Iesaki rakstu:

Faktiski visi tie, kas Jūs atceras no ārsta laikiem, ir vienisprātis – Jūs neesat ne bezjēgā dumjš un aprobežots, ne briesmīgi slikts un negodīgs, ne bezizmērā alkatīgs cilvēks. Jā, drusku lempis, kas turklāt galīgi neorientējas cilvēkos, - bet tāds lādzīgs lempis. To tak pa gabalu var redzēt.

Ja tiešām tā ir un ja tiem cilvēkiem, kas Jūs pazīst no veciem laikiem, ir taisnība, es skatos visā tajā, ko Jūs darāt – un ļaujat ar sevi darīt – pēdējā gada laikā, un tiešām, patiešām, no visas sirds nesaprotu – kāda velna pēc? Kas Jums, atvainojiet, ar galvu?

Nepārprotiet – Jūs man neesat nekāds simpātiskais tēls, un neko īpaši līdzi es Jums nejūtu. Viena vienkārša galvenā iemesla dēļ, - nejaušība Jums uz vairākiem gadiem bija ielikusi rokās varu, ar ko Jūs pietiekami daudz varējāt izdarīt valsts un tās cilvēku labā.

Jūs šo laiku un šo varu vienkārši izpļeckājāt – jo laikus nesapratāt, ka neesat piemērots ne šim amatam, ne šai varai. Bet varbūt arī sapratāt, taču Jums ļoti, ļoti sagribējās – tik ļoti, ka bez ierunām norijāt visus zoodārza un pārējos pazemojumus. Un tur nu neko.

Bet, lai kā būtu, Jūs tomēr esat bijis šīs te valsts prezidents – valsts galva, vai ziniet. Un, lai ko es par šo valsti kuro brīdi domātu, tā ir mana valsts, un citas nav un nebūs – un Jūs esat no tās neatlipināma sastāvdaļa, neko darīt.

Tad vēl Jums visas Jūsu valstiskās (vai kā nu to saukt) darbības laikā – apliecinot, ka kaktā iedzīts trusis tomēr var parādīt, ka lielie zobi nav tikai spinātu graušanai domāti – vienreiz uz vienām piecām minūtēm pietika drosmes un apņēmības (par prātu nerunāsim), kas ir par piecām minūtēm vairāk kā deviņdesmit procentiem mūsu politiķu.

Un vēl man Jūsu laiku pa laikam uz kādu brītiņu vienkārši ir bijis cilvēciski žēl – gan slimības dēļ, gan jo īpaši noraugoties, kā Jūs – tādu neveiklu, laikam jau lādzīgu, tā arī līdz galam neaptēstu – izmanto nožēlojamu pelēcību, alkatīgu, negodīgu un derdzīgu pretekļu, blēžu un intrigantu bars. Tāpēc arī šī vēstule, kurā es Jums gribētu šo to pajautāt.

Vispirms – pāris vienkāršāki jautājumi. Lūdzu, paskaidrojiet kaut pats sev – kam Jums tas valsts apmaksātais superlepnais Audi? Tik ļoti gribas līdzināties Aivaram Lembergam? Ja tas ar visiem saviem miljoniem nevar atturēties no vēlēšanās pakaļu atsēdināt automašīnā, par kuru maksā kāds cits, - tad Jums arī vajag? Tāds Jums tas domu gājiens? Jeb kā?

Tad par to Jūsu nelaimīgo dzīvokli. Droši vien caurmēra praktiskais latvietis saprastu Jūsu ņemšanos ar dzīvokli tādu vai dzīvokli šitādu, ja šis tik svarīgais objekts pēc Jūsu, atvainojiet, nāves paliktu Jūsu ģimenei, - nu, tad skaidra lieta, kāda runa. Bet tak nepaliks – un Jūs to ļoti labi zināt.

Jūs, atvainojiet, nomirsiet (kā mēs visi vienubrīd), un dzīvokli paņems atpakaļ valsts. Tad kāda velna pēc Jūs pašlaik tik sajūsmināti gūģojat par lielisko skatu pa logu un brīnišķajiem augstajiem griestiem? Tiešām Jums – slavenam ārstam, valstsvīram, galu galā vienkārši cilvēkam, kuram taču ir liels dzīvoklis centrā, – ir tik svarīgi šādi, atkal atvainojiet, sūdi?

Ā, bet varbūt Jūs nemaz to īsti negribat, Jums nemaz to nemaz īsti nevajag, vienkārši kārtējie dergļi dara visu iespējamo, lai, izmantojot Jūsu lādzīgo lempīgumu un nespēju pateikt skaidru „nē”, solīti pa solītim padarītu Jūs par nožēlojamu izsmieklu un Skrūdža Makdaka karikatūru?

