Iesaki rakstu:

Amerikas prezidenta vēlēšanu rīts man sagādāja divkāršu Déjà vu, kā tādā Baha dubultfūgā.

Pirmā tēma uzreiz bija skaidra. No virtuves televizora man aiz muguras vēlās apjukuma, sašutuma, neizpratnes un baiļu vilnis, šoreiz CNN izpildījumā. Aumež augsti izglītotie raidījumu vadītāji, eksperti studijā, sazvanītie un saskaipotie, – visi vienā balsī vēstīja, ka tas nevar būt, kas tomēr ir, ka pasaules gals ir klāt un ka tas ir šausmīgs populisms. Bija noticis tas, ko visi amerikāņu mēdiji vienā balsī bija pasludinājuši par neiespējamu, – Tramps.

Un es atcerējos tieši šādu savu sajūtu pēc Saeimas vēlēšanām 1995. gada rudenī. Es toreiz biju laukos, virtuvē klausījos radio un prātoju: ja reiz visi “eksperti” ir tik vienprātīgi apjukuši, bet es ne pārāk, kāpēc es sēžu laukos? Un tiešām, pēc brīža iezvanījās telefons, un es paunojos prom uz Rīgu. Jauna situācija, jauni darbi. Pēc diviem neveiksmīgiem valdības sastādīšanas mēģinājumiem decembra beigās nāca Šķēles kabinets. Tagad saukts par 1.

Tā arī bija pirmā doma pēc atmiņu gūzmas apvaldīšanas – te nu ir tā atšķirība. Telefons nezvana. Pagājis ceturtdaļgadsimts galu galā. Bet izrādījās, ka analoģija ir pilnīga, tikai “ekspertu” apjukums dziļāks, jo telefons sāka zvanīt pēcpusdienā.

Panesās ultraliberālo ekspertu psiholoģisko atbalstu grupu periods – ak, kā tad tā, jūs tik gudris (gudra), es tik gudrs, un mēs visi tik gudri, un re, kā iznāca. Kā mēs tā aptaisījāmies? Un visam cauri nospiedošā proporcijā tiek locīts populisms, cik tas slikts, ļauns, bīstams, rupjš. Tikai kā nosodījums vai lamuvārds.

Un te nu nāk Déjà vu otrs aplis. Kā visiem pareizajiem komjauniešiem un vēl pareizākajiem partijniekiem bija jāmaina attieksme pret dažiem terminiem Atmodas laikā.

Mans vienīgais īsti nopietnais padoms ir līdzīgs tam, kā ziemeļu tautu vecajie māca sīčus: lai ko jums stāstītu lielie puikas, neēdiet dzelteno sniegu aiz jurtas. Tas nav apelsīnu saldējums. Lai ko jums stāsta lielie puikas, nelietojiet vārdu “populists” kā lamuvārdu. Pat, ja jums stāsta, ka tā darīt ir gauži pareizi. Nedariet tā. Neēdiet dzelteno sniegu aiz jurtas. Tas nav apelsīnu saldējums.

Lielu daļu savas dzīves esmu pavadījis situācijā, kad “kolektīvisms” bija ne tikai labais, bet gan vienīgais ētiski akceptējamais. Par “kapitālistisko” un “buržuāziski nacinālistisko” nemaz nerunājot, tie bija nozieguma sastāvi. Ētiski bija tikai “sociālistiski” un “internacionāli”, tikai. “Individuālists” un “nacionālists” bija lamuvārdi, raksturoja nicināmus indivīdus.

Par iemesliem varbūt iznāks parunāt vēlāk, bet mans padoms šobrīd vienkāršs: nelietojiet vārdu “populists” kā lamuvārdu. Jo tos, kas lamāja individuālistus un nacionālistus sevišķi nikni, iepriekšminētie neņēma darbā. Kad izrādījās, ka reāli nicināmi ir aklie kolektīvisma un internacionālisma sludinātāji, bet varu plašā nozīmē pārņēma individuālisti un nacionālisti.

Pašreizējais amerikāņu populisms paģēr atdot varu vairākumam. Tiem, kas to bija zaudējuši polikorektumam, genderismam, minoritāšu tiesībām utt. Pie mums čigānu nedrīkst saukt par čigānu, viņš var apvainoties. Tas, ka var apvainoties latvieši, “progresīvo” švoblu neinteresē.

Tas pats Amerikā – minoritātes var apvainoties par to, to un vēl šo. Bet apvainots patiesībā, un tas ir krietnas paaudzes dzīves ilgumā, bija vairākums. Un tas nu vienreiz sasparojās un teica savu vārdu. Tiesa, tikai vienu reizi. Un diezgan trakā formā. Mēs nezinām, kas notiks tālāk, tāpat kā nezinājām, kā beigsies 88. un 89., un 90., un 91. gads.

Bet pirmais, kas būtu jādara katram saprātīgam cilvēkam, nezinot visus aspektus, prospektus un diskursus, ir neēst dzelteno sniegu aiz jurtas. Nelamāt populistus tādēļ vien, ka jūs nezināt, kas tas īsti ir, bet “lielie puikas”, visādi “ūberliberāļi”, tā dara. Viņi paši, iespējams, drīz ēdīs ne tikai apelsīnu saldējumu vien.

Ja kalns nenāk, kalns var iet… (Sena dziesma jaunās skaņās, divarpus ainās.)

