Iesaki rakstu:
Tas notika 1991. gada naktī no 20. uz 21. augustu. Līniju automātiskajā zālē valdīja klusums, tikai dažreiz to pārtrauca atsevišķu releju mehāniskās pārslēgšanās troksnis. Nakts miers šķita tāds pats kā parasti, līdz to pārtrauca negaidīti skaļš un spalgs troksnis. Tā iemesls bija šautene, kura bija izslīdējusi no aizmigušā vīra rokām un ar lielu blīkšķi atsitās pret flīzēm klāto grīdu.
Troksnis bija tik skaļš, ka to varēja sadzirdēt citās telpās. Intereses dzīts, apskatīties uz notiekošo atnāca arī telefonu centrāles darbinieks. Snaudā iegrimušais vīrietis bija pamodies, pacēlis šauteni un no jauna apsēdās iepriekšējā pozā. Šādi viņš tur tupēja jau otro diennakti, radot ne pārāk omulīgu sajūtu tiem, kuriem šajā zālē bija jāstrādā.
Augusta puča organizatori un izpildītāji bija pārliecināti, ka viņi atslēguši visus iespējamos sakarus, ar kuriem reģioni varētu sazināties ar ārpasauli. Tomēr vienu sakaru veidu viņi bija aizmirsuši atslēgt – telegrāfa abonentus. Kaut arī pats telegrāfs nedarbojās, tomēr viens no tā paveidiem - teletaips - bija atstāts ieslēgts. Izmantojot izdevību, sazināties ar ārpasauli nāca vietējā mēroga tautas kustību līderi, tāpēc šī kanāla darbības nodrošināšana bija tik svarīga.
Nakts laikā visā lielajā sakaru mezglā bija paredzēts atrasties tikai vienam cilvēkam – dežurantam. Tajā naktī blakus statnei sēdēja vēl arī cilvēks ar šauteni rokās, kurš radīja lielu stresu nakts dežurantei. Vēl lielāks tas kļuva, kad viņa ieraudzīja, ka arī telefonu centrālē kāds atrodas. Daudzi sakaru mezgla darbinieki zināja, ka telefonu centrālē atrodas LNNK biedru saraksti, tāpēc viņa nodomāja, ka krīzes gadījumā kaut kāda aktivitāte sāksies arī blakus telpās.
Dežurante bija izdzērusi neparasti daudz kafijas, kaut gan zināja, ka to darīt nav vēlams. Viņa jau bija gandrīz nomierinājusies, kad skaļais blīkšķis lika no jauna satrūkties. Sievietes emocijas bija sakāpinātas, un daudz netrūka, lai viņa sāktu raudāt. Vīrietis ar šauteni rokās atvainojās un apsolīja, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Arī telefonu centrāles darbinieks apgalvoja, ka viņa atrašanās savā darbavietā nav saistīta ar politiskajiem notikumiem. Dežurante tam īsti nenoticēja, kaut gan pats dīvainākais visā šajā stāstā bija tas, ka tā izrādījās taisnība.
Pirms vairākiem gadiem viens no radioamatierim, kurš bieži nāca ciemos uz mūsu laboratoriju, atnesa palielu maisiņu ar mikroshēmām. Radioamatieris apgalvoja, ka mikroshēmas esot ieguvis no rūpnīcas Alfa darbinieka, kurš esot strādājis pie štancēšanas iekārtas. Dažas, pašas kvalitatīvākās esot bijis jānosūta uz Maskavu, bet pārējās palika nevajadzīgas. Tautā runāja, ka tik maz mikroshēmu projām jāsūta tāpēc, ka tās paredzētas kosmosa kuģiem, kuru skaits nebija liels.
Šo stāstu klausījāmies ar vieglu ironiju un smaidu uz lūpām. Jebkurā gadījumā, no mikroshēmām bija maz labuma, jo nebija plašu, kurās tās varētu ielodēt. Radioamatieris apgalvoja, ka plates ražo kaut kur citur Krievijā un tās iegūt nav ne mazāko iespēju. Intereses pēc tomēr papētījām maisiņa saturu, un to baltie cipari kopā ar krievu burtiem uz melnā fona likās pazīstami. Viens no inženieriem sāka šķirstīt radio žurnālu kaudzīti, kurus regulāri izdeva Maskavā, līdz pārsteigumā sastinga.
