Iesaki rakstu:

Kopš 11. Saeimas vēlēšanām par bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru, šķiet, ir uzrakstītas visas politiskas ievirzes nejaucības, kādas vien Visumā pastāv, - balsu zaglis, krāpnieks, melis, nācijas nodevējs, noziedznieks un tā tālāk, un tā tālāk. Lai cik zemās domās es būtu par šo bezrakstura lempi, atļaušos lielākajai daļai šo apzīmējumu nepiekrist, - un paskaidrošu, kāpēc.

Kā zināms, no mīlestības līdz naidam ir viens solis, no iemīlēšanās līdz brīdim, kad rozā brilles aizripo un izrādās, ka uzliesmojušās kaismes objekts patiesībā ir parasts cilvēks ar nedaudz iesmakušām zeķītēm un melnumiem zem nagiem, - vēl mazāk.

Tieši tas arī ir noticis arī ar Valdi Zatleru. Kad mēs lasām viedokļus par zagli, krāpnieku un Kremļa vai vēl nezin kā nopirkto eksprezidentu, tie pilnīgi viennozīmīgi ir vīlušos un sarūgtinātu ļaužu viedokļi – cilvēks, lūk, nav tāds, kādu viņi kaismīgi vēlējušies viņu redzēt un kādu brīdi pat saskatījuši.

Nekāda racionāla pamatojuma šiem viedokļiem nav un nav arī bijis, jo patiesībā Zatlers nekad nav bijis tāds, kādu viņu gribēja redzēt iejūsminājušos ļaužu desmittūkstoši, - ne drosmīgs, ne apņēmīgs, ne tālredzīgs, ne spējīgs uz aktīvu un produktīvu darbību politiskajos procesos tādos, kādi nu tie ir.

Viņš ir bijis labs dakteris, diezgan viduvējs traumatoloģijas un ortopēdijas institūta vadītājs un vājš prezidents – un ne tāpēc, ka viņam būtu trūcis labās gribas labi tikt galā ar visu, kas nu nāk viņa priekšā, vai tāpēc, ka kādi ļaunie spēji būtu viņu pirkuši, pārdevuši vai iznomājuši.

Zatlera kunga lielā nelaime ir tāda, ka viņš gluži vienkārši ir tāds diezgan lādzīgs, drusku uz ārišķībām tendēts (pats vai dzīvesbiedres ietekmē), tuvākās apkārtnes ietekmējams lempis – lempis ar labiem nodomiem, kuri atkal un atkal pārvēršas farsā tieši tāpēc, ka viņš ir nelabojams lempis.

Viss tas, ko šis cilvēks ir mēģinājis darīt pēc sava rīkojuma Nr. 2 (un patiesībā arī pats šis rīkojums), manuprāt, skaidri apliecina – tas viss ir mēģināts tāpēc, lai izdarītu kaut ko viņa skatījumā labu, pareizu un paliekošu.

Jā, gan Saeimas atlaišana, gan partijas savākšana no olšteinveidīgām pabirām, gan pat mētāšanās starp Saskaņas centru un nacionāliem, - es tiešām te saskatu nevis kādus ļaunprātīgus aprēķinus, bet vēlēšanos paveikt kaut ko labu un pareizu, kura atkal un atkal atduras pret skarbo realitāti un sašķīst kā „jaunā sākuma” ieceres. Nu taisni žēl paliek...

Bet kāpēc sašķīst? Tāpēc, ka Zatlera kungs diemžēl ir neglābjams lempis, kurš, šķiet, pats būs pēdējais, kas to apjautīs, - varbūt tad, kad, pārfrazējot veco anekdoti, pat lempju konkursā ieņems tikai otro vietu. Nelaime tik tā, ka šim lempim arī pēc partijas sašķelšanās vēl ir pietiekami daudz iespēju politisko haosu valstī kādu brīdi vēl paildzināt – un tas gan vairs nekādu žēlumu neizraisa.