Iesaki rakstu:

Latvijas tiesvedības vēsturē ir noticis pagrieziena punkts lietās par pabalstiem, kuros netika iekļautas kompensācijas par atlaišanu un kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu.

Administratīvā rajona tiesa sava spriedumā 29. jūlijā (lietas numurs A420130320) ir atzinusi, ka kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu, kā arī atlaišanas pabalstu, ir

ieskaitāma valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu algas apmērā, no kuras ir aprēķināms arī maternitātes pabalsts, kā arī citi pabalsti.

Kā izriet no lietas materiāliem, darba devējs pieteicējai nosūtīja darba līguma uzteikumu saistībā ar darbinieku skaita samazināšanu. Cilvēks bija zaudējis darbu NE PĒC SAVAS VĒLĒŠANAS, un vēlāk sievietei ir noticis vissvarīgākais moments viņas dzīvē - viņai iestājās grūtniecība un piedzima bērns.

Kā pienākas, sieviete bija savlaicīgi stājusies uzskaitē pie ārsta un pieteicās visiem pienākošajiem pabalstiem.

Bet kāds bija pārsteigums, kad, saņemot lēmumu par maternitātes pabalsta pirmā daļas piešķiršanu, izrādījās, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) speciāli nav iekļāvusi izmaksāto atlaišanās pabalstu un neizmantota atvaļinājuma naudu.

Sieviete uzreiz devas pārsūdzēt šo lēmumu pie VSAA, bet Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai bija tikai viens arguments: gadījumā, ja kompensācija par neizmantotām atvaļinājuma dienām tiek pilnā apmērā ietverta pabalsta aprēķina perioda iemaksu algā, personas no darba gūstamo ienākumu apmēri pabalsta aprēķina periodā palielinās nevis uz personas gūtā darba ienākuma, bet uz kompensāciju rēķina. Tas savukārt nozīmē, ka personas algotā darbā gūtie ienākumi pabalsta aprēķina periodā netiek noteikti objektīvi.

Šo argumentu VSAA laikam automātiski sniedz VISIEM, kam ir līdzīga situācijas ar pabalsta aprēķinu, jo, balstoties uz Senāta 2014.gada 13.jūnija spriedumu lietā Nr.A420689610, SKA-107/2014, cilvēkam SASKAŅĀ AR DARBA LĪGUMU ar darba dēvēju bija nodrošināts tā saucamais "zelta izpletnis", un pēc atlaišanas cilvēkam bija izmaksātā 60 000 latu kompensācija par atlaišanu.

Proti, pieteicēja paskaidro, ka Senāts minētajā spriedumā apskata gadījumu, kad līgumā vai koplīgumā var būt noteikts lielāks pabalsta apmērs nekā likumā. Savukārt pieteicējas gadījumā pabalsts izmaksāts tikai apmērā, kas atbilst Darba likumam, un tikai saistībā ar atbrīvošanu no darba.

Tādā veidā pieteicējas lietā tiek nepamatoti izdarīta atkāpe no individuālo iemaksu līmeņa, reducējoties tikai uz solidaritātes principu. Taču faktiski par pieteicēju ir izdarītas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas no atlaišanas pabalsta, kas nozīmē, ka reducēšana līdz solidaritātes principa piemērošanai tiek veikta mākslīgi, atņemot veiktās iemaksas.

Tas nozīmē, ka VSAA vienkārši saka, ka kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu, kā arī kompensācija par atlaišanu NAV IENĀKUMI. Bet tātad jautājums, kāpēc cilvēki maksā sociālo nodokli, ja VSAA uzskata, ka tie nav ienākumi.

Kā mēs visi zinām, cilvēks izbeidz darba tiesiskās attiecības vairāku iemeslu dēļ: piemēram, pie darba dēvēja notiek štatu samazināšana, kā tas bija šajā tiesvedībā, vai arī cilvēks izbeidz darba attiecības pēc pušu vienošanās - DARBA LIKUMA pants nosaka OBLIGĀTĀS paredzētās naudas summas, kuras darba dēvējam ir jāizmaksā saistībā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu.

Arī Darba likuma 112.pants stingri reglamentē šo kompensācijas apmēru par atlaišanu, kas ir atkarīga no laika posma, kādu darbinieks bijis nepārtraukti nodarbināts pie attiecīgā darba devēja. Tieši šajā tiesvedībā cilvēks bija nodarbināts vairāk par 6 gadiem.

Tātad grūtniecei 8. grūtniecības mēnesī tā vietā, lai sagatavotos dzemdībām, bija jātērē laiks uz pavisam citām lietām: bija jāatrod jurists, jāsamaksā juristam, jāsagatavo pieteikums tiesai un tas jāiesniedz.

Senāts ir norādījis, ka, paredzot maternitātes pabalstu, valsts, ievērojot arī starptautiskās saistības, ir vēlējusies radīt finansiāli drošu vidi ģimenēm, kurās piedzimis bērns, tādējādi veicinot demogrāfiskās situācijas uzlabošanos - tas arī bija minēts šajā tiesvedībā.

Bet sanāk, ka VSAA vienkārši atņem tev pienākošos pabalsta apmēru, pamatojot ar to, ka kompensācijas, kuras ir obligātās izmaksājamās un no kurām tu vienkārši nevari atteikties (pat darba devējs nevar atteikties to nemaksāt, jo to nosaka Darba likums) un no kurām tika ieturēts sociālais nodoklis - speciāli netiek iekļautas aprēķinā.

Bērns piedzima pirms 6 mēnešiem, bet lieta tika izskatīta tikai TAGAD, un Latvijas tiesa nosprieda Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai izdot labvēlīgākus administratīvos aktus, ar kuriem cilvēkam tiktu pārrēķināts maternitātes pabalsts, pārrēķinā iekļaujot darba devēja pieteicējai izmaksāto atvaļinājuma un atlaišanas pabalstu, izbeidzot darba tiesiskās attiecības.

