Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Mani sauc Andrejs Elksniņš, pēc tēvavārda - Anatolija dēls. Pēc vectēva - Viktora dēls. Pēc tautības esam latgalieši, latvieši, poļi. Šodien atnākt un manas ģimenes vārdā nolikt ziedus - tas ir veltījums manas dzimtas vēsturei. Bez sava vectēva un viņa nopelniem Lielā Tēvijas kara laikā es nebūtu Elksniņš, bez viņa izveidotās pasaules nebūtu ne mana tēva, ne manis, ne manu bērnu. Man nav ne mazāko tiesību nodot savu dzimtu un noniecināt tās nopelnus.

Šodien, noliecot galvu viņa un miljoniem citu karavīru priekšā, es saku PALDIES! Paldies, ka devāt mums iespēju DZĪVOT. Dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, priecājoties un skumstot, mīlot un ienīstot, pieļaujot kļūdas un veicot varoņdarbus. Cīnīties, uzdrošināties un nepadoties!

Es zinu, ka mans vectēvs šos atzinības un cieņas vārdus gaida tieši 9. maijā. Jo šī diena ir viņa Uzvaras diena, tā ir Uzvaras diena miljoniem citu karavīru, kuri toreiz, 1945. gadā, mainīja vēstures gaitu.

Un manas dzimtas vēsturi, mūsu pilsētas lielas daļas ģimeņu vēsturi nemainīs neviens no malas uzradies politiķis, neviens apsēsts radikālis, neviens kažoka mainītājs, kas pieprasa aizmirst mūsu saknes!

Pār ģimenes vēsturi, pār piemiņu nav varas nedz prezidentiem, nedz viņu pavēlēm, nedz šodienas notikumiem, nedz kāda cita viedokļiem. Tā ir ĢIMENES PIEMIŅA. Un, lai iegūtu tiesības par to spriest, vispirms ir jākļūst par daļu no manas ģimenes.

Mēs esam tie, kas turpinās savu dzimtu, kas turpinās mūsu pilsētas vēsturi, tie, kuru pienākums ir godināt savu priekšteču nopelnus! Jo - kas gan mēs būtu bez viņiem?

Novērtē šo rakstu:

124
155