Iesaki rakstu:

“Dievs man deva daiļrunīgu mēli, lai es varētu stiprināt tos, kuri ir krīzē, kuri ir paguruši, kuri nezina, kā tālāk dzīvot, nezina, kur atrast atbalstu. Te ir arī apsolījums – Viņš deva. Tātad Viņš caur Svēto Garu dod mums gudrību no augšienes par to, kā uzrunāt mūsu līdzcilvēkus, kā viņus stiprināt. Viņš dod mums spēku, enerģiju, gudrību, mīlestību, kā uzrunāt šos cilvēkus.”

Tas bija izvilkums no Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča 5.aprīļa attālinātās uzrunas Svētās Mises dalībniekiem, kuras atreferējums tika publicēts arī šajā portālā. Pravieša funkcijas uzņemties es šeit netaisos, nedz arī kādu stiprināt, bet vēlos parunāt par tādu lietu kā viltus pravieši.

Kāds reliģiski noskaņots indivīds, iedvesmojies no arhibīskapa sprediķa, nospriedīs - “man ir nākusi iedvesma caur Svēto Garu kļūt par pravieti, tāpēc runāšu”. Kāds cits, neticīgais, nodomās “sākšu mācīt citus dzīvot, jo jūtu sirdsapziņas aicinājumu”. Ir novērots, ka krīzes situācijās “pravieši” un dzīvot mācītāji savairojas straujāk par Corvid 19. Kā atšķirt patiesos no viltus praviešiem? Ticīgajiem šeit būtu jāatceras Bībeles baušļi, savukārt neticīgajiem - cilvēciskās pamatvērtības, kas tie paši baušļi vien ir. “Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.” Par to, kas tie tādi “citi dievi” ir, biju pieminējis vienā no saviem iepriekšējiem rakstiem šajā portālā, un, proti, - tie ir mantrausība, godkāre un varaskāre, kas bieži vien iet roku rokā.

Nav jāpierāda, ka “pravietis”, kurš darbojas pēc principa “tam, kas vairāk maksā”, nav nekāds pravietis, bet pērkama ielene (mantrausība). Viltus pravietis ir arī tas, kuru grauž godkāres tārps. Tāds sludinās to, kas patiks un glaimos auditorijai, pretī saņemot uzslavas un pateicības. Piemērs - kādā Latvijas mazpilsētā jauns katoļu garīdznieks sprediķoja Ziemassvētkos un neuzkrītoši, kā tas pašam likās, aģitēja par vietējo pagastveci (bija priekšvēlēšanu laiks). Patiesais pravietis runās par nepatīkamo, un kā atlīdzība par to būs lamas, naids un citas nepatikšanas. Varaskāre - vēlme iegūt psiholoģisko varu par citiem parasti izpaužas dažādās pseidoreliģiskās sektās, savukārt totalitāri un autoritāri režīmi reliģiju itin bieži izmanto savas varas stiprināšanas nolūkā. Kā spilgts piemērs teiktajam ir mūsdienu Krievija, kur garīdznieki dod bučot babulienēm “svētbildes” ar Putina portretu https://youtu.be/_32p1hDQlMk

“Tev nebūs nokaut.” Vēl viens bauslis. Neticiet “praviešiem”, kas slepus vai atklāti iestājas par vardarbību. Daži piemēri no vēstures. Ir 1096.gads. Pāvests Urbans II savos sprediķos kaismīgi aicina atbrīvot Jeruzalemi no turkiem - seldžukiem, kas tur bija izvērsuši teroru pret vietējiem kristiešiem. Sākotnēji cēlu mērķu iedvesmoti, krustnešu karagājieni pārvērtās par asiņainiem reliģiskiem kariem, kur vardarbība pret neapbruņotiem iedzīvotājiem bija ierasta lieta, piemēram, krustnešu sarīkotais slaktiņš Jeruzalemē 1099.gadā.

Jāpiezīmē, ka kristīgā ticība Baltijā tika ieviesta no ārpuses ar ieroču spēku tā saucamajos Ziemeļu krusta karagājienos. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kāpēc kristīgā ticība šajās zemēs nelaida tik dziļas saknes kā, piemēram, Polijā, kur to ieviesa vietējie valdnieki.