Žanra cienītājiem ļoti patika tā vietiņa nu jau skandalozi slavenajā Trampa preses konferencē, kur viņš reāli bez ceremonijām aplamāja CNN korespondentu un šamo reāli pasūtīja.

Tiem, kas kampaņas tehnoloģiskajai pusei nepievērsa uzmanību, tas varēja šķist kas negaidīts un pat neiespējams: publiskai personai tak nepieciešams masu mediju atbalsts, lai varētu vēstīt tautai savu viedokli, diskutēt ar pretiniekiem un panākt atbalstu savai politikai. Veca gudrība. Situācijas attīstība atsauca atmiņā senu stāstu no manas jaunības, kuram bija negaidīts turpinājums un ko tagad es sauktu par mūsdienu komunikatīvās vides jauno paradigmu.

Un tātad – 1. aina, 1982. gads, dzīvoklis Viļa Lāča ielā.

Draugu kompānija spēlē zoli. No savas istabas iznirst mans brālis Imants, sev ierastā kārtā dreifējam telplaika nepārtrauktībā, un iesaistās mūsu sarunā ar tam laikam īsti asprātīgu frāzi: “Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad Muhameds zvana uz rajona komiteju.” Un tas pašā brežņevlaiku stagnācijas košumā! Nosmējāmies no sirds, un liku šo prātulu savā kolekcijā.

2. aina, 1993. gads, iestādes kafejnīca kaut kur Vecrīgā.

Brokastu laiks. Es pie sava galdiņa cenšos pārliecināt klausītājus par kautkonezko un izvelku no krājumiem Imanta Bendika teicienu par Muhamedu, kurš zvana uz raikomu. Tā kā visi atceras raikomus un profkomus, iestājas jautrības mirklis.

Te pie blakus galdiņa sēdošais Zigurds Spunde pagriež pret mums savu vareno korpusu un strupi paziņo: “Tas varbūt tā bija pie jums 2. vidusskolā (piezīmīte: gan mani gudrie brāļi, gan es, pastarītis, esam R2VSK absolventi), pie mums 1. vidusskolā ir tā – ja kalns nenāk pie Muhameda, tad kalns var iet d...t!”

Man tā bija atskurbinoša atziņa, un ilgstoši to traktēju kā galveno atšķirību starp mūsu skolām un to absolventu turpmāko uzvedības modeli. Arī statistika ir ļoti uzkrītoša: pēc neatkarības atjaunošanas valdības vadītāja amatu ir ieņēmušas, ieskaitot aktuālo premjeru, 13 personas. Rīgas skolu absolventi no tiem ir 9, un katrs no savas, izņemot Rīgas 1. vidusskolu, kas mums ir dāvājusi 4 premjerus, tai skaitā vienu, kurš bijis arī pēdējais LPSR MP priekšsēdētājs. Un šai sarakstā 2. vidusskolas nav. Triumfē Zigurda Spundes labojums Imanta Bendika regulai.

3. aina, ASV priekšvēlēšanu kampaņa.

Prezidenta kandidāts Tramps regulāri lieto “1.vidusskolas” attieksmi pret klasiskajiem mēdijiem un galu galā visus izdrāž. Ja kādu nepārliecina mana, iespējams, pushumorīgā statistika par 1. vidusskolas absolventu varbūtīgi neiespējamo skaitu Latvijas valdības vadībā, tad ASV prezidentūra ir faktors, kurā joki mazi.

Tas, ko apbrīnojami cietpaurīgā un pat sadzīviski stulbā kārtā nespēj saprast iepriekšējās ēras “eksperti”, “viedie” un citi pašpasludinātie pravieši, ir tas, ka mediju vara tās iepriekšējā inkarnācijā ir beigusies. Mirusi. Nosprāgusi. Beigta un pagalam.

Gaudulīgā stulbā brēkšana pēc “žurnālistikas kvalitātēm” ir labākā gadījumā nožēlojama, lai neteiktu - debila. Kārtība, kurā medijs – kaut kas tāds, kam ir iespēja nolemt, kura informācija un kādā veidā ir izplatāma “auditorijai” – ir beigusies. Tramps kampaņas laikā pasūtīja pa Zigurda Spundes iezīmēto ceļu virkni “izcilu” mediju, jo tie vairs nav vajadzīgi informācijas izplatīšanai, reāli tie ir pilnīgi lieki. Būtu lieki apgrūtināt lasītājus ar ekrānšāviņiem un klipiem, katrs interesents tādus jau ir redzējis simtiem: TV ekrānā parādās pāris trīs tvitera ierakstu, un tad “viedie” tos komentē. Tas pats solīdu aģentūru un kādreiz ietekmīgu laikrakstu mājas lapās. Pasvītroju, secība ir tieši pretēja pret vēl relatīvi nesenu pagātni, kad no TV sižeta gabaliņš parādās jūķūbē turpmākai apjūsmošanai. Tieši pretēji, auditorija iegūst informāciju pa taisno no avota, šai gadījumā prezidenta kandidāta, un vecie mediji to reproducē, izmisīgi cenšoties to ierāmēt savā redakcionālajā majonēzē.

Manā saprašanā 3. aina vēl turpināsies kādu laiciņu, kamēr jaunā paradigma nostabilizēs jaunu komunikatīvās telpas kārtību. Un es varēšu nomierināties, ka stāsts nav tikai par divām vidusskolām.

Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com