Iesaki rakstu:

Atgriežos pie šīs bildes, jo tai ir lielāka jēga, nekā šķiet ar pirmo acu uzmetienu. Pusgadu pastrādājot skolā, es sapratu, ka mani priekšstati par izglītības sistēmas degradācijas procesu ir nepilnīgi. Neteikšu, ka tagad es visu saprotu līdz galam, bet dažas lietas noteikti esmu sapratis labāk. Un viens secinājums ir šāds: mūsu izglītības sistēma tika nolemta kraham nevis tajā brīdī, kad mēs sākām ieviest degradējošas mācību programmas, bet tad, kad mēs salauzām izglītības procesa ētisko mugurkaulu.

Proti, visā pasaulē visās kultūrās un visos laikos Kultūras tradīcijas pamatu veido izglītība. Savukārt izglītības tradīciju vienmēr un visur veido skolotāja un skolnieka hierarhiskas attiecības. Šīs attiecības vienmēr un visur balstījās trijos pamatprincipos: skolotāja autoritātē un skolnieka disciplīnā un paklausībā. Tas ir mugurkauls, pie kura stiprinājās viss pārējais.

Mēs salauzām šo mugurkaulu un nogrāvām izglītības pamatus tajā brīdī, kad ieviesām tagadējo attiecību principu, saskaņā ar kuru skolniekam ir tikai tiesības un nav pienākumu, bet skolotājam ir tikai pienākumi un nav tiesību. Kontekstā ar audzināšanas demontāžu (proti, jebkādu piespiešanu tagad uzskatām par vardarbību etc.) tam ir ne tikai ētiskas konsekvences (proti, mēs audzinām bezatbildīgus, kaprīzus, augstprātīgus un slinkus cilvēkus – taču par to daudz jau ir teikuši psihologi un tas ir cits stāsts), bet tas atstāj graujošu iespaidu uz pašu mācību procesu.

Proti, skolotājam nav instrumentu, lai panāktu disciplīnu, paklausību un elementāru uzmanību. Tādēļ viņam nekas cits neatliek, kā vien izklaidēt bērnus (tas saucas “ieinteresēt”, tātad izdabāt viņiem) vai nodarbināt viņus ar uzdevumiem un dažādām “atrakcijām” (darbs grupās etc.) par tēmu. Rezultātā ne tikai visu laiku krīt zināšanu un izpratnes līmenis, bet – pats galvenais! – bērni nespēj uztvert informāciju. Proti, viņi nespēj klausīties un uztvert lekcijas un nespēj saprast izlasītu tekstu jēgu, t.i., atlasīt galveno un noformulēt galveno domu…

Agrāk es brīnījos, kādēļ studentu līmenis krīt no gada uz gadu, kādēļ viņu spējas uztvert informāciju ir kļuvušas tik vājas, kādēļ viņi neprot strādāt ar tekstiem, nespēj saprast likumsakarības pat tad, kad tās tiek parādītas un izskaidrotas. Tagad ir skaidrs: tādus viņus veido skola, sadarbībā ar masu kultūru, protams. Un, protams, laimīgā kārtā tas neattiecas uz visiem skolēniem un studentiem, un, protams, katrā klasē un katrā studentu grupā ir savi spīdekļi etc., bet es šeit raksturoju tendenci, kuru vēroju jau daudzus gadus. Tagad es labāk saprotu šīs tendences cēloņus, bet tā turpina pieaugt neatkarīgi no manas saprašanas…