Iesaki rakstu:
Dzejniece Māra Zālīte uzskata, ka premjera Valda Dombrovska (Vienotība) valdība un visa sabiedrība valsts finanšu glābšanas vārdā spiesta samierināties ar Ventspils mēra Aivara Lemberga ietekmē esošās Zaļo un zemnieku savienības rīcību. „Es no šīs partijas vairs neko negaidu un patiesībā baidos. Tas ir tāds monstrs, kurš slēpjas zem Ulmaņlaika šķidrauta, tā brenda gaisma atspīd no 30. gadiem, tā ir nedziestoša un uz tās viņi veģetē,” saka Zālīte. Viņa uzskata, ka Zemnieku savienība Lemberga stipendiātu lietas un korupcijas aizdomu dēļ ir atbildīga par nācijas morālo graušanu, neticības vairošanu tautā un cilvēku aizplūšanu uz ārzemēm, kam ir arī psiholoģiski emocionāli, ne tikai saimnieciski iemesli. Lemberga minēšana starp Valsts prezidenta kandidātiem Zālītei šķietot šokējoša.
„Tas, ka Aivars Lembergs vispār tiek minēts starp iespējamiem Valsts prezidenta kandidātiem, man šķiet šokējoši. Tas būtu kauna traips visai nācijai. Tādu šausmu scenāriju es neesmu gatava pieņemt un es domāju, tas arī nerealizēsies. No šāda scenārija es tomēr baidos un kaut kādā mērā tāpēc arī es atbalstu Valdi Zatleru, jo mēs viņu pazīstam, viņš pa šiem četriem gadiem ir audzis un nākamajos četros gados viņš varētu justies vēl pārliecinošāk un neatkarīgāk. Zatlers ir demonstrējis savu neatkarību no partijām.
Ir bailes, ka pēkšņi neparādās kaut kas sabiedrības lielākajai daļai grūti pieņemams, bet izdevīgs, teiksim, Zaļo un zemnieku savienībai kopā ar Saskaņu. Tas, cik divkosīgi spēlē Zemnieku savienība, ir vārdos neaprakstāmi. Domāju, ka viņi ieies vēsturē kā divkosīgākā partija Latvijas pastāvēšanas laikā. Divkosība ir itin visā, kaut vai sākot ar ideoloģiju, kas ir nonsenss - savienot ražojošo zemniecību un zaļos, kas ir antagonistiski jau pēc būtības. Otrkārt, es neredzu, ko Zemnieku savienība būtu tik labu laukiem izdarījusi, lai cilvēki no laukiem neskrietu projām uz ārzemēm. Kāpēc Latvijā neaudzē zemenes, bet Norvēģijā, es gribētu jautāt Zemnieku savienībai. Un tādu lietu ir simtiem: satiksmes ministrs, kurš rīkojas ar stratēģiskām lietām bez savas gribas, kura partitūra tiek diriģēta no Rietumu krasta, izglītības sistēma, kuru Zemnieku savienība ir salaidusi pa šiem gadiem dēlī – to vajag mācēt un vēl nesaskatīt tur nekādus trūkumus, kas ir kliedzoši.
Un runa nav tikai par saimniecisko pusi. Zemnieku savienība dēvē sevi par nacionāli patriotisku partiju, tai pašā laikā savu darbību vēršot uz to, ka Latvijas valsts tiek morāli sagrauta – visas tās stipendijas, korupcija, Lemberga faktors, dīvainās naudas, dīvainie sakari ar Maskavu un tā tālāk. Es domāju, ka tas viss mūs morāli sagrauj, tauta nekam vairs netic: „Kāda jēga? Braukšu prom!”
Es no šīs partijas vairs neko negaidu un patiesībā baidos. Tas ir tāds monstrs, kurš slēpjas zem Ulmaņlaika šķidrauta, tā brenda gaisma atspīd no 30. gadiem, tā ir nedziestoša, un uz tās viņi veģetē. Zemnieks arī latviešiem ir tāds mitoloģisks tēls, uz tā viņi arī profitē. Bet īstenībā, es domāju, viņi ir ļoti daudz slikta izdarījuši Latvijai.
Bet diemžēl mēs tagad esam tajā Prokrusta gultā tik ļoti savažoti, ka iespēju nav ne politiķiem, ne tautai ko iebilst – tai valdībai par varas makti jāturas, lai varētu pabeigt valsts finansiālo glābšanu.”