viedoklis varētu rosināt meklēt efektīvāku šobrīd vērojamās uzticības krīzes politiķiem risinājumu, rast iedarbīgāku briestošā konflikta starp vēlētājiem un to interešu pārstāvjiem novēršanas metodi.
Lai Dievs dod mums visiem spēju apzināt, uztvert patiesas demokrātijas iedīgļus, spēju izjust un ņemt vērā atgriezenisko saiti starp savām un sabiedrības vajadzībām, tādējādi ierobežojot savu egocentrismu, dodot adekvātu pienesumu valsts un individuālo interešu konsolidācijā un to apmierināšanā!