Iesaki rakstu:

Ministru kabinetā notiks valdību veidojošo politisko partiju tikšanās par Nacionālās koncertzāles izveidošanu. Veca dziesma jaunās skaņās. "Visprecīzāk iecerēto būvniecību novērtēja kāds rīdzinieks, nosaukdams to par tiešāko interpretāciju pasakai "Ganuzēns un velns", kur ganuzēna turētajā cepurē – proti, Daugavā - valsts varēs atspērusies bērt nodokļu maksātāju līdzekļus gadiem,” – tā pirms 13 gadiem teicu 9. Saeimas sēdē, pirms 2007.gada valsts budžeta pieņemšanas. Toreiz minētais šodien vēl aktuālāks:

„ŅEBESA OBETOVANNIJE [Apsolītās debesis]! To, kas notiek Latvijas kultūrā, neizrunāt ne piecās, ne piecpadsmit minūtēs un pat ne stundā. Publisku diskusiju, godīgas informācijas par šo tēmu nav. Ir tūkstošiem jautājumu un nekādu atbilžu. Mūsu valstī šī tēma ir tabu.

Esam nonākuši tik tālu, ka pat priekšvēlēšanu laikā publiskajās diskusijās Milžu cīņās visskatītākajā medijā – Latvijas televīzijā neeksistēja tēma Kultūra. Kā man paskaidroja tā brīža Latvijas televīzijas ziņu un informatīvo raidījumu galvenā redaktora vietas izpildītāja – kultūra iekļauta tēmās Vēsture un Tautsaimniecība (kurās, protams, ne ar vārdu šobrīd būtiski kultūras jautājumi netika aizskarti).

Raidījuma Kas notiek Latvijā vadītājs, aicināts rīkot diskusiju par kultūras jautājumiem, teica, ka viņš nav visvarens. Nākamā gada kultūras budžetā Ventspilij atvēlēti 2 miljoni latu – vai tā ir cena par klusumu medijos? Un "48.8 tūkst. latu UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas darbības kvalitatīvai nodrošināšanai" arī?

Un tas viss laikā kad Latvijas valsts atvēzējusies 100 gadu laikā nebijušai kultūras būvju celtniecībai vismaz miljarda latu vērtībā.

Jebkāda veida diskusijas, analīzes, argumentu vētīšanas vietā priekšvēlēšanu laikā sabiedrībai kultūras, mākslas un zinātnes darbinieki slavē ministrus un pastāvošo režīmu. Kāda liekulība ir runāt par demokrātiju un vārda brīvību šodienas Latvijā.

Nožēlojami – mums pietika 15 gadu, lai atgrieztos tur, no kurienes nākuši. Kaut kā atceros savā dzīvē jau tādus laikus piedzīvojusi, kad režīmam kalpojošie un iztapīgie - tā sauktā inteliģence - savā gļēvumā labprātīgi kļuva par propagandas skrūvītēm cerībā nodrošināt zaļo gaismu savai daiļradei, dzīvokļus, mašīnas, ārzemju braucienus un visādus citādus labumus. Piecpadsmit gadu laikā padomju diktatūru nomainījusi naudas partiju diktatūra.

Kaut vai tādēļ vien saistībā ar čekas maisiem sabiedrībai būtu bijusi nepieciešama nopietna saruna par konformismu. Ja vien te – mazajā sasmakušajā Latvijas telpā būtu palikuši pāri pietiekami daudzi brīvi, lepni un godīgi cilvēki. Neredzu. Pilnīgi piekrītu tiem politologiem, kuri uzskata, ka demokrātija Latvijā reāli apdraudēta. Kā tas notiek?

Citēšu Džonu Lekarē: "Vispirms politiķis melo. Pēc tam viņš savus melus izlasa avīzē un saka, ka tas ir valdošais viedoklis. Kad meli top atkārtoti pietiekoši daudzas reizes, patiesība sāk izlikties par jukušā murgiem." Visi viedokļi ir atļauti, bet tiem, kuri uzskata, ka pastāv patiesība, šo uzskatu nav atļauts paust.

Bet simtkārtīga atkārtošana, kā to zināja jau nacistu kultūras un propagandas ministrs Gēbelss, pat melus sabiedrības apziņā spēj padarīt par patiesību. Kāpēc lai to nebūtu ielāgojusi 2004.gadā ar Sorosa fonda atbalstu izdotās grāmatas "Trešā Reiha valoda" ilggadējā tulkotāja Helēna Demakova.

Par alkatību ļaunāks ir cinisms, un kultūra kļuvusi par ciniskāko valsts naudas slaukšanas mašīnu. 

Nē, šeit es nerunāju par kultūras dzīvo daļu, par Valsts Akadēmisko kori "Latvija", kura mākslinieciskais vadītājs ģēnijs ar pasaules vārdu Māris Sirmais 2005.gadā bija spiests atkāpties no amata, protestējot pret katastrofāli zemajām algām vienīgajā Kultūras ministrijas finansētajā korī (vidējā alga tobrīd bija 180 lati).

Es nerunāju par izmisumā novesto un pazemoto Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kas pavasarī piketējot spēlēja pie Saeimas, un viņu algām salīdzinājumā ar diktatoriski ieceltā un sevi nepierādījušā galvenā diriģenta Ginta Glinkas, kā šobrīd Kultūras ministrijas sistēmā pieņemts sacīt, konkurētspējīgo atalgojumu 3100 latu par neesošu darba apjomu.

Es nerunāju par rupjo un pārambiciozo mēģinājumu šos kolektīvus ar steku apvienot.

Es nerunāju arī par pašreizējo situāciju Latvijas Nacionālās operas orķestrī, kur strādā mūziķi, kuri savu māksliniecisko profesionalitāti kaluši no piecu gadu vecuma un pēc 18 un vairāk gadu uzcītīga darba spēlē vienā no diviem valsts augstākās proves orķestriem un saņem 300 Ls mēnesī, bet, nokļūstot visaugstākajā karjeras punktā – koncertmeistara statusā, – 450 Ls mēnesī. Toties uztur un baro ar konkurētspējīgu atalgojumu uzblīdušo Operas administrāciju, kuras daudzo un dažādo direktoru skaits mērāms A4 lapas formātā. Vilcējzirgi šampanieti dzerošu kučieru bandai.

Es nerunāju par slaveno Dziesmu svētku likumu, kurš visai Latvijai visa gada garumā tautas dzīvā radošā gara uzturēšanai paredz vien 200 000 latu.

Es nerunāju par mākslinieku vairākumu, par ierindas muzeju vadītājiem, bibliotekāriem, mākslas un mūzikas skolotājiem, arhīvu cilvēkiem un daudziem citiem.

Bet es runāju par naudas pumpi aģentūru Jaunie 3 brāļi (J3B) un pašiem tā sauktajiem 3 brāļiem.

Kādas tik summas nav sauktas saistībā ar Akustiskās koncertzāles būvniecību –34 milj., 22 milj.Ls; 90 milj. EUR bez AB dambja rekonstrukcijas un zemūdens autostāvvietas celtniecības izmaksām. Nevienam nav nekādas skaidrības (un tā arī netiek prasīta), ar ko tas viss beigsies. Visprecīzāk iecerēto būvniecību novērtēja kāds rīdzinieks, nosaukdams to par tiešāko interpretāciju pasakai Ganuzēns un velns, kur ganuzēna turētajā cepurē – proti, Daugavā - valsts varēs atspērusies bērt nodokļu maksātāju līdzekļus gadiem.

Kur uzzināt, kā tērēti 9 miljoni latu, ko atguvu no Kuģniecības privatizācijas līdzekļiem un atstāju LNB būvniecības kontā, pametot Kultūras ministriju 2004.gadā, vai kā tērēti 7 miljoni no privatizācijas līdzekļiem, ko Induļa Emša valdības ekonomikas ministrs Juris Lujāns ar LPP svētību piešķīra Akustiskajai koncertzālei un Latvijas laikmetīgās mākslas muzejam Andrejsalā. Vai kādreiz saņemsim detalizētu pārskatu par to, kā lietoti 15,3 miljoni latu, kas paredzēti LNB būvniecībai 2007.gada budžetā?

Par Andrejsalu. Šī teritorija muzeja būvniecībai tika izvēlēta aizkulisēs, nevis to nosauca starptautisks arhitektu plenērs, kā mums turpina iestāstīt. Shēma sen zināma - brīvostas teritorijā tiek saslēgti līgumi ar savējiem - šajā gadījumā linstoviešiem un bijušiem avelatiešiem - , seko ar deputātu balsojumu svētīta šīs teritorijas izņemšana no brīvostas zonas, un tad šī unikālā, dārgākā teritorija Latvijā - pilsētas centrā, Daugavas krastā - pa lēto (augusta vidū gribēja paspēt par sertifikātiem, tagad par neadekvāti zemo kadastrālo vērtību) tiek privatizēta, pilsētai zaudējot simtiem miljoniem latu.

Bet ar to vēl ir par maz. Citāts no LETAs: "Kultūras ministre piebilda, ka projekts var tikt realizēts tikai ar Rīgas domes finansiālu atbalstu, kurai par Rīgas pilsētas budžeta līdzekļiem Andrejsalā jāizbūvē ūdensvads, kanalizācija, ceļi un citi infrastruktūras objekti." Tramvaju ieskaitot. Un tas viss laikā, kad pilsētai katastrofāli trūkst līdzekļu mājokļu jautājumu risināšanai vairāk nekā 60 000 cilvēku, kuri jau ar 1.janvāri var atrasties uz ielas.

Nu ko, turpinām celt cinisma latiņu. Līdz šim neviens medijs nav pat pieminējis privātā biznesa interešu saistību ar Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecību, kurā, starp citu, tikai 4000 kvadrātmetri no 14 000 tiks atvēlēti izstādēm. Kā raksta prese, "pārējā platība paredzēta dažādai komercdarbībai - veikaliem, restorānam utt.".

Es runāju par Jauno Trīs Brāļu izslavēto profesionāļu ilgstošo mēģinājumu zem Dānijas sabiedrības COWI A/S izkārtnes pirkt konsultanta (kāda apsviedīga Salacgrīvas iedzīvotāja) pakalpojumus par 330 000 Ls. Bezrobežu nekaunība, ka minētais bāleliņš pats sniedzis Trīsbrāļu aģentūrai eksperta pakalpojumus atzinumam par iepirkuma procedūrā iesniegtajiem finanšu piedāvājumiem par 1500 latiem.

Es runāju par trīs šķūnīšiem, kurus nojauca par 47 000 latu, un trīs ēkām LNB būvvietā, kuras nojauca par gandrīz 350 000 latu.

Es runāju par AB dambja teritorijas uzkopšanas pakalpojumiem un to, cik sētnieku var algot par 727 latiem mēnesī.

Es runāju par līgumu starp LR Kultūras ministriju un sabiedrību Hill International, kurā ārvalstu speciālistiem paredzēta samaksa – vecākajam inženierim 135 lati stundā, inženierim 120, jaunākajam inženierim 95, apkalpojošajam personālam 60lati stundā, bet Latvijas speciālistiem atbilstoši 37,5; 32,5; 27,5; 17,5 Ls stundā.

Es runāju par 66 000 latu no valsts budžeta J3B "publiskā tēla veiksmīgai attīstīšanai ", biroja telpu noma 24 J3B darbiniekiem ir 357 965 latu, bet J3B katra darbinieka veselības apdrošināšanas pakalpojumi tik smagos darba apstākļos ir 345 lati - salīdzinājumam Saeimas deputāti apdrošināti par 278 latiem. Un J3B šoferis vai lietvede vēl nesen saņēma algu 440 Ls mēnesī – par 10 latiem mazāk nekā Latvijas Nacionālās operas koncertmeistars. Kopš Kultūras ministrija angažējusi "Sabiedrību par atklātību "Delna"" "Jauno trīs brāļu" projektam, "Sabiedrība par atklātību "Delna"" kļuvusi akla un mēma.

Par Latvijas Nacionālo bibliotēku. Atmodas laika simboli un ideāli ir izdzīvoti. Ja mēs tiem pieminekļus neuzlikām savlaicīgi, tad šodien ir pavisam cits laiks, kam ar pagājušā laika ideāliem ir visai nosacīts sakars. Un par tehnoloģiju attīstību 15 gadu laikā vispār lieki runāt. Toreiz, kad projektēja bibliotēku, vēl e-pastu nelietojām. Drosmīgi būtu ēkas atbilstību mūsdienu vajadzībām pārskatīt. Ar pašreizējām bibliotēkas izmaksām - 1 m2 kopējās platības, ieskaitot katlumāju un autostāvvietas, maksās ap 5000 Ls par m2 – 7 reizes vairāk kā dzīvojamās mājas 1 m2.

Es runāju par simtu miljonu kredītiem, kas tiks vieglu roku paņemti un daļēji saguls savējo tīkla kabatās, bet kuri būs jāatdod tiem, kuriem jau tāpat būs jāuztur katram 2 pensijas vecuma cilvēki, jo, kā zināms, dzimstība pēdējo 15 gadu laikā ir bijusi zemāka nekā kara gados un vēl tagad katru gadu no Latvijas kartes (citēju Emša kungu) pazūd viena Kuldīga ar 15 000 iedzīvotājiem.

Klusi, bez liekas ažiotāžas Kultūras ministrija (KM) 2006.gadā atdeva kultūras būves Valsts nekustamajiem īpašumiem (VNĪ). Nākamgad par šo soli nomas maksās no valsts budžeta jāmaksā miljons latu vairāk, kas tranzītā caur KM nonāks VNĪ kasē. Var tikai minēt neloģiskos iemeslus apjomīgajai valsts naudas pārsūknēšanai no vienas kabatas otrā.

Es runāju par to, ka visas šīs naudas pumpētavas – kultūras būves ir šobrīd uzlikta cilpa kaklā neskaitāmām turpmākajām paaudzēm – tās ir finansiāla afēra.

Es runāju par to, ka saprazdami, ka neko te nevar mainīt – ne vien es, bet arī sabiedrība palēnām kļūst apātiska – aizbrauc, nepiedalās vēlēšanās, neieslēdz TV, nelasa avīzes.

Jau gadiem tā sauktais Džini koeficients, kas raksturo bagātības un nabadzības polarizāciju valstī, kļūst lielāks un lielāks. Kā es sen atpakaļ teicu - mēs esam teritoriāli maza valsts, kurā plaisa starp bagātību un nabadzību ir kļuvusi lielāka par tās teritoriju.

Prieks par tā saukto stabilitāti valstī un ciniskākās no politiskajām partijām uzvara vēlēšanās – tā ir tāda Pirra uzvara Latvijai. Uzvara, kas prasījusi un prasīs tik lielus upurus, ka pielīdzināma sakāvei."

http://www.ingunaribena.lv/domas/runas/2/