Iesaki rakstu:

Pirms kāda strēķa ziņu portālos parādījās teksts, ka pie kultūras ministres sanākuši rakstnieki un uzrīkojuši kaut ko līdzīgu jautram ķīviņam. Diemžēl nebiju klāt, lai gan tādas izpriecas man patīk un personīgā rakstnieku savienība viena biedra sastāvā vienbalsīgi pieņēma lēmumu par piedalīšanos. Pēc ilgiem disputiem mana rakstnieku savienība atbalstīja arī visaptveroša memoranda sacerēšanu, iebilstot vienīgi pret ideju ietilpināt sacerējumā vēdu un šumeru periodu atziņas, bet apmierinoties ar Latvijas laiku, sākot no 1918. gada.

Kultūras ministram nav jābūt izcilam mūziķim, gleznotājam vai dzejniekam. Pietiekami, ja viņš ir labs organizators. Bet jebkurā gadījumā tam jābūt kultūras cilvēkam. Diez vai no viņa varētu prasīt, lai atšķir Hindemitu no Haidegera, Pikaso no Pisarro vai Dīraku no Dīrera, bet apjēgai par atšķirība starp kultūru un civilizāciju ir jābūt. (Sākumam kaut vai atceroties skološanas laikus un pārlasot Špenglera Eiropas norietu, kas ir pagarš sacerējums, bet lasās viegli.)

Ieinteresējies par ķīviņa iemesliem Kultūras ministrijā, nolēmu beidzot iepazīties ar Nacionālās attīstības plānu 2011.-2014. gadam. Tas, ko zināju no komentētājiem, kam uzticos, lai pašam nav jālasa, jau bija kā brīdinājums, bet ir niķis bojāt sev garastāvokli, ko arī sekmīgi īstenoju. Tālāk par trīsdesmit lappusēm netiku un no izlasītā sliecos kļūt par stingru darvinistu, beidzot atradis neapgāžamus pierādījumus, ka cilvēks cēlies no pērtiķa. Pie vienām nepatikšanām vēl pāršķirstīju Kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam, Rīgas domes Kultūras pārvaldes nolikumu un metu mieru, apņēmies vismaz pāris gadus nepieskarties no dzimšanas mirušiem tekstiem.

Prāts viegli aizķērās pie politiskā slenga puķēs „konsolidācija” un kalkas „risināt jautājumus”, lai arī pie tādiem salikumiem jau bija pierasts kā pie impotenta stāstiem par seksu. Ierasti uzkaitināja stratēģija bez mērķa un rīcības plāna, bet arī tas bija saprotami, jo stratēģiju var gadiem apcerēt, bet rīcības griba prasa rīcību. Kur tādu zvēru lai atrod? Kad par stratēģijas apcerēšanu ieteicos lauku saimniecei, viņa aiztrenca mani uz veikalu pēc maizes, un ar stratēģisko plānu aizkūra krāsni. Veselā saprāta cilvēkam nepiemīt tieksme pieņemt nolikumus, kurus radījusi deģenerējusies telpa, un uzsmaržinātas papīra puķes tam neizsaka neko.

Nopietnāk aizkaitināja jaundarinājums „kultūras industrija”. Līdz šim biju saskāries ar jēdzienu „izklaides industrija”, kas ir dabisks civilizācijas atribūts un tikai ideoloģiskā patēriņa zīmē attiecināms uz kultūru. Daba, kultūra, ekoloģija, tirdzniecība – mēs taču saprotam, kuri divi nes garīgu satvaru un kuri civilizācijas zīmes, kurus divus var just un kurus var zināt, kuros ir teksti un kuros ir zīmes un maģija. Kāpēc tad lietojam nelietojamo salikumu „kultūras industrija”? Kāpēc spēlējamies ar vārdu „kultūra”, it kā nojauzdami tajā ko svarīgu, bet būtībā nenoskaidrodami sev tik vienkāršo ābeci, ka kultūra ir nacionālās valsts izveidošanas pamats un visādas ārējās un iekšējās drošības, izglītības, veselības aizsardzības, labklājības, satiksmes un tirdzniecības jomas ir tikai apkalpojošas. (Pat imigrācijas valstis cenšas kopēt šīs patiesības, lai arī ir grūtības ar pamatidejas meklējumiem.)

Var būt grāmatu izdošanas industrija, mūzikas industrija, izklaides industrija, bet nevar būt kultūras industrija. Pasaulē ir bijuši šādi mēģinājumi, ieviešot vienas partijas vai viena vadoņa uzskatu diktatūru. Ja gribam pievērsties tam Latvijā, vajag klusi pārdēvēt Kultūras ministriju par Sabiedrisko lietu vai Propagandas ministriju un jaunajā iestādē par goda biedru iecelt Alfrēdu Bērziņu. Tad var būt runa par „kultūras jeb valsts industriju”, par vienveidīgu cilvēku kā valsts pamatelementu un šāda cilvēka atražošanu.

Var būt Baznīcas sakrālo priekšmetu industrija, bet nav un nevar būt Dieva industrija. Kultūra a priori, vārda filozofiskā izpratnē, ir no šīs garīgās pasaules jomas.

Kultūras definīciju ir vismaz pāris simtu. Semiotiskas, socioloģiskas, filozofiskas. Dučiem ir populāru kultūras teoriju, nevienai netiekot līdz kodolam, jo varbūt tāda kodola mūsu telpā nemaz nav vai arī tas ir tik visaptverošs kā pasaule un nav novērotāja aprakstāms.

Pirms gadiem divdesmit, kad tauta aizrautīgi lasīja Artura Heilija Lidostu, kādā jeņķu laikrakstā vai tulkojumā Die Zeit kultūras pielikumā bija ziņa, ka noticis Amerikas rakstnieku saiets. Neatceros, par kādu tēmu tika spriests, bet labi atceros, ka uz saietu bija atnācis arī Heilijs, kuru vairums rakstnieku nav pat sveicinājuši. Žurnālists skaidrojumam atzīmēja, ka Arturs Heilijs uzskatīts nevis rakstniecībai, bet izklaides industrijai piederošs. Tāda, lūk, piebilde, runājot par industriju un kultūru.