Iesaki rakstu:

Miljoni no „arestētās mantas glabātāja” Rūdolfa Meroni kontrolētā Latvijas Naftas tranzīta sākuši aizplūst jau drīz pēc tam, kad tur ienākusi — tāda aina redzama no 2015. gada konta izdrukas, kura ņemta no Lihtenšteinā reģistrētās “ofšorbankas” Valartis.

Divdesmit gadus (1995. — 2015.) AS Latvijas Naftas tranzīts bija ietekmīgākais naftinieku holdings Latvijā, kas turēja līdz 49% no AS Ventspils Nafta akcijām (kas faktiski nozīmēja reālu kontroli, jo dažādi mazie akcionāri par kompānijas darbību interesi neizrādīja, aprobežojoties ar neregulāru dividenžu saņemšanu), kas automātiski nozīmēja kontroli arī pār SIA Ventspils Nafta termināls, pār SIA LatRosTrans cauruļvadiem no Polockas līdz Ventspilij, pār A/S Latvijas Kuģniecība ar tās meitasuzņēmumu desmitiem, pār AS Preses Nams un turienes tipogrāfiju, pār padomju laika Jūrmalas sanatoriju Jūraslīcis, lielāko kempingu Latvijā Lejastiezumi, arī Ventspils futbola klubu utt., utt.

2015. gada rudenī Latvijas Naftas tranzīts, kuru tobrīd jau daudzus gadus kontrolēja “arestētās mantas glabātājs” Meroni, ieņemdams te padomes locekļa, te priekšsēdētāja posteni, pārdeva kontroli pār visiem šiem uzņēmumiem un aktīviem Vitol grupā ietilpstošajam Euromin Holdings (Cyprus) Limited — tika pārdoti 43,25% uzņēmuma Ventspils Nafta akciju (vēl 8% akciju jau iepriekš bija nonākuši Euromin rokās īsi pēc Ventspils Naftas galīgā privatizācijas etapa, kurā Vitol grupa atpirka atlikušās valsts īpašumā tobrīd vēl esošās akcijas atklātā izsolē).

Taču, ja 2006. gadā notika atklāta izsole caur biržu, tad šoreiz R. Meroni vadībā katra Latvijas Naftas tranzītam piederošā Ventspils Naftas (VN) akcija — slepeni, ārpus biržas, apejot mantas arestus un iesaistot prokurorus darījuma “piesegšanā” — tika pārdota par nieka 1,77 eiro. Jau pēc šī “gadsimta darījuma” izrādījās, ka vienas VN akcijas patiesā cena bija 4,56 eiro gabalā — Euromin nācās izteikt pārējiem mazajiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu tieši par šādu cenu, kuru noteica FKTK.

Ja R. Meroni būtu pārdevis Latvijas Naftas tranzītam piederošo akciju paketi par pilnu cenu, nevis ievērojami samazinātu, tad nepilnu 80 miljonu eiro vietā būtu saņemti aptuveni 206 miljoni eiro — tātad par apmēram 126 miljoniem eiro vairāk.

Pietiek jau ziņoja, ka šobrīd Valsts ieņēmumu dienests ir apķīlājis Latvijas Naftas Tranzīta bankas kontos 7,7 miljonus eiro, kas varētu būt saistīti ar nodokļu nemaksāšanu no šādiem “tumšo kaktu darījumiem” par apzināti samazinātu cenu — slēdzot darījumus zem vērtspapīru reālās vērtības, vienlaikus valsts budžets nesaņem ievērojamas uzņēmuma ienākuma nodokļa summas no iegūtās peļņas.

Situāciju īpaši pikantu padara fakts, ka R. Meroni ir notirgojis faktiski “svešu mantu” — starp Latvijas Naftas tranzīta akcionāriem lielākoties ir tādi uzņēmēji, kuriem nekas nav apķīlāts ne civillietu, ne nebeidzamo Ventspils kriminālprocesu ietvaros (piemēram, Mamerts Vaivads, Vladimirs Solomatins, Uldis Pumpurs, pastarpināti — Igors Skoks, Genādijs Ševcovs u.c.) un attiecībā uz kuriem R. Meroni nevarētu apgalvot, ka viņš “pārvalda arestēto mantu”, to izniekodams. Šiem uzņēmējiem būtu pamats vērsties policijā pret R. Meroni par krāpšanu.

Tagad Pietiek rīcībā ir nonākusi izdruka no konta, kura parāda, kas noticis ar darījumā par samazināto cenu iegūto naudu: izrādās, tā ieskaitīta nevis Latvijas Naftas tranzīta kontā kādā no Latvijas kredītiestādēm, bet gan Valartis bankā Lihtenšteinā — šī pundurvalsts pazīstama kā viena no Eiropas bēdīgākajām ofšorzonām.

No izdrukas redzams, ka šis konts bijis neaktīvs jau daudzus gadus, būdams nokļuvis mīnusos par 1942 eiro tiesu. Kad 2015. gada 21. septembrī kontā ieripojuši 79 miljoni un 987 tūkstoši eiro, mīnuss nodzēsies, un nauda nav izrādījusi nekādu kustību vēl divus mēnešus, līdz 17. decembrī aizskaitīti 100 091 eiro un 60 centi, kam dažas dienas vēlāk — vienu dienu pirms Ziemassvētkiem — sekojis miljons un 291,19 eiro.

Kurš un kāpēc saņēmis šādu “Ziemassvētku dāvanu”, nav pagaidām zināms, tomēr pastāv aizdomas, ka tas ir bijis t.s. “otkats” par septembra “darījuma” saorganizēšanu vai piekrišanas izgādāšanu.

Protams, šis ir bijis tikai sākums — Pietiek jau rakstīja, ka vēl pēc diviem gadiem situācija bija pasliktinājusies tiktāl, ka auditori rakstīja: Latvijas Naftas Tranzīts ir nodevis vārdā nenosauktai “trešajai personai” vairāk nekā 24 miljonus eiro un tos vairs pilnībā nekontrolē.

Prognozējams, ka neatkarīgi no Lemberga krimināllietas iznākuma cietēja no šīs afēras būs Latvijas valsts — vai nu tā neiegūs tai pienākošos mantu, vai arī šo aktīvu īstie īpašnieki varēs piedzīt no tās zaudējumus par tās pārziņā esošās mantas izsaimniekošanu.

Piemēram, Cūgas kantona tiesa jau pirms diviem gadiem nospriedusi, ka firmas Ost Services AG akcijas (šī firma savukārt caur SIA Ventrans Rīga ir viens no Latvijas Naftas tranzīta akcionāriem) pieder nevis A. Lembergam, bet gan Ansim Sormulim, kurš nekad nav bijis valsts amatpersona un kas var nodarboties, ar kādu biznesu vien vēlas. Šī pati tiesa atcēlusi R. Meroni no Ost Services priekšsēdētāja amata, kurā R. Meroni bija iecēlis... pats sevi.

R. Meroni bija jāsamaksā arī izšķērdētie zaudējumi 144 206,25 Šveices franku (tolaik ap 130 tūkstošiem eiro) apjomā. Pagaidām nav zināms, vai A. Sormulis šo naudu no izšķērdētāja saņēmis.