Menu
Pilnā versija
Foto

Lūdzu, manējie, PALIECIET šaizemē!

Ilze Mežniece · 22.11.2021. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Smagiem soļiem staigāju pa sava vectēva zemi. Ar dubļiem aplipušos zābakos un nosalušiem pirkstiem, zemjainām plaukstām aukstā zemē stādu ķiplokus, ziemas sīpolus un topinambūrus. Būvēju savu pasauli no tām lietām, kuras uzturēja manu senču pasauli. Tām jābūt pietiekami stiprām, lai uzturētu arī manu, lai gan vēlu iesāktu, lai gan tikai tikko radītu, lai gan maziņu un vēl vārgu, bet MANU PAsauli.

ZEM šīs Saules sāktu.

AR Sauli sirdī lolotu.

Ak, Dievs, cik smagi!

Katru rītu pieceļos un ceru, ka neuzzināšu neko jaunu. Katru vakaru slēptā trauksmē pārlasu ziņojumus paziņu “čatā”. Neviens! Šodien NEVIENS. Paldies, Tev, Dievs!

Bet tad nāk diena pēc dienas, kad kādam atsaka sirds, kad kāds zaudē acu gaismu, kad kādam vairs nebeidz griezties galva, kad kāds iziet no “slimās mājas” un turpat uz ielas beidz savu dzīvi.

Nepārejoša zaudējuma sajūta.

Manējie nav izturējuši.

Tā nav smeldze, kas plosa mani no iekšpuses. Tas ir grūti sagrožojams niknums par stūrī iedzīto manējo pakļaušanu “krievu ruletei”, kurā lielākā daļa ložu ir pilnas ar ciešanām un nāvi. Manējie uzticējās, ticēja, visbeidzot, cerēja veiksmei. Tagad manējie krīt uz ielām, nepamostas gultās, aiziet pie senčiem savu draugu bērēs. Tagad man jāraud par manējiem, kuru vairs nav, un jābaidās par tiem, kuri no stūra izgāja, piekrītot “ruletei”. “Ruletei” un vienvirziena tunelim (ne)zināmā virzienā. Daudziem virzienā uz veļiem.

Es smagiem soļiem staigāju pa vectēva zemi un runājos ar veļiem. Savējiem, kuri te bija sen un izturēja. Kuri paglāba, izvilka, saturēja dzimtu divos karos, kolhozos un izsūtīšanās. Kuri cēla un būvēja cerot, un stādīja kartupeļus puķu dobju vietā, cerības zaudējot. Mani senči, kurus atceros un kurus nekad neesmu satikusi, viņi radīja šo PAsauli, kurā es radu SAVU PAsauli. Viņi ar savu izturību neļaus man nonīkt un padoties. Man stūris ir vieta, kur atsperties un triekt dūri sejā Saules aizsedzējam. Jo man aiz muguras nav tikai kaut kāds stūris. Man aiz muguras ir manu senču zeme, pieredze, dzimtas sīkstums un manējo spēks.

Es palieku šaizemē.

Lūdzu, manējie, PALIECIET šaizemē!

(latgola.permakultura.lv)

Novērtē šo rakstu:

118
16