Šādu gadījumu var būt ļoti daudz par veseliem sešiem gadiem, kam atteica pārrēķināt pabalstu, un ne visi cilvēki ir gatavi iet uz tiesu tiesāties, it īpaši, kad cilvēks gaida bērnu. Ir jāizskata katrs gadījums atsevišķi, jo aiz katra VSAA pabalsta lēmuma ir reāla cilvēka dzīve. Jo vairāk cilvēki uzzinās par šo lietu, jo mazāka iespēja būs VSAA speciāli neiekļaut kompensācijas pabalsta aprēķinā.

Tikmēr VSAA jau iesniegusi pieteikumu Administratīvajā apgabaltiesā un pārsūdzējusi šo lēmumu - ko tieši nozīmē, ka VSAA grib atņemt pienākošo naudu par bērnu un nemaksāt to, kas tieši pienākas?

Jurists, kurš pārstāvējā topošo mammu šajā lietā, jau ir devis interviju radiostacijā BALTKOM: https://www.youtube.com/watch?v=Zt-HkMl7jXw

Laikam šeit būs arī jāpiedalās tiesībsargam, lai pierādītu acīmredzamas lietas, ka cilvēkam, kurš maksāja nodokļus, ir tiesības saņemt pilnu pabalstu, nevis kādas valsts iestādes ierēdņiem patvaļīgi traktēt, kas ir iekļaujams pabalsta aprēķinā un kas nav.

SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ Rīgā 2020.gada 29.jūlijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese R.Migla,

piedaloties pieteicējas XXXXXXXXX pilnvarotajam pārstāvim Mārim Ruķeram un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras – pārstāvei Ingūnai Matheusei,

atklātā tiesas sēdē izskatīja apvienoto administratīvo lietu, kas ierosināta pēc XXXXXXXXX pieteikuma par pienākuma uzlikšanu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai izdot labvēlīgākus administratīvos aktus, ar kuru pieteicējai tiktu pārrēķināts maternitātes pabalsts, pārrēķinā iekļaujot darba devēja SIA ,,XXXXXXX” 2018.gada decembrī pieteicējai izmaksāto atvaļinājuma un atlaišanas pabalstu XXXXXX euro apmērā, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, un mantisko zaudējumu 200,00 euro apmērā atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2019.gada 11.decembrī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (turpmāk – aģentūra) saņemts pieteicējas XXXXXXX iesniegums maternitātes pabalsta piešķiršanai ar tam pievienotu darbnespējas lapu В par grūtniecības atvaļinājuma laiku no 2019.gada 14.decembra līdz 2020.gada 21.februārim.

Ar aģentūras Pierīgas nodaļas vecākās inspektores 2019.gada 17.decembra lēmumu Nr.19/2405008 (turpmāk – sākotnējais lēmums Nr.1) pieteicējai nolemts piešķirt maternitātes pabalstu 80% apmērā no kalendāra dienas vidējās sociālās apdrošināšanas iemaksu algas un izmaksāt XXXXXXX euro apmērā par periodu no 2019.gada 14.decembra līdz 2020.gada 21.februārim.

Tā kā pabalsta aprēķinā nebija iekļauta darba devēja SIA ,,XXXXXXXXX” 2018.gada decembrī izmaksātais atvaļinājuma un atlaišanas pabalsts XXXXXXXX euro apmērā, pieteicēja sākotnējo lēmumu Nr.1 apstrīdēja aģentūras direktorei.

Ar aģentūras direktores 2020.gada 8.janvāra lēmumu Nr.20/75205 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums Nr.1) sākotnējais lēmums Nr.1 atstāts negrozīts.

[2] 2020.gada 11.februārī aģentūrā saņemts pieteicējas iesniegums maternitātes pabalsta piešķiršanai ar tam pievienotu darbnespējas lapu В par dzemdību atvaļinājuma laiku no 2020.gada 22.februāra līdz 2020.gada 17.aprīlim.

Ar aģentūras Pierīgas nodaļas inspektores 2020.gada 13.februāra lēmumu Nr.20/426423 (turpmāk – sākotnējais lēmums Nr.2) pieteicējai nolemts piešķirt maternitātes pabalstu 80% apmērā no kalendāra dienas vidējās sociālās apdrošināšanas iemaksu algas un izmaksāt XXXXXXX euro apmērā par periodu no 2020.gada 22.februāra līdz 2020.gada 17.aprīlim.

Nepiekrītot sākotnējam lēmumam Nr.2, pieteicēja to apstrīdēja aģentūras direktorei.

Ar aģentūras direktores 2020.gada 12.marta lēmumu Nr.20/660075 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums Nr.2) sākotnējais lēmums Nr.2 atstāts negrozīts.

Pārsūdzētajā lēmumā Nr.1 un pārsūdzētajā lēmumā Nr.2 norādīts, ka vidējās iemaksu algas aprēķinā pamatoti nav ņemts vērā 2018.gada decembrī SIA „XXXXXXXXX” izmaksātais atlaišanas pabalsts un neizmantotā atvaļinājuma kompensācija.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2020.gada 22.janvārī un 2020.gada 26.martā saņemti pieteicējas pieteikumi par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, kuri pamatoti ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Pieteicēja atsaucas uz likuma „Par maternitātes un slimības pabalstiem” 1.panta 2.punktu un 10.pantu, no kā izriet, ka pabalstu piešķir 80 procentu apmērā no jebkuriem ienākumiem, no kuriem ir jāizdara un ir izdarītas sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Tāpat pieteicēja atsaucas uz likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14.panta pirmo daļu un likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 16.punktu. Norāda, ka tādējādi likumdevējs ir noteicis, ka kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu ir gan iedzīvotāju ienākuma nodokļa, gan attiecīgi valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu objekts.

Ņemot vērā minēto, pieteicējas ieskatā kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu ir ieskaitāma valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu algas apmērā, no kuras ir aprēķināms arī maternitātes pabalsts.

Arī saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.panta otro daļu, Ministru kabineta 2010.gada 21.septembra noteikumu Nr.899 „Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli normu piemērošanas kārtība” 18.2 punktu un 18.3 punkta 2.apakšpunktu, atlaišanas pabalsts ir ar nodokli apliekams ienākums, kurš ir attiecīgi ieskaitāms valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu algu apmērā, no kura aprēķināms maternitātes pabalsts.

