Iesaki rakstu:
Tas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sācis iejaukties saimniecisku jautājumu lemšanā, lai gan birojam tradicionāli nav nekādu pierādījumu par notikušām nelikumībām, nepārsteidz. Es te domāju Pietiek publicēto KNAB vēstuli par informācijas pieprasījumu sakarā ar AS Pasažieru vilciens organizēto vilcienu iepirkumu.
Iestāde savā vēstulē balstās uz presē lasītiem apgalvojumiem, taču pati nav veikusi nekādus aprēķinus, lai, piemēram, pierādītu vai apgāztu apgalvojumus, ka vilcienu apkopes varētu būt pārlieku dārgas.
No loģikas viedokļa vadoties, varētu taču pieļaut, ka nepatiesu informāciju izplata tieši tie cilvēki, kas apgalvo, ka CAF piedāvājums ir neizdevīgāks nekā Stadler, vai ne? Taču aprēķini nav sarunu noklausīšanās un birojā ekonomisti nestrādā, kas gan netraucē viedokli paust. Nu ne tikai parastu viedokli, bet tādu, kas ietekmē ekonomiskus procesus, no kuriem atkarīgs, būs vai nebūs Latvijā jauni vilcieni un miljoniem latu vērta eksportspējīga ražošana.
Domāju, ka ekonomiskiem analfabētiem nevajadzētu darīt to, kā sekas viņi neapzinās un nespēj prognozēt. Ak, nav analfabēti? Piedodiet, bet te kāds gluži apburošs stulbums. Proti, dokumentā apgalvots, ka līdzekļi, par kuru izlietojumu tā satraucies KNAB, iepirkuma līdzfinansējumam nāk no „Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta donoriem”.
Protams, jauki, ka KNAB darbinieki zina tik sarežģītu nosaukumu, taču jāsarūgtina gan dokumenta parakstītājs J.Streļčenoks, gan tā sagatavotāja – kāda I.Sauša, jo līdzfinansējums vilcienu iegādei, kā tas publiski zināms, paredzēts no gluži cita avota - ES Kohēzijas fonda līdzekļiem, kam nav nekāda sakara ar minēto KNAB „instrumentu”.
Labi, šādas lietas var sajaukt ierindas pilsonis, kam nav jāzina tādi smalkumi. Taču kā kaut ko tādu var atļauties KNAB amatpersonas, kas visā nopietnībā pieprasa informāciju? Jājautā, cik daudz tik „kompetentu” cilvēku tur strādā? Un kā mums dzīvot valstī, kur par tik nopietniem jautājumiem lemj pusmācīti darboņi? Un vai tomēr šāds bezprecedenta gadījums neliecina par ieinteresētību un vienas puses interešu lobēšanu?
Un kaut kā nāk prātā padomju laika anekdote par pieciem miličiem, kas vajadzīgi, lai ieskrūvētu vienu spuldzīti...