Radio žurnālā bija detalizēti aprakstīts un arī uzzīmēta principiālā shēma, kā no sešām 585. sērijas mikroshēmām var izveidot personālo datoru. Toreiz drudžaini izbērām visu maisiņa saturu uz galda un pēc uzrakstiem sākām meklēt atšķirīgās mikroshēmas. Izdevās atrast visu komplektu, un tas nozīmēja, ka atlika tikai konstruēt kodinātās plates, lai izveidotu pašiem savu personālo datoru.
Tas bija laiks, kad telefonu centrālē bija paredzēts uzstādīt elektronu skaitļojamo mašīnu. Iekārta jau bija atvesta divās smagajās automašīnās, izcelta ar ceļamkrānu un iepakota pagalmā gaidīja, kad to uzstādīs. Neviens īsti nezināja, kādas funkcijas skaitļojamai mašīnai būs paredzētas centrālē, jo par to trūka informācijas.
Turpmāko nedēļu laikā visi laboratorijas inženieri savas pūles veltīja datora konstruēšanai. Pēdējā piepūle bija informācijas ievadīšana, kura ilga vairākas diennaktis. Pēc uzstādīšanas dators sākumā veica nepārtrauktus zvanus uz apakšcentrālēm un savienojuma neizdošanās gadījumā sniedza precīzu informāciju par bojājuma raksturu. Vēlāk to izmantoja arī citām vajadzībām, lai varētu iegūt informāciju par sarežģītām tehniskām problēmām. Vislabākais laiks to risināšanai bija nakts stundas, kad slodze bija minimāla. Šī iemesla dēļ tonakt telefonu centrālē atradās viens no darbiniekiem, kurš bija pārņemts ar jauno ideju realizēšanu.
LNNK biedru saraksti tik tiešām atradās telefonu centrālē, taču tie bija tikai rajona teritorijā dzīvojošie cilvēki. Katram, kurš sabiedriskajos pasākumos aizpildīja anketu ar vēlēšanos kļūt par LNNK biedru, tika piešķirts kārtas numurs, un anketa tika nosūtīta uz attiecīgā rajona nodaļu. Paši pirmie numuri tika piešķirti tiem, kuri uzrakstīja iesniegumus LNNK dibināšanas sapulcē Arkādijas parkā. Dalībnieku reģistru izmantoja, lai varētu organizēt LNNK atbalsta grupas darba kolektīvos un dzīvesvietu teritorijās.
Daudzi cilvēki saistīja šos sarakstus ar datora esamību centrālē un uzskatīja, ka personu apdraudējumu gadījumos notiks kaut kāda masveidīga biedru informēšana. Tas bija mīts, kuru neviens īpaši necentās apstrīdēt.
Dažus gadus vēlāk sastapu vīru, kurš ar savu šauteni bija tik ļoti nobaidījis dežuranti. Pirms tam bijām tikušies arī Pilsoņu kongresa balsu skaitīšanas komisijā, un, ja pareizi atceros, viņš pārstāvēja Dienvidu elektrotīklu LNNK atbalsta grupu. Mani interesēja, kāpēc viņu toreiz neviens cits nebija atnācis nomainīt. Šķita, ka mums būtu daudz, ko atcerēties, taču druknais vīrs bija ļoti nerunīgs. Viņš uzskatīja, ka mēs esam pārāk atšķirīgi cilvēki, lai mums būtu kopīgas atmiņas.
Iespējams, zināma taisnība viņam bija. Toreiz daudzi dzīvoja pēc principa – visi skrien, un arī es skrienu. Skrienot barā bija drošāk nekā stāvēt maliņā, taču bija grūti apstāties un apskatīties apkārt. Vienmēr esmu gribējis kaut kā īpaši pateikties vīram ar šauteni rokās, tomēr nekad viņu vairs netiku sastapis.