Iesaki rakstu:

Sabiedriskajā telpā ir daudz diskutēts par iespējamajiem un pareizajiem Latvijas tautsaimniecības attīstības scenārijiem un iespējām. Un, lai gan šīs diskusijas parasti ir diezgan fragmentāras un fokusētas tikai ap kādu šauri izvēlētu, diskutētājam izdevīgu aspektu vai lidinās augstās makroekonomiskās matērijās, par ko dziļāka izpratne pārējai sabiedrībai parasti ir visnotaļ minimāla, tas tomēr nav traucējis (vai varbūt tieši palīdzējis?) nostiprināt viedokli, ka viss, kas tiek darīts, ir labākais un pārdomātākais, ko valsts vara varēja izdarīt un dara savas tautas labā. Un nejēgas ir tie, kas to nespēj saprast un novērtēt.

Protams, kamēr viss „griežas” tikai ap šīm augstajām un sabiedrībai grūti tveramajām matērijām, ir viegli pasniegt gandrīz jebko kā viedas rūpes par sabiedrību un Latvijas attīstību.

Beidzot ir pienācis brīdis, kad augstās matērijas - makroekonomiskā situācija - ir gatavas dāvāt iespēju valdībai reāli to pierādīt, piepildot tās vārdus ar atbilstošiem, sabiedrībai tveramiem un saprotamiem darbiem, kurus liela sabiedrības daļa nu spēs adekvāti novērtēt.

Runa ir par sagaidāmajiem nodokļu grozījumiem - kādu risinājumu izvēlēsies valdība?

Valdības solījumi

Vārdos valdība apgalvo, ka tās mērķis ir valsts izaugsme. Izaugsmes pamatā - eksports.

Bet kāpēc tad valdība piedāvā sākt ar PVN likmes samazināšanu, tas ir, samazināt nodokli, ar kuru eksports vispār netiek aplikts un Latvijas eksportspējai neko nedos?

Valdība to cenšas pamatot ar savām rūpēm par sabiedrību, tāpēc, lai uzskatāmi apliecinātu savas rūpes par sabiedrību, valdība ir gatava vest sarunas un vienoties ar tirgotājiem, lai šis nodokļa samazinājums nepaliktu viņu kabatās, bet gan nonāktu līdz patērētājam kā cenu samazinājums. Lai to nodrošinātu, valdība ir pat gatava īstenot speciālu uzraudzības mehānismu. Katrs, kas kaut ko sajēdz no tirdzniecības, šeit pasmaidīs. Turklāt ar kādiem tiesiskiem instrumentiem demokrātiskā valstī ar tirgus ekonomiku valdība domā to nodrošināt?

Vai daudz esam pieredzējuši, kā valdība ir spējusi par kaut ko vienoties ar sabiedrību un to nodrošināt? Ja arī ir bijusi spējīga vienoties, pati parasti ir bijusi tā, kas šo vienošanos nepilda - uzskatāms piemērs ir pensiju sakarā.

Tad cik nopietni un ticami tagad ir šie kārtējie solījumi?

Un vai tiešām valdībai nav citu problēmu, kuras vajadzētu risināt un par kurām vajadzētu vienoties ar sabiedrību? Šeit tā vien nāk prātā teiciens: valdība problēmas nerisina – tā cenšas tās finansēt.

Kā piepildīt solīto?

Ja jau tik tiešām valdības rūpes ir par sabiedrību, tad to var atrisināt daudz vienkāršāk un lietderīgāk gan sabiedrībai, gan tautsaimniecībai: samazināt darbaspēka nodokļu nastu par to pašu summu, kuru valdība tagad vēlas nosargāt no tirgotāju nagiem, samazinot PVN. Tas būs daudz efektīvāks risinājums - sabiedrības maciņiem tiešā veidā dos to pašu efektu bez jebkādas tirgotāju pierunāšanas un kontroles, turklāt tas būs arī Latvijas konkurētspēju veicinošs pasākums atšķirībā no PVN izmaiņām. Tā būs palīdzība eksportētājiem, jo samazinās tiem nodokļu slogu, kā arī tas reāli padarīs Latvijas vidi pievilcīgāku investoriem - nē, ne jau ar to, ka samazinās darbaspēka izmaksas, jo šis pienesums būs niecīgs, bet gan ar to, ka parādīs, ka valdības solījumiem var ticēt un rēķināties ar tiem.

Pirms vēlēšanām visas koalīcijas partijas vienbalsīgi solīja, ka pirmās un svarīgākās izmaiņas nodokļiem, kas ir jāveic un tiks veiktas, būs darbaspēka nodokļu nastas samazināšana.

Tagad, apzinoties, ka solījuma, ko tik ļoti gaidīja jo sevišķi godīgie uzņēmēji, nepildīšanas dēļ valdībai būs grūti saglabāt savu reputāciju, nu tiek solīts, ka „par darbaspēka nodokļu izmaiņām varētu domāt no nākamā gada” .

Vienkārši un acīmredzami

Salīdzinām, kādu guvumu dotu darbaspēka nodokļu nastas samazināšana pretēji valdības piedāvātajām PVN izmaiņām.

Šādas nodokļu izmaiņas atšķirībā no PVN izmaiņām attiektos tikai uz Latvijā saražoto (samazinātos darbaspēka izmaksu komponente). PVN izmaiņu gadījumā ieguvums no tām būtu „jāizšķīdina” uz visām, arī importa precēm, kas ieņemtu lielu šī pasākuma labuma īpatsvaru, stimulējot pirkt arī importa preces.

Darbaspēka nodokļa izmaiņas attiektos tikai uz tiem, kuri maksā šo nodokli - tā labums nebūtu jādala ar „ēnu ekonomikā” nodarbinātajiem – tā būtu motivācija uzņēmējiem „nākt laukā no ēnas”. Savukārt PVN izmaiņu gadījumā, to nenodrošinot ne ar kādu kontroli, nodokļa izmaiņu labums pazustu arī uz „ēnu ekonomikā” nopelnīto un tālāk patēriņam izmantoto, un šis īpatsvars, kā mēs zinām, nav mazs. Turklāt, samazinot PVN, lielāku labumu no tā iegūs tie, kuri vairāk tērēs. Tātad tie, kas ir turīgāki, no tā iegūs vairāk. Atkal kaut kā nesmuki šajos grūtajos laikos...

Pareizā izvēle

Savukārt, veicot pārdomātas izmaiņas darbaspēka nodokļu nastā, šis „nesmukums” ir vienkārši novēršams - ir nevis jāsamazina Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, bet gan jāpalielina ar IIN neapliekamā ienākuma apmērs. Lai gan abi šie pasākumi dod vienādu tiešo efektu uz kopējo darbaspēka nodokļu nastas samazinājumu, tomēr neapliekamā minimuma izmaiņas dod iespēju visiem vienlīdzīgi baudīt labumus no šāda nodokļu samazinājuma, turklāt, jo mazāki ienākumi, jo lielāks būs iegūtā labuma īpatsvars pret ienākumiem. Tādejādi, izmainot neapliekamā ienākuma apmēru, izdosies nodrošināt daudz nozīmīgāku reālās ienākuma nodokļa likmes samazinājumu salīdzinoši nelielajām algām, kas savukārt būs motivējošs faktors uzņēmējiem tās legalizēt, bet tas nozīmē papildus pozitīvu ietekmi arī uz Speciālo (sociālo) budžetu. Lūk, papildu iespēja sociālo izaicinājumu risināšanai.

Risinājums demogrāfijas izaicinājumam

Izmantojot neapliekamā minimuma izmaiņas vēl prasmīgāk, piemēram, papildus diferencējot to pēc apgādājamo bērnu skaita, tiktu iegūts reāls instruments vēl citu aktuālu un būtisku izaicinājumu risināšanai - demogrāfijas problēmu risināšanai tie būtu reāli miljoni, kas ieplūstu tieši ģimenēs ar bērniem un tālāk atgrieztos atpakaļ Latvijas ekonomikā caur šo ģimeņu patēriņu, palīdzot ģimenēm, sildot ekonomiku un maksājot patēriņa nodokļus. Šāda risinājuma gadījumā nebūtu jārunā ar tirgotājiem, tāpēc aicinu valdību labāk uzrunāt nevis tirgotājus, bet ģimenes - piedāvājiet šo diferenciāciju veidot progresīvu ar jūtamu pieaugumu no trešā bērna – tā, lai 3-4 bērnu ģimenēs neapliekamā minimuma slieksnis pieaugtu tik augstu, ka no normālas algas ienākuma nodokli nesanāktu maksāt vispār.

Piemēram, par katru bērnu pacelt neapliekamo minimumu par 50 Ls, bet sākot no trešā – vēl par 50 Ls par katru bērnu, no 4. – vēl par 100 Ls. Tādejādi neapliekamais minimuma paaugstinājums būtu: par vienu bērnu – 50 Ls, par diviem - 100 Ls, par trijiem – 200 Ls, par 4 – 400 Ls, par 5 – 600 Ls, utt.

Tā šķiet fantastika? Palūkosimies!

Skatoties uz situāciju caur reāliem cipariem

Kopējais tiešais efekts no iespējamajiem nodokļu samazinājumiem, ar kuriem rēķinās valdošā koalīcija nākamajam gadam, tiek lēsts ap 100 miljoniem latu, kas tā arī varētu būt. Ja izmantojam FM sagatavotos budžeta datus par 2012. gadu, sanāk, ka 1% no PVN ir apmēram 47 miljoni Ls, bet 1% no IIN – apmēram 36 miljoni Ls, kas kopā ir aptuveni 83 miljoni latu.

Saskaņā ar statistikas datiem strādājošo skaits Latvijā uz gada sākumu bija ap 753 tūkstošiem. Veicot ļoti aptuvenus aprēķinus, mēs varam iegūt vispārēju ieskatu:

Attiecinot neapliekamā minimuma izmaiņas pilnā apmērā uz visiem strādājošiem (reāli būtu mazāk), ja neapliekamo minimumu paaugstina līdz 60 Ls, tad tiešais fiskālais gada efekts uz IIN ir ap 34 milj. latu ieņēmumu samazinājuma veidā, ja neapliekamais minimums ir 80Ls – tie ir aptuveni 79 milj. latu,  ja 100 Ls – 124 milj. latu.

Saskaņā ar pēdējiem tautas skaitīšanas datiem Latvijā ir apmēram 360 tūkst. bērnu vecumā līdz 18 gadiem. Ja vienkāršoti pieņemam, ka par katru bērnu tiek piešķirts papildu 50 Ls neapliekamā ienākuma paaugstinājums un ka tas reāli tiktu pilnībā īstenots visos gadījumos, tad tiešais fiskālais efekts uz IIN no šī atbalsta pasākuma būtu apmēram 53 milj. Ls ieņēmumu samazinājums (reāli tas būtu mazāks).

Esošajā demogrāfiskajā situācijā ģimenes pieauguma atbalstam paredzot vēl papildu 50 Ls paaugstinājumu par katru bērnu, sākot no trešā, šis papildu atbalsta iespaids uz IIN būtu vēl apmēram 9 milj. Ls. Savukārt paredzot vēl papildu 100 Ls par katru bērnu, sākot no ceturtā bērna, tas samazinātu IIN ieņēmumus vēl papildus par apm. 6.milj Ls.

Tātad kopumā šāds atbalsts Latvijas ģimenēm samazinātu tiešos IIN ieņēmums budžetā apmēram par 68 miljoniem, kas ir aptuveni par trešdaļu mazāk nekā valdības plānotais, bet paralēli tas radītu veselu virkni pozitīvu stimulu: gan tautsaimniecībai, gan ģimenēm, gan arī budžetam - atgūstot daļu no neieņemtās naudas caur citiem nodokļiem.

Kas nav maznozīmīgi, šāds atbalsta mehānisms ģimenēm būtu motivējošs daudzbērnu ģimenes veidošanai, bet absolūti nebūtu motivējošs veidot sociāli nelabvēlīgas daudzbērnu ģimenes modeli.

Ar šādu atbalsta apjomu demogrāfijai ir iespējams veikt arī kopējo neapliekamā minimuma paaugstināšanu, piemēram, neapliekamā minimuma paaugstinājums no 45 Ls uz 60 Ls nešķistu sāpīgs pat ar esošajām valdības budžeta nostādnēm: tie būtu vēl aptuveni 34 milj. Ls, tātad viss kopā būtu apmēram līdzīgs apjoms valdības gatavotajām nodokļu izmaiņām.

Jāatzīmē, ka reāli jau IIN ieņēmumu samazinājums būtu mazāks, jo ne visos gadījumos būtu, kam palielināt neapliekamo ienākumu līdz paredzētajam līmenim. Tāpat nav ņemti vērā budžeta ieguvumi, kuri rastos no patēriņa pieauguma, palielinot neapliekamo ienākumu, un tie varētu būt nozīmīgi, jo visai droši var paredzēt, kā šīs neapliekamā minimuma izmaiņas pamatā stimulēs iekšējo patēriņu, tāpēc šie neapliekamā minimuma sliekšņi varētu būt vēl augstāki, pat nenodarot pāri valdības svēti lolotajam fiskālajam budžeta deficītam.

Pabarot sevi pašiem vai gaidīt uz debesu pīrādziņiem?

Savukārt, ja valdība uzdrošinātos noticēt, ka mūsu valsts nākotne ir mūsu reālajā konkurētspējā, nevis tajā, kā mēs izskatīsimies no malas, tad jau tagad papildus minētajiem demogrāfijas veicināšanas pasākumiem varētu īstenot pasākumus, kas dotu vēl papildu reālu pienesumu mūsu konkurētspējai, piemēram, paaugstinot neapliekamo minimumu līdz 100 Ls.

Tiešais iespaids uz IIN ieņēmumiem būtu aptuveni 124 milj. latu samazinājums, kas kopā ar augstāk piedāvātajiem demogrāfiju veicinošajiem pasākumiem valdības piedāvāto nodokļu ieņēmumu samazinājumu nepārsniegtu vairāk kā par apmēram 92 milj. latu, tas ir apmēram par 0,6 % no IKP. Tātad pat ar piesardzīgākajām prognozēm par šādu iespējamo izmaiņu ietekmi uz budžetu – budžets joprojām paliktu saprātīgās deficīta robežās, pat pēc Māstrihtas kritērijiem.

Savukārt, ņemot vērā, ka šādas izmaiņas varētu jūtami uzlabot Latvijas darbaspēka konkurētspēju, sakarā ar to, ka reālās IIN likmes „mazajām” algām būtiski samazinātos: 200 Ls algai -12,5%, 250 – 15%, 300 – ap 17%, tas stimulētu papildu darbavietu rašanos un dotu arī reālu motivāciju legalizēt mazatalgotā darbaspēka nodarbinātību, kas ir jo sevišķi aktuāli daudzskaitlīgajam mazkvalificētajam Latvijas bezdarbnieku slānim. Tam savukārt būtu jūtams pozitīvs fiskālais iespaids ne tikai uz IIN ieņēmumiem, bet arī uz Speciālā (sociālā) budžeta ieņēmumiem, kā arī uz citiem nodokļiem, pieaugot ekonomiskajai aktivitātei.

Līdz ar to it kā paradoksālā veidā - caur budžeta deficīta palielināšanu īstermiņā (darot to prasmīgi) - mēs nonāktu pie sekmīgākas budžeta deficīta samazināšanas ilgtermiņā, veicot to nevis caur izdevumu apgriešanu, bet gan caur ieņēmumu palielināšanu un stimulējot ekonomiku, jo šīs piedāvātās nodokļu izmaiņas būtu reāls stimuls uzņēmējiem apsvērt iespēju legalizēt visu līdzekļu apgrozījumu, savukārt valdības piedāvātais IIN nodokļu likmes samazinājums par 1% kā stimuls uzņēmējiem pamest ēnu ekonomiku labākajā gadījumā ir uztverams kā ne visai veiksmīgs PR gājiens.

Un tā ir tikai viena no iespējām, ko valsts varētu paveikt, noticot sev, savām iespējām, nevis kusli un paklausīgi cerot uz solītajiem pīrādziņiem no malas.

Kurš kuru mēģina apmānīt?

Ir jāatzīst, ka ar esošajām iespējām valdības izvēle samazināt PVN likmi izskatās pavisam dīvaina, lai neteiktu vairāk – ja vien patiešām valdības mērķis ir rūpes par savas tautas nākotni un savas valsts attīstību. Bet varbūt tas ir tikai skaists piesegs, kā balta jērādiņa, zem kura patiesībā slēpjas pelēkais vilks, kas lūko panākt pavisam citus mērķus, piemēram, nemanāmi iefiltrēties kārotajā „aitu barā” (eiro zonā)?

Te viedajie, protams, uzreiz norādīs uz to, kā var nesaprast šī pelēkā vilka plāna ģenialitāti – vispirms tiekam „aitu barā”, un tad varēsim dzīvot mierīgāk. Tad sāksies īstā dzīve un iespējas. Tā mums tiek solīts.

Atvainojiet, vai nevajadzētu beidzot konkretizēt, kādas īsti iespējas mēs taisāmies realizēt, kā šajā aplokā ir plānots īstenot šo Latvijas „ekonomisko uzrāvienu”? Ja valdība jau tagad, kad tai vēl ir brīvas rokas, neuzdrošinās neko uzsākt, tad kā tā rīkosies, esot Eirozonas aplokā, kur tās dalībvalstīm tiks uzlikts vēl ciešāks ietvars?

Varbūt to ir iecerēts panākt, cenšoties piemānīt Eiropu? Ja tāds ir plāns, tad valdības vadītājam nav ko apvainoties par to, ka Eiropa no savas puses, redzot kas patiesībā slēpjas zem jērādiņas, jau tagad preventīvi sāk pieņemt mērus, lai pelēkais vilks „aitu barā” netiktu.

Redzot un saprotot to visu - cik ticami tad kļūst valdības dotie solījumi nākotnes nodokļu sakarā?

Vai uz Latviju ekonomikas likumi neattiecās?

Vai ir kāda ģeniāla, nevienam nezināma recepte, kā Latvijai īstenot sasolīto „ekonomikas izrāvienu”, vienlaicīgi ietilpinot to pašas valdības iekārotos fiskālos ietvaros, piemēram, ierobežojot inflāciju?

Tas būtu līdzīgi kā likt cilvēkam skriet, bet ar nosacījumu, ka sirds pulss tam nedrīkst paaugstināties – šādā situācijā cilvēks krīt ģībonī, finišu nesasniedzis...

Tādēļ cienījama ir Daniela Pavļuta kā ekonomikas ministra un Vjačeslava Dombrovska kā Tautsaimniecības komisijas vadītāja pozīcija, neskatoties uz valdības pausto, tomēr uzdrošināties uzstāt uz nepieciešamību vispirms veikt izmaiņas, lai mazinātu darbaspēka nodokļu nastu, nevis sākt ar PVN un inflācijas ierobežošanu. Ja vien šī pozīcija nav tikai tāds Reformu partijas politiskā tirgus gājiens, lai ietirgotu no Vienotības piekāpšanos sev citos jautājumos, vai vienkārši politiska saspēle ar uzņēmējiem, zinot, ka vecākais brālis Vienotība jau tāpat jaunākā brāļa viedokli vērā neņems.

Patiesības brīdis tuvojas...

Valdības izvēle par šiem it kā nenozīmīgiem nodokļu grozījumiem būs kā lakmusa papīrītis, kas bezkaislīgi parādīs patiesību - vai tiešām vadībai ir gatavība un sapratne pašai vest valsti ārā no krīzes, parūpēties par savu tautu un īstenot savas valsts izaugsmi, vai arī patiesībā tā rīkojas kā atvarā ierauts kukainītis, kurš pats neredz glābiņu un kura vienīgais izdzīvošanas plāns ir izmisīgi mēģinājumi, visu ziedojot, par katru cenu pieķerties pie kaut kā lielāka (eiro zonas) cerībā uz tā rēķina izglābties, pat ja arī to rauj līdzi atvarā…

Ja valdība uzdrošinātos noticēt šīs valsts nākotnei, ko tā pati arī veido, tad nekas tai neliegtu tūlīt pat sākt rīkoties, lai risinātu samilzušās demogrāfijas, sociālās un ar „ēnu ekonomiku” saistītās problēmas, nevis gaidīt, kad tai tiks pasniegtas atslēgas uz kāroto debesu valstību.