[3.2] Likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu” ir noteikti izņēmumi, kādi maksājumi netiek aplikti ar nodokli, bet ne atvaļinājuma pabalsts, ne atlaišanas pabalsts nav iekļauti šajā uzskaitījumā.

Pieteicēja atsaucas uz Ministru kabineta 1998.gada 28.jūlija noteikumu Nr.270 „Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība un valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība” (turpmāk – Noteikumi Nr.270) 7. un 8.punktu. Norāda, ka atlaišanas pabalsts no SIA „XXXXXXXXXXXX” nav izmaksāts pārejošas darba nespējas laikā, grūtniecības vai dzemdību atvaļinājuma laikā.

[3.3] Aģentūra nav ievērojusi likuma atrunas principu, “tiesības tikt uzklausītam” principu, kā arī Administratīvā procesa likuma 67.panta otrās daļas 6. un 7.punktā noteikto.

Pieteicēja norāda, ka konkrētajā gadījumā aģentūrai ir jāizdod obligātais administratīvais akts. Tā kā pārsūdzētais lēmums Nr.1 un pārsūdzētais lēmums Nr.2 nav pamatots ne ar likuma normām, ne arī ar Noteikumu Nr.270 normām, ir izdots pieteicējai nelabvēlīgs administratīvais akts.

Pārsūdzētajā lēmumā Nr.1 un pārsūdzētajā lēmumā Nr.2 ir atsauce uz Administratīvā procesa likuma 4.panta otro daļu. Pieteicējas ieskatā šāds pamatojums nav atbilstošs, jo, pirmkārt, Senāts 2014.gada 13.jūnija spriedumā lietā Nr.A420689610, SKA-107/2014, nav atklājis jaunus tiesību principus, bet tikai nepareizi interpretējis tiesību normas. Otrkārt, par šo jautājumu ir tikai viens tiesas spriedums, kas vēl nenozīmē, ka tā ir vienveidīga tiesu prakse vairākās lietās.

[3.4] SIA „XXXXXXXXX” 2018.gada nogalē veica štata vietu likvidāciju, ko pierāda 2018.gada 31.oktobra darba līguma uzteikums Nr.XXXXXXXXX. Šajā kategorijā ietilpa arī pieteicējas štata vietas likvidācija ar paredzēto atbrīvošanu no darba līdz 2018.gada 28.decembrim.

Kopējie ienākumi no SIA „XXXXXX” 2018.gada decembrī pieteicējai bija XXXXX euro, savukārt turpmākos četrus mēnešus nebija vispār. Tātad, sadalot minēto summu četrās daļās (atbilstoši četriem mēnešiem bez jebkādiem ienākumiem), vidējā mēneša apdrošināšanas iemaksu alga periodam no 2019.gada janvāra līdz aprīlim būtu gandrīz XXXXX euro katru mēnesi. Taču, tā vietā aģentūra ir rēķinājusi vidējo iemaksu algu 535,09 euro apmērā. Līdz ar to ir skaidri pierādāms, ka, neietverot atlaišanas pabalstu, tiek mākslīgi un bez juridiska pamata pasliktināta, nevis uzlabota pieteicējas situācija maternitātes pabalsta piešķiršanas gadījumā.

[3.5] Attiecībā uz Senāta 2014.gada 13.jūnija spriedumu lietā Nr.A420689610, SKA-107/2014, pieteicēja norāda, ka tajā ir citi tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas nav attiecināmi uz pieteicēju. Proti, pieteicēja paskaidro, ka Senāts minētajā spriedumā apskata gadījumu, kad līgumā vai koplīgumā var būt noteikts lielāks pabalsta apmērs nekā likumā. Savukārt pieteicējas gadījumā pabalsts izmaksāts tikai apmērā, kas atbilst Darba likumam un tikai saistībā ar atbrīvošanu no darba.

Tādā veidā pieteicējas lietā tiek nepamatoti izdarīta atkāpe no individuālo iemaksu līmeņa, reducējoties tikai uz solidaritātes principu. Taču faktiski par pieteicēju ir izdarītas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas no atlaišanas pabalsta, kas nozīmē, ka reducēšanās līdz solidaritātes principa piemērošanai tiek veikta mākslīgi, atņemot veiktās iemaksas.

[3.6] No sākotnējā lēmuma Nr.1 un sākotnējā lēmuma Nr.2 pielikuma ir redzams, ka pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas ar SIA „XXXXXXXXX” laika periodā no 2019.gada janvāra līdz aprīlim (ieskaitot) aģentūra aprēķināja pieteicējai tikai valstī vidējā apdrošināšanas iemaksu algu, jo šajā periodā pieteicējai nebija citi ienākumi. Attiecīgi veidojas situācija, ka atlaišanas pabalsts kompensē noteiktu dzīvesveidu bez darba tiesiskajām attiecībām, ienākumiem noteiktā laika periodā un iespēju nodrošināt noteiktus dzīves apstākļus. Taču atrašanās bez darba neveido maternitātes pabalstu uz individuālo iemaksu principa, kas ir apturēts. Ja atlaišanas pabalstu aģentūra prettiesiski „izņem” no valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu algas, tad sieviete, kurai nav darba noteiktu laika periodu saņem nevis lielākus ienākumus kā algotā darbā gūtie, bet gan zemākus.

[4] Administratīvajā rajona tiesā saņemtajos paskaidrojumos par pieteikumu aģentūra uzskata, ka pieteikums ir noraidāms. Aģentūra atsaucas uz pārsūdzētajā lēmumā Nr.1 un pārsūdzētajā lēmumā Nr.2 minētajiem argumentiem un papildus paskaidro turpmāko.

[4.1] Pirmā darba nespējas diena pieteicējai ir 2019.gada 14.decembrī. Tātad vidējā iemaksu alga maternitātes pabalstam jāaprēķina no gūtajiem ienākumiem 12 kalendāro mēnešu periodā no 2018.gada 1.oktobra līdz 2019.gada 30.septembrim.

[4.2] Aģentūra norāda, ka lietā ir strīds par to, vai pieteicējas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā ir iekļaujama SIA „XXXXXXXXX” 2018.gada decembrī izmaksātā kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu un pieteicējai izmaksātais atlaišanas pabalsts.

