Iesaki rakstu:
"Kāpēc visu laiku kāds runā par futbolu? #kasirfutbols?" - ar šādu jautājumu pirms pusotras nedēļas tvitertelpā klajā nāca rakstnieks Pauls Bankovskis. Atbildes atnāca visdažādākās, bet interesantākā no domas aizlidojuma viedokļa bija viņa, Ginta Knoka un Ilmāra Šlāpina - arī visnotaļ oriģinālu un patstāvīgi domājošu ļaužu - īsā sarakste.
"Aizmirsti - lumpeņu izklaide, kultūras cilvēka necienīga laika nosišana," ziņoja Knoks. "Jā, bet kur tur ir izklaide?" apvaicājās Šlāpins, bet sākotnējais jautātājs novīpsnāja, atbildot Knokam: "Ā, man likās, ka par to maksā."
Kulturālu cilvēku publiska pavīpsnāšana te par lumpeņiem, te par sev līdzīgajiem, vienam par otru un pat pašiem par sevi ir gana interesanta novērojamā aina. Bet šai gadījumā būtisks tomēr ir jautājums - tiešām, kāpēc visu laiku kāds pat Paula Bankovska tuvumā runā par futbolu?
Vienkāršā atbilde, protams, uzprasās pati par sevi - skaidra lieta, kāpēc, rit taču pasaules čempionāts, tā ka veselu mēnesi par futbolu runās daudz, bieