Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Andreju Mediņu personīgi pazīstu kopš 1992 gada, savu 16 gadu vecuma. Biju viens no viņa "nokalpinātajiem pusaudžiem". Viņš lika man spēlēt uz klavierēm viņa vadītajās misēs, kapusvētkos, nometnēs lika mizot kartupeļus, klāt galdu, veda garos pārgājienos/svētceļojumos, lika daudz lasīt, pat aizsūtīja mācīties. No sākuma uz Rīgu. Vēlāk viņa un Bīskapa Justa darbību rezultātā tiku aizsūtīta studēt pat uz Ņujorku.

Es kā viņa "nokalpinātais un lamātais pusaudzis" nevaru iedomāties, kā mana dzīve būtu izvērusies, ja es nebūtu satikusi viņu. Savās mājās tajā laikā jutos ne pārāk vajadzīga, bieži vien depresīva, negribēju tur atgriezties. Andrejs, pieņemdams mani par "savu pusaudzi", nokristīdams, iesvētīdams, un pats piekrizdams būt par manu krusttēvu, jo man neviena rada nebija, kļuva man par manas dzīves saturu un virzību. Viņš ieraudzīja manus talantus, deva iespēju tiem izpausties, ar savu piemēru mācīja nebaidīties no grūtībām.

Tas, ko tagad dara mediji un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI), ne tikai liek man šausmās sastingt, bet ļoti zaudēt pēdējo ticību par to, ka Latvijā Likumam ir saprāts. Jau redzot, kā iegriežas mājdzemdību vecmāšu medības, tagad Mediņa, man paliek bail.

Vai tiešām šiem ļaudīm nav nekāda intelekta, kas līdzētu atšķirt, kad varmāka ir varmāka un kad kārtība, morālā stingrība un grūts darbs ir izlaidību un pagrimumu un slinkumu ierobežojošais faktors un transformatīvais spēks. Ko tieši jūs, mediji un inspektori, tur gribat atrast un pierādīt? Ka "nabaga pusaudzim" labāk palikt mājā pie datora? Ka mums Latvijā nevajag strādātspējīgus un gudrus cilvēkus? Varbūt tādus "datorbērnus" vieglāk ir vadīt un likt balsot par to, ko jūs teiksiet? Par Mediņu nesatraucos, zinot viņu, tas, ko viņš Afganistānā pārdzīvojis un dzīvē izkodis, ir daudz smagāk par šo knābājošo sieviešu "bērnu glābšanas" kampaņām.

Nesen viens pusaudzis, kuru atveda vecmāmiņa, manā kabinetā viņai teica: "Paklau, tu, stulbā, es tevi nogalināšu pēc tam, kad iziesim ārā, par to, ka tu mani te atvedi.” Es viņam visa cita starpā teicu arī, ka, ja viņam būtu 16, viņam būtu jāatbild par saviem vārdiem policijai. Ja viņš zinātu VBTAI telefonu, viņš ziņotu par mani arī. Par to, ka es atgādināju, ka par pateikto ir jāatbild. Es ieteicu vecmāmiņai pārdomāt par Bārbeles zēnu skolu. Kādas vēl ir iespējas Latvijā šādiem pusaudžiem? Kā šādas programmas strādā? Vai kāds to ir izpētījis? Un kādi ir rezultāti?

Pirms daudziem gadiem strādāju lauku skolā, kur lielākā daļa bija deviantu pusaudžu. Man bija jāmāca viņiem angļu valoda. Mani atlaida no darba par to, ka klasē nodarbojos ar sarunāšanos, ka nenotika klasiski saprotamā mācīšanās, bet, kad direktorei minēju, ka pusaudžiem vispirms ir vajadzīga sociālās rehabilitācijas programma, lai vispār viņiem kaut ko varētu mācīt, un ka tas, kas notiek skolā, ir neprofesionāli, man atbildēja, ka neviens nekad neko tādu nesot uzdrošinājies viņai teikt. Šādas idejas bija ārpus reglamenta. Tad ko lai dara? Viss Mediņa darbs, tāpat kā mājdzemdību vecmāšu darbs balstās uz entuziasma. Kā nesen man teica kāda entuziaste, pēc šādām medībām "feja" manī ir mirusi.

Es gribu redzēt kā mēs varam izdzīvot bez tādām ideju "fejām" kā savā valodā tiešais un trāpīgais un darbos jaudīgais Mediņš, sirsnīgās un cieņpilnās mājdzemdību vecmātes, homeopāti, alternatīvo skolu vadītāji, garīgie skolotāji un citi.

Katru savu dienu pateicos Mediņam par to, ko viņš manā labā ir darījis, bet viena epizode man palikusi prātā ļoti spilgti. Viņš bieži vakarā pēc darbiem baznīcā izbraukāja pa mājām, kur dzīvoja viņa pusaudži, savāca pilnu mašīnu un veda peldēties. Tas bija tāds silts vasaras vakars, visi skaistā saulrietā nopeldējušies, un Mediņš teica: "Rīt brauksim ciemos, es gribu jūs ar kādu iepazīstināt.” No rīta agri izbraucām uz Latgali, kur ļoti dziļi mežā, askētiski un vientuļi dzīvoja pareizticīgs, sirms vīrs un gleznoja ikonas. Tam manam toreiz padomju gadu pusaudža prātam redzētais līdzinājās nosapņotai pasakai. Tad es uzzināju kas ir ikonu glezniecība, pareizticīgo un vecticībnieku garīgā kultūra, krievu klasiskā literatūra.

Tādas bija daudz reizes,- viņš bieži mūs kaut kur veda, kaut ko rādīja, ļoti daudz ar mums runāja. Un vēl viņš bieži mēdza vienkārši "izmest ideju", ar kuru mēs aizrāvāmies. Piemēram, "mums vajadzētu dabūt no bērnunama bērnus uz misi un nometni". Un mēs dabūjām. Un nekliedziet tie, kas ir kliedzēji un kristīgās reliģijas noliedzēji, bieži vien tas vispār nav par kristīgo reliģiju vai vispār reliģiju kā tādu. Bieži vien tas vairāk ir par cilvēcību, izglītību, sociālo atbildību, garīgumu un vērtībām. Un tas ir pilnīgi vienalga, pa kuru ceļu tev atveras iespējas, - caur Kristu, Budu, Krišnu, Mediņu, homeopātu, psihoterapeitu vai mājdzemdību vecmāti. NESTĀVI CEĻĀ GAISMAI.

Un visi tie, kuri kliedz par sektām, pašdarbību, patvaļību, - tajā virzienā, mācieties SAJUST, lietojiet saprātu, lai prastu atšķirt, kas ir kas.

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu:

97
7