[4.3] Aģentūra atsaucas uz likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 3.panta pirmo daļu un likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 5.pantu. Norāda, ka no minētajām tiesību normām izriet, ka sociālās apdrošināšanas mērķis ir novērst vai mazināt apdrošinātās personas ienākumu zaudējumu, kas rodas likumā paredzētā sociālā riska iestāšanās gadījumā.

Tāpat aģentūra atsaucas uz Darba likuma 59.pantu, 112.pantu un 149.panta piekto daļu. Paskaidro, ka atbilstoši Darba likuma 112.pantam atlaišanas pabalsta mērķis ir kompensēt darbā gūstamo ienākumu zaudēšanu sakarā ar atlaišanu no darba. Savukārt kompensācijas par neizmantotām atvaļinājuma dienām mērķis ir kompensēt neizmantoto atpūtas laiku. Atlaišanas pabalsts tiek samaksāts kā kompensācija par visu darba periodu. Savukārt kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu ir saistīta ar darba periodu, par kuru ir iekrājies neizmantotais atvaļinājums.

Gadījumā, ja kompensācija par neizmantotām atvaļinājuma dienām tiek pilnā apmērā ietverta pabalsta aprēķina perioda iemaksu algā, personas no darba gūstamo ienākumu apmēri pabalsta aprēķina periodā palielinās nevis uz personas gūtā darba ienākuma, bet uz kompensāciju rēķina. Tas savukārt nozīmē, ka personas algotā darbā gūtie ienākumi pabalsta aprēķina periodā netiek noteikti objektīvi. Maternitātes pabalsta mērķis ir, lai personai grūtniecības atvaļinājuma gadījumā būtu iespējams saņemt kompensāciju, nezaudējot ienākumus.

[4.4] Aģentūra norāda, ka Administratīvo tiesu judikatūrā ir nostiprinājusies pastāvīga prakse, no kuras izriet, ka vienreizējas izmaksas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu nav ietveramas vidējās iemaksu algas aprēķinā, nosakot sociālās apdrošināšanas pabalsta apmēru, neatkarīgi no piešķiramā sociālās apdrošināšanas pabalsta veida (sk., piemēram, Senāta 2013.gada 22.oktobra spriedumu lietā Nr.SKA-492/2013, 2013.gada 4.novembra spriedumu lietā Nr.SKA-234/2013, 2014.gada 4.jūlija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-566/2014, 2015.gada 16.marta spriedumu lietā Nr.SKA-106/2015 un 2015.gada 16.jūnija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-313/2015).

[5] Administratīvajā rajona tiesā 2020.gada 27.februārī saņemti pieteicējas 2020.gada 24.februāra pieteikuma papildinājumi par mantisko zaudējumu 200 euro apmērā atlīdzināšanu. Pieteicēja norāda turpmāk minēto.

[5.1] Pieteikuma sagatavošanā par pārsūdzēto lēmumu Nr.1 tika piesaistīts juridisko pakalpojumu sniedzējs, ko nodrošināja SIA „Privacy Pro”. Līdz ar to pieteicējas ieskatā izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību ir jāsedz aģentūrai, jo tas ir mantiskais zaudējums Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums) 7.panta trešās daļas izpratnē.

[5.2] Konkrētajā situācijā prasījumā atlīdzināt zaudējumus pastāv tieša cēloņsakarība starp iestādes rīcību un nodarīto zaudējumu. Iestādes prettiesiska rīcība nostāda cietušo situācijā, kur personai ir obligāti jāpārstāv savas intereses administratīvā procesa kārtībā un jāpierāda valsts pārvaldes rīcības prettiesiskums, lai nerastos nepamatoti mantiski zaudējumi. Šāda nasta cietušajam var rasties tikai tā iemesla dēļ, ka pret viņu ir pieņemts prettiesisks lēmums. Nevar noliegt, ka vairumā gadījumu cietušajam, lai spētu pilnvērtīgi aizstāvēt savas intereses būs nepieciešama juridiska palīdzība, kas prasa papildus finansiālos līdzekļus.

[6] Administratīvajā rajona tiesā saņemtajos paskaidrojumos par pieteikuma papildinājumiem aģentūra uzskata, ka tie ir noraidāmi, jo pārsūdzētais lēmums Nr.1 ir atzīstams par tiesisku un pamatotu.

[7] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumos norādītajiem argumentiem.

[8] Aģentūras pārstāve pieteikumus neatzina, pamatojoties uz paskaidrojumos un pārsūdzētajā lēmumā Nr.1 un pārsūdzētajā lēmumā Nr.2 norādīto.

Motīvu daļa

[9] Izvērtējot lietas materiālus un uzklausījusi procesa dalībniekus, tiesa secina, ka pieteikums ir daļēji apmierināms.

[10] Saskaņā ar likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 3.panta pirmo daļu sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai citastarp apdrošinātu personas risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, maternitāti, bērna kopšanu.

Likums „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” paredz, ka maternitātes, slimības, vecāku apdrošināšanas veida apdrošināšanas gadījums ir sociālā riska gadījums, kas saistīts ar sociāli apdrošinātās personas darbspēju zudumu vai bērna kopšanu, ja tā rezultātā šī persona zaudē ienākumus (likuma 1.panta 1.punkts).

Atbilstoši šā likuma 5.panta pirmajai daļai maternitātes pabalstu piešķir un izmaksā par visu grūtniecības atvaļinājuma un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja sieviete neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbināta sieviete zaudē ienākumus.

Sociālās apdrošināšanas būtība ir apdrošināt personas risku zaudēt darba ienākumus sakarā ar sociālā riska (apdrošināšanas gadījuma) iestāšanos. Tas nozīmē, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros personai tiek izmaksāts sociālās apdrošināšanas pabalsts, kas sedz daļu no personas gūtajiem ienākumiem, kādi tai bija sociālā riska iestāšanās brīdī un kurus tā nespēj iegūt sociālā riska iestāšanās dēļ (sk. Senāta 2010.gada 10.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-246/2010 9.punktu). Tātad sociālās apdrošināšanas mērķis ir novērst vai mazināt apdrošinātās personas ienākumu zaudējumu, kas rodas likumā paredzētā sociālā riska iestāšanās gadījumā, piemēram, ja persona darba nespējas, grūtniecības un bērna kopšanas dēļ nevar strādāt un tādēļ saņemt līdzšinējo darba samaksu.