Jā, tas ir pat ļoti iespējams, bet Jūs taču kādu laiku esat pavadījis ja ne līdz ausīm, tad vismaz līdz zodam tajā mēslu bedrē, kas ir Latvijas politika. Kāpēc Jūs no šī laika neesat mācījies pilnīgi un absolūti neko? Ārstēt kaulus Jūs taču savulaik mācījāties – tad kāpēc domājat, ka tagad nekas nav jāmācās?

No malas raugoties – jā, protams, kurš gan vēl (izņemot, protams, Jūs) neredz, kā, piemēram, viens miljonu prihvatizators un Eiropas naudas apguvējs ar savu savākto intrigantu un bļodlaižu pulciņu glītās porcijās izšļāc informāciju par Jūsu un abu pārējo eksprezidentu materiālā nodrošinājuma jautājumiem, lai Jūs visi trīs uz viņa – kam patiešām pietiek par saprihvatizēto un sablēdīto – fona mazpamazām izskatītos aizvien derdzīgāk un derdzīgāk?

Jums ar Jūsu bijušajām informatīvajām iespējām jau nu tā kā vajadzēja būt lietas kursā, ka šādas vienmēr ir bijušas šī cilvēka iemīļotās darbības metodes gan padomju laikos, kad viņš veidoja savu karjeru, gan mūsdienu kapitālistiskajā bankā – ar trešo un ceturto cilvēku palīdzību kārpīties uz augšu un visas nekrietnības izdarīt ar svešām rokām, pašam izskatoties baltam un pūkainam.

Un tāpat Jums ar Jūsu politisko pieredzi jau nu tā kā vajadzēja zināt, ka ne jau viņš viens te tāds. Lai kāds Jūs būtu neaptēsts lempis, Jūs nevarat nezināt, ar kādu prieku un baudu šī valsts – precīzāk, tās alkatīgās, negodīgās pelēcības, kas lielākoties ir pie varas – ņirgājas par visiem tiem, kuriem tagad no šīs valsts kaut ko vajag. Vienalga, vai būtu runa par dažiem eksprezidentiem vai deviņu šīs valsts rīkotos svētkos bojāgājušu bērnu vecākiem, - ja gribi kaut mazāko naudiņu, gadiem ilgi saņem komplektā arī pazemojumu un ņirgāšanās porciju.

Ciema muļķītis to visu, protams, varētu nesaprast un nezināt, bet kā to nesaprotat Jūs, Zatlera kungs? Kā Jūs vienīgais visā valstī spējat neredzēt, kā to, kas vēl ir atlicis no Jums paša un Jūsu labās slavas, jau mēnešiem ilgi gabalos rausta šīs Sondores, pārējās Kukules un viss cits Jūsu savāktais „partijas kodols”? Un kā Jūs neredzat, ka ar savu kārtējo „dīvāniņu” Jūs atkal un atkal visvairāk iepriecināt āboltiņveidīgās maitu lijas?

Necik sen saistībā ar savu slimību Jūs publiski runājāt visnotaļ drosmīgas un cienījamas lietas, - un tagad atkal visi šie pusmiljona dzīvokļi, iekārtojumi un remonti, par kuriem Jūs it kā neko nezinot un negribot zināt, bet skats pa logu un augstie griesti tomēr, ai, kā patīkot. Kas tas ir, Zatlera kungs?

Un vēl – kā Jūs nesaprotat, ka Jums galu galā ir kaut kāda atbildība to cilvēku priekšā, kuri Jums pagājušogad uz mirkli tiešām noticēja, un arī to cilvēku – nu, jā, droši vien simtreiz mazāk, bet daži jau vēl ir atlikuši – priekšā, kuri Jums nez kāpēc tic vēl pašlaik? Ar savu stulbo, nejēdzīgo alkatību – vai vēl nejēdzīgāko nespēju pateikt „nē” – Jūs tiešām vēlaties panākt, lai no Jums novērstos arī pēdējie? 3,7 metru griesti un ādas sēdeklis ir tā vērts?

Tiešām Jums drosmes (vienalga, kādu motīvu vadītas) atlaist Saeimu pietika, bet drosmes pateikt – Bērziņkungs un visi pārējie kungi un dāmas, tak iebāziet sev pēcpusē vai aizrijieties ar visiem šiem Audi un Albertielas dzīvokļiem, man viņi patiesībā nemaz nav vajadzīgi un Lilitai arī nevajag – ne? Jeb Jūs, vēlreiz atvainojiet, tiešām domājat, ka Latvijas valsts labākajās afrikāņu tradīcijās – no kurām tā jau tik daudzas sekmīgi pārņēmusi - Jūs tajā Audi arī apglabās?

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.