Vēl viens vēsturisks piemērs. Spāņu inkvizīcijas dibinātājs Tomass Torkvemada. Esot bijis askētisks un dievticīgs cilvēks, kas tomēr viņam netraucēja sūtīt uz sārta citus par to, ka bija citu reliģiju piekritēji vai bija atšķirīgs pasaules uzskats. Var likties, ka pretruna - kristietis un vardarbība. Skaidrojums var būt sekojošs. Kāds dzīvo askētisku dzīvi, stingri ievēro visas baznīcas noteiktas regulas, kaismīgi lūdz Dievu un liekas, ka ir kontakts un veidojas dialogs. Taču problēma ir tajā, ka cilvēks grib dzirdēt to, ko vēlas un kas atbilst viņa uzskatiem, nevis patiesību. Tas nozīmē, ka lūdz Dievu ar “aizvērtām ausīm”. Līdzīgi ir ar sirdsapziņu, ko pielāgo pēc vajadzības.

Turpinot domu par bausli “Tev nebūs nokaut”. Dzīvē var būt situācijas, kad no vardarbības neizbēgt. Piemēram, aizstāvot savu vai tuvinieku dzīvības. Tomēr šādi ekstrēmi notikumi gadās reti - ar nosacījumu, ja kāds tīšām neizaicina likteni. Bieži vien sadzīviskos konfliktos cietušie paši ir līdzvainīgi, un, kā likums, tur ir arī alkohola klātbūtne. Neaicinu uz pilnīgu atturību, taču, ja kāds jūt, ka nevis viņš kontrolē alkoholu, bet alkohols viņu, tad labāk atteikties pavisam.

Var būt situācija, kad vardarbība ir nepieciešama, lai aizsargātu dzimto zemi no arējā agresora. Spēcīga motivācija tam ir tad, ja vārds - Dzimtene nav tukša skaņa, bet asociējas ar dzimtajām mājām un ģimeni, kā tas bija Ukrainā 2014 gadā, kad vispārēja sajukuma situācijā valsts neatkarību nosargāja brīvprātīgo vienības.

 Man personīgi līdz galam nav skaidrs jautājums par LV BS dalību tā saucamajās NATO ārvalstu misijās. No vienas puses ir skaidrs, ka ar starptautisko terorismu un asiņainu reliģisko fanātismu ir jācīnās, tai skaitā ar militāru spēku. Ar mūsdienu tehnoloģijām šāda veda operācijas var tikt īstenotas, izmantojot augstas precizitātes ieročus, piemēram, bezpilota lidaparātus un uz mērķi novadāmas raķetes, kas minimizē civilo upuru risku. Tomēr, ja nepieciešams iesaistīt ievērojamus sauszemes spēkus, tad tie būtu nekavējoties jāizvāc pēc misijas pabeigšanas, nemēģinot tur iedibināt sev vēlamu kārtību, kā tas bija Afganistānas gadījumā, kur ASV bezjēdzīgi ieguldīja milzu līdzekļus, mēģinot iedibināt pusfeodālā valstī Rietumu parauga demokrātiju. Problēma ir tā, ka tie, kas fiziski piedalās šādās misijās, nelemj par šo pasākumu lietderību, bet to lemj citi un ne vienmēr veiksmīgi. Jebkurā gadījumā tiem, kas izvēlas profesionāla karavīra profesiju, ir jārēķinās, ka var nākties izšķirties - klausīt sirdsbalsi vai pielāgot to apstākļiem un pildīt pienākumu.

Šodien, kad baznīca ir zaudējusi savu agrāko ietekmi sabiedrībā, šo nišu ir aizņēmuši mediji, it īpaši tīmeklis un sociālie tīkli, kas pilni ar dažādiem blogeriem un influenceriem. Mediju pārstāvji - žurnālisti, politiskie apskatnieki un dažādi “sabiedrībā atpazīstami” personāži faktiski sāk pildīt “praviešu” funkcijas, vairāk vai mazāk ietekmējot sabiedrisko domu, diemžēl ne vienmēr apzinoties to atbildību, ko šādas darbības uzliek.

Šeit sarakstītais nav nekāds pravietojums, bet vienīgi pārdomas.