[11] Saskaņā ar likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 10.pantu maternitātes pabalstu piešķir 80 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Minētā likuma 31.panta pirmā daļa noteic, ka vidējo apdrošināšanas iemaksu algu valsts sociālās apdrošināšanas pabalsta aprēķināšanai nosaka no apdrošinātās personas apdrošināšanas iemaksu algas par 12 kalendāro mēnešu periodu, šo periodu beidzot divus kalendāros mēnešus pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums.

Pārsūdzētajā lēmumā Nr.1 un Nr.2 aģentūra atsaucas uz Senāta 2014.gada 13.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-107/2014 un rīcības sēdes 2014.gada 3.jūlija lēmuma lietā Nr.SKA-525/2014 paustajām atziņām, ka atšķirībā no darba samaksas, kas ir regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, atvaļinājuma kompensācija un atlaišanas pabalsts ir vienreizēja atlīdzība, kuru izmaksā papildus darba samaksai tikai sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Atvaļinājuma kompensācija un atlaišanas pabalsts nav tādi algotā darbā gūstamie ienākumi, kurus persona varētu saņemt, ja darba tiesiskās attiecības nebūtu izbeigtas. Sociālās apdrošināšanas pabalsta piešķiršanas mērķis ir kompensēt darbā gūto ienākumu zaudējumu, tāpēc vidējās iemaksu algas un pabalsta apmēru nevajadzētu ietekmēt ienākumiem, kuri nav saistīti ar darba pienākumu veikšanu (lietas 1.sējuma 11.-12.lapa, 2.sējuma 12.-13.lapa).

Savukārt 2018.gada 14.decembra spriedumā lietā Nr.SKA-668/2018 Senāts ir norādījis, ka, paredzot maternitātes pabalstu, valsts, ievērojot arī starptautiskās saistības, ir vēlējusies radīt finansiāli drošu vidi ģimenēm, kurās piedzimis bērns, tādējādi veicinot demogrāfiskās situācijas uzlabošanos. Maternitātes pabalsta sistēma ir veidota tādējādi, ka šā pabalsta apmērs pamatā ir piesaistīts pabalsta saņēmēja apdrošināšanas iemaksu algai, tādā veidā pēc iespējas nodrošinot to, lai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dēļ zaudētie darba ienākumi sievietei tiktu kompensēti maternitātes pabalsta veidā. Par to acīmredzami liecina jau minētais Maternitātes pabalsta likuma 10.pants, kas paredz, ka maternitātes pabalstu piešķir 80 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.

Ievērojot minēto, Senāts atzina, ka tiesību normas, kas noteic vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanu maternitātes pabalsta apmēra noteikšanai, pēc iespējas ir jāinterpretē tā, lai tas būtu saskanīgi ar šī pabalsta mērķi un pamatdomu būt piesaistītam tieši konkrētās personas darbā gūtajiem ienākumiem, jo tikai tādā veidā ir iespējams visefektīvāk nodrošināt, ka sievietei pēc iespējas tiek kompensēti grūtniecības un bērna dzimšanas dēļ negūtie darba ienākumi (sk. minētā spieduma 9.punktu).

Līdz ar to noskaidrojams, kas veido pieteicējas darbā gūtos ienākumus.

[12] Saskaņā ar Darba likumu darba tiesiskās attiecības regulē Latvijas Republikas Satversme, Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, šis likums un citi normatīvie akti, kā arī darba koplīgums un darba kārtības noteikumi (1.pants). Darba likums un citi normatīvie akti, kas regulē darba tiesiskās attiecības, ir saistoši visiem darba devējiem neatkarīgi no to tiesiskā statusa un darbiniekiem, ja darba devēju un darbinieku savstarpējās tiesiskās attiecības dibinātas uz darba līguma pamata (2.panta pirmā daļa).

Starp pieteicēju darba devēju SIA „XXXXXX” darba līgums noslēgts 2012.gada 19.oktobrī, izteikts jaunā redakcijā 2015.gada 1.aprīlī un grozīts 2016.gada 22.martā un 2018.gada 1.aprīlī, nosakot jaunu darba samaksas stundas tarifa likmi (lietas 3.sējuma 20.-30.lapa).

Atbilstoši Darba likuma 101.panta pirmās daļas 9.punktam darba devējam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, ja tiek samazināts darbinieku skaits.

Kā izriet no lietas materiāliem, 2018.gada 31.oktobrī darba devējs SIA „XXXXXXXXX” pieteicējai nosūtīja darba līguma uzteikumu saistībā ar darbinieku skaita samazināšanu, kurā tostarp norādīts, ka darba tiesiskās attiecības ar pieteicēju tiks izbeigtas 2018.gada 27.decembrī, pamatojoties uz Darba likuma 101.panta pirmās daļas 9.punktu, izmaksājot atlaišanas pabalstu 2,5 mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, kā arī citas Latvijas Republikas normatīvajos aktos paredzētās naudas summas saistībā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu (lietas 1.sējuma 16.-18.lapa).

[13] Saskaņā ar Darba likuma 59.pantu darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu.

 Atlaišanas pabalsta izmaksas nosacījumus reglamentē Darba likuma 112.pants un tā apmērs ir atkarīgs no laika posma, kādu darbinieks bijis nepārtraukti nodarbināts pie attiecīgā darba devēja.

Pieteicēja pie darba devējs SIA „XXXXXXXX” bija nostrādājusi no 2012.gada 20.decembra līdz 2018.gada 27.decembrim – sešus gadus un 7 dienas (lietas 1.sējuma 19.lapa).

Saskaņā ar Darba likuma 112.panta pirmo daļu, uzteicot darba līgumu šā likuma 101.panta pirmās daļas 9.punktā noteiktajos gadījumos, darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam atlaišanas pabalstu.

Savukārt saskaņā ar Darba likuma 149.panta piekto daļu ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis. Darba devējam ir pienākums izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

Tātad Darba likums ļoti strikti aizstāv darbinieku darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā, uzliekot par pienākumu darba devējam izmaksāt gan atlaišanas pabalstu, gan atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu.

Pieteicējai 2018.gada decembra mēnesī atbilstoši Darba likuma normām izmaksāta atlaišanas kompensācija XXXX euro un atvaļinājuma kompensācija XXXXXX euro (kopā XXXXX euro).

[14] Senāta Civillietu departaments atzinis, ka Darba likuma 59.pants noteic, ka darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu.

Atlaišanas pabalsts ir normatīvajā aktā – Darba likuma 112.pantā noteikts obligāts maksājums, kas darba devējam jāizmaksā darbiniekam, uzteicot darba līgumu šā likuma 101.panta pirmās daļas 6., 7., 8., 9., 10. vai 11.punktā noteiktajos gadījumos un pēc likumā sniegtās darba samaksas legāldefinīcijas, tādējādi ir atzīstams par darba samaksas veidu.

Eiropas Kopienas tiesa savos spriedumos ir interpretējusi Eiropas Kopienas līguma 141.panta (bijušais 119.pants) otro daļu. Minētā tiesību norma noteic: „Šajā pantā „atalgojums” ir parastā pamatatlīdzība vai minimālā alga, kā arī jebkura cita atlīdzība naudā vai graudā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja.”

Eiropas Kopienas tiesa ir atzinusi, ka kompensācija, kas darbiniekam tiek piešķirta sakarā ar darbinieku skaita samazināšanu, ietveras Līguma 119.pantā formulētā atalgojuma jēdzienā (sk. 1990.gada 17.maija spriedums, lieta C-262/88, 13., 14.p.).

Tēze, ka atlaišanas pabalsts ir jāuzskata par darba samaksas elementu Eiropas Kopienas līguma 141.panta nozīmē, izteikta arī vēlākos Eiropas Kopienas tiesas spriedumos (sk. 2004.gada 8.jūnija spriedums, lieta C-220/02, 36.-39.p.; 2008.gada 1.aprīļa spriedums, lieta C-267/06, 44.p.).

Tādējādi Civillietu departaments atzīst, ka Senāta iepriekš izteiktā atziņa, ka atlaišanas pabalsts neietilpst darba samaksā, neatbilst Darba likuma 59.pantā definētajam darba samaksas un Eiropas Kopienas līguma 141.pantā noteiktajam atalgojuma jēdzienam, un no šāda iztulkojuma atkāpjas (sk. Senāta Civillietu departamenta 2014.gada 27.marta sprieduma lietā Nr.SKC-1683/14 19.punktu).

[15] Arī Senāta Administratīvo lietu departaments 2020.gada 12.maija sprieduma lietas Nr.SKA-877/2020 7.punktā ir norādījis, ka Eiropas Savienības Tiesa savos spriedumos ir interpretējusi Eiropas Kopienas līguma 141.panta (iepriekš – 119.pants) otro daļu, kas noteic, ka šajā pantā „atalgojums” ir parastā pamatatlīdzība vai minimālā alga, kā arī jebkura cita atlīdzība naudā vai graudā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka kompensācija, kas darbiniekam tiek piešķirta sakarā ar darbinieku skaita samazināšanu, ir ietverta Līguma 119.pantā formulētā atalgojuma jēdzienā (Eiropas Savienības Tiesas 1990.gada 17.maija sprieduma lietā Nr. C-262/88 13., 14.punkts). Tēze, ka atlaišanas pabalsts ir jāuzskata par darba samaksas elementu Eiropas Kopienas līguma 141.panta nozīmē, izteikta arī vēlākos Eiropas Savienības Tiesas spriedumos (sal. Eiropas Savienības Tiesas 2004.gada 8.jūnija sprieduma lietā Nr. C-220/02 36.–39.punkts; 2008.gada 1.aprīļa sprieduma lietā Nr. C-267/06 44.punkts). Arī Senāta Civillietu departaments ir atzinis, ka Senāta iepriekš izteiktā atziņa, ka atlaišanas pabalsts neietilpst darba samaksā, neatbilst Darba likuma 59.pantā definētajam darba samaksas un Eiropas Kopienas līguma 141.pantā noteiktajam atalgojuma jēdzienam un no šāda iztulkojuma atkāpjas (Senāta 2014.gada 27.marta sprieduma lietā Nr. SKC-1683/2014 (C30450410) 19.punkts).

[16] Tā kā atlaišanas pabalsts un atlīdzība par neizmantoto atvaļinājumu kā obligāts maksājums iekļauts normatīvajā aktā – Darba likuma 112.pantā un 149.panta piektajā daļā, tie ir atzīstami par darba samaksas veidu un iekļaujami maternitātes pabalsta aprēķinā.

Ņemot vērā minēto, aģentūrai uzliekams pienākums izdot labvēlīgākus administratīvos aktus, ar kuru pieteicējai tiktu pārrēķināts maternitātes pabalsts, pārrēķinā iekļaujot darba devēja SIA ,,XXXXXXXX” 2018.gada decembrī pieteicējai izmaksāto atvaļinājuma un atlaišanas pabalstu XXXXXXX euro apmērā, izbeidzot darba tiesiskās attiecības.

[17] Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.pantu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 92.pantam ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par kaitējumu vai mantiskajiem zaudējumiem, kas viņam nodarīti ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Arī Zaudējumu atlīdzināšanas likumā norādīts, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai nemantisko kaitējumu (turpmāk — zaudējuma atlīdzinājums), kas tai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes (turpmāk — iestāde) prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību (1.panta pirmā daļa).

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6.pants pirmā daļa noteic, ka tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām.

Savukārt Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešā daļa noteic, ka ar mantiskajiem zaudējumiem tiek saprastas arī izmaksas, kas saistītas ar konkrētajā administratīvajā lietā saņemto juridisko palīdzību. Atlīdzināmo izmaksu apmēru nosaka Ministru kabinets.

Tādējādi likums noteic, ka gadījumā, ja iestāde ir pieļāvusi prettiesisku rīcību (izdevusi prettiesisku lēmumu), un persona, lai panāktu savu tiesību aizsardzību, attiecīgajā administratīvajā lietā ir izmantojusi tiesības saņemt juridisko palīdzību, šai personai ir tiesības arī uz to zaudējumu atlīdzinājumu, ko veido izdevumi par saņemto juridisko palīdzību.

[18] Pamatojoties uz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešo daļu, Ministru kabinets 2011.gada 8.novembrī izdevis noteikumus Nr.859 „Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru” (turpmāk – Noteikumi Nr.859).

Noteikumu Nr.859 1.punkts noteic, ka minētie noteikumi nosaka ar juridisko palīdzību saistīto izmaksu (turpmāk − izmaksas) maksimālo apmēru, ko atlīdzina privātpersonai, ja valsts pārvaldes iestādes rīcības dēļ privātpersonai tika nodarīts mantiskais zaudējums vai personisks kaitējums.

Kā atzinis Senāts, Noteikumos Nr.859 minētās summas ir prezumējamas kā atbilstīgs atlīdzinājums, un tās ir noteiktas, balstoties uz saprātīgiem apsvērumiem, kas vērsti uz valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu, kā arī uz sabiedrības un indivīda interešu saskaņošanu (sal. Senāta 2012.gada 24.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-213/2012 9. un 10.punkts).

Tādējādi secināms, ka personai ir atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas tikai tādā apmērā, kas nepārsniedz Noteikumos Nr.859 noteikto maksimālo robežu, pat ja faktiskie zaudējumi (izmaksas) ir bijuši lielāki.

Tiesā ir iesniegts SIA „PRIVACY PRO” pieteicējai 2020.gada 20.janvārī izrakstīts rēķins par pieteikuma sagatavošanu Administratīvajai tiesai 200 euro apmērā par aģentūras direktores pārsūdzēto lēmumu Nr.1 un 2020.gada 20.janvāra maksājuma uzdevumu Nr.700 par 200 euro samaksu atbilstoši iepriekš minētajam rēķinam (lietas 1.sējuma 39., 40.lapa).

Saskaņā ar Noteikumu Nr.859 3.2.apakšpunktu par pieteikuma sastādīšanu valsts atlīdzina izmaksas vienai personai – 50 euro apmērā.

Ņemot vērā minēto, atzīstams, ka pieteicējai ir atlīdzināms mantiskais zaudējums 50 euro apmērā par pieteikuma tiesai sastādīšanu.

Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 15.pantam privātpersona iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu iesniedz tai iestādei, kas nodarījusi zaudējumu.

[19] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Pieteicēja par diviem pieteikumiem tiesai ir samaksājusi valsts nodevu 60 euro apmērā (lietas 1.sējuma 10.lapa, 2.sējuma 11.lapa).

Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.–251.pantu un 289.–291.pantu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda apmierināt daļēji XXXXXXXX pieteikumu.

Uzlikt par pienākumu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai izdot labvēlīgākus administratīvos aktus, ar kuriem XXXXXXX tiktu pārrēķināts maternitātes pabalsts par periodu no 2019.gada 14.decembra līdz 2020.gada 21.februārim un no 2020.gada 22.februāra līdz 2020.gada 17.aprīlim, pārrēķinā iekļaujot darba devēja SIA ,,XXXXXX” 2018.gada decembrī pieteicējai izmaksāto atvaļinājuma un atlaišanas pabalstu XXXXXX euro apmērā, izbeidzot darba tiesiskās attiecības.

Uzlikt par pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt XXXXXX mantiskos zaudējumus – izdevumus par juridisko palīdzību administratīvajā lietā Nr.A420130320 – 50 euro apmērā.

Noraidīt pieteikumu pārējā daļā par mantisko zaudējumu atlīdzināšanu (par juridisko palīdzību 150 euro apmērā).

Piespriest no Latvijas Republikas par labu XXXXX (personas kods XXXXX-XXXX) viņas samaksāto valsts nodevu 60 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Administratīvās rajona tiesas tiesnese R.Migla

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras APELĀCIJAS SŪDZĪBA par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 29.jūlija spriedumu

Ar Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 29.jūlija spriedumu ir daļēji apmierināts XXXXX (turpmāk tekstā - Pieteicēja) pieteikums un uzlikts pienākums Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk tekstā - Aģentūra) izdot labvēlīgākus administratīvos aktus, ar kuriem XXXXX tiktu pārrēķināts maternitātes pabalsts par periodu no 2019.gada 14.decembra līdz 2020.gada 21.februārim un no 2020.gada 22.februāra līdz 2020.gada 17.aprīlim, pārrēķinā iekļaujot darba devēja SIA „ XXXXXXXX” 2018.gada decembrī Pieteicējai izmaksāto atvaļinājuma un atlaišanas pabalstu 5591,78 euro apmērā, izbeidzot darba tiesiskās attiecības un uzlikts par pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt XXXXX mantiskos zaudējumus - izdevumus par juridisko palīdzību administratīvajā lietā Nr.A420130320 - 50 euro apmērā, kā arī piespriests no Latvijas Republikas par labu XXXXX viņas samaksāto valsts nodevu 60 euro apmērā .

Aģentūra pārsūdz Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 29.jūlija spriedumu daļā, kurā pieteikums ir apmierināts un uzlikts atlīdzināt mantiskos zaudējumus, jo nepiekrīt spriedumā izteiktajiem tiesas secinājumiem un uzskata, ka spriedums ir nepamatots un atceļams.

Tiesa spriedumā, atsaucoties uz Senāta Civillietu departamenta 2014.gada 27.marta spriedumu lietā Nr.SKC-1683/14, Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020.gada 12.maija spriedumu lietā Nr.SKA-877/2020 (lietas būtība: Termiņš, kādā persona var prasīt izmaksāt atlaišanas pabalstu, ja persona tiek atbrīvota no civildienesta) un Eiropas Kopienas tiesas spriedumu atziņām, kā arī Darba likuma 112.pantu un 149.panta piekto daļu, atzinusi, ka atlaišanas un atvaļinājuma pabalsts ietilpst jēdzienā atalgojums, līdz ar to tie ir atzīstami par darba samaksas veidu un iekļaujami maternitātes pabalsta aprēķinā.

Aģentūra neapšauba, ka atlaišanas un atvaļinājuma pabalsts ietilpst jēdzienā atalgojums, taču iekļaujot atlaišanas un atvaļinājuma pabalstu vidējās apdrošināšanas iemaksu aprēķinā sociālās apdrošināšanas pabalsta piešķiršanai, netiek sasniegts sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksu mērķis - kompensēt konkrēta sociālā riska iestāšanās dēļ zaudētos darba ienākumus. Spriedumos, uz kuriem šajā lietā atsaukusies tiesa, nav vērtēts sociālās apdrošināšanas mērķis, tajos ir vērtēts tikai fakts, vai atlaišanas un atvaļinājuma pabalsts ietilpst jēdzienā “atalgojums”.

Savukārt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk tekstā - Senāts) norādījis, ka atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantotām atvaļinājuma dienām tiek izmaksāta papildus darba samaksai tikai sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu. No teiktā izriet, ka ne atlaišanas pabalsts, ne kompensācija par neizmantotām atvaļinājuma dienām nav tādi algotā darbā gūstamie ienākumi, kurus persona varētu saņemt, ja darba tiesiskās attiecības nebūtu izbeigtas (skat. Senāta 2013. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. SKA-492/2013). Senāts norādījis, ka maternitātes, slimības un bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas mērķis ir kompensēt darbā gūto ienākumu zaudējumu, tātad vidējās iemaksu algas un maternitātes pabalsta apmēru nevajadzētu ietekmēt ienākumiem, kuri nav saistīti ar darba pienākumu veikšanu. Tādējādi Senāts padziļināti ir pētījis, vai tieši atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantotām atvaļinājuma dienām ir tāds algotā darbā gūtais ienākums, kurš personai būtu jākompensē, piešķirot maternitātes, slimības vai bezdarbnieka pabalstu, un atzinis, ka nav.

Senāts ir atzinis, ka vienreizējas izmaksas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu nav ietveramas vidējās iemaksu algas aprēķinā, nosakot sociālās apdrošināšanas pabalsta apmēru, neatkarīgi no piešķiramā sociālās apdrošināšanas pabalsta veida, jo tās neatbilst sociālās apdrošināšanas izmaksu mērķim - kompensēt konkrēta sociālā riska iestāšanās dēļ zaudētos darba ienākumus. Atlaišanas pabalsts nav uzskatāms par ienākumu, kuru persona zaudē apdrošināšanas riska iestāšanās dēļ. Līdz ar to atlaišanas pabalsts nav jāņem vērā, aprēķinot vidējo iemaksu algu arī maternitātes pabalsta aprēķinā (skat. Senāta 2013. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. SKA-492/2013, 2013. gada 4. novembra spriedumu lietā Nr. SKA-234/2013, 2014. gada 4. jūlija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKA-566/2014, 2015. gada 16. marta spriedumu lietā Nr. SKA-106/2015, 2015. gada 16. jūnija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKA-313/2015), Senāta 2016.gada 13.jūnija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-1144/2016 (A420335714)      7.punkts, Senāta           2015.gada        16.jūnija          lēmuma            lietā Nr.SKA-313/2015 (A420424911)          5.punkts,          Senāta  2015.gada            11.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-498/2015 (A420525412) 11.punkts).

Satversmes tiesas lēmumos norādīts, ka likumā noteikto iemaksu izdarīšana nodrošina personai sociāli apdrošinātas personas statusu, taču tās nedod tiesības paļauties uz konkrēta lieluma atlīdzību vai konkrētiem atlīdzības izmaksas nosacījumiem. Pabalsta apmērs ir atkarīgs no personas veikto iemaksu apmēra, taču tas netiek izmaksāts tieši no personas veiktajām iemaksām, jo uz sociālās apdrošināšanas izmaksām ir attiecināms gan solidaritātes princips, gan individuālās pieejas princips (Satversmes tiesas 2010.gada 29.oktobra sprieduma lietā Nr.2010-17-01 12.1.punkts; Senāta 2013.gada 4.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-234/2013 12. un 13.punkts, 2014.gada 25.augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-655/2014 7.punkts).

Aģentūra norāda, ka tiesu prakse šajā jautājumā ir nemainīga ilgstošā laika posmā. Tāpat nav mainījušās arī tiesību normas, kas noteic šādu tiesību normu interpretāciju.

Tādējādi, lai gan atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantotām atvaļinājuma dienām ietilpst jēdzienā atalgojums, tomēr tas nav tāds algotā darbā gūtais ienākums, kurš personai būtu jākompensē piešķirot maternitātes pabalstu. Līdz ar to tiesa izskatāmajā lietā nepamatoti piemērojusi Senāta Civillietu departamenta 2014.gada 27.marta spriedumu lietā Nr.SKC-1683/14. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020.gada 12.maija spriedumu lietā Nr.SKA-877/2020 un Eiropas Kopienas tiesas spriedumu atziņas, jo tās izteiktas lietās par darba tiesiskajām attiecībām un to izbeigšanu strīdos ar darba devēju.

Tādēļ Pieteicējai ir pareizi aprēķināta vidējā iemaksu alga maternitātes pabalstiem, t.i., ņemot vērā darba devēja izmaksāto darba algu, bet neņemot vērā viņai 2018.gada decembrī aprēķināto un izmaksāto kompensāciju par darba attiecību pārtraukšanu un kompensāciju par neizmantotā atvaļinājuma dienām.

Tādējādi secināms, ka Aģentūras 2020.gada 8.janvāra lēmums Nr.20/75205 un 2020.gada 12.marta lēmums Nr.20/660075 atbilst spēkā esošajām tiesību normām, ir tiesiski un pamatoti, tāpēc nav pamata atlīdzināt Pieteicējai mantiskos zaudējumus 50 euro apmērā.

Lai gan valsts nodevas atlīdzināšana Pieteicējai ir atkarīga no tā, vai tiek apmierināts pieteikums, tomēr izskatāmās lietas ietvaros, kad Pieteicēja iesniedza 2 pieteikumus un tie tika apvienoti vienā lietā, Aģentūra nepiekrīt atlīdzināmās valsts nodevas apmēram kā par divu administratīvo lietu izskatīšanu.

Pamatojoties uz iepriekš minēto un saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 289., 290., 291., 292., 294.pantu Aģentūra lūdz tiesu: XXXXX pieteikumu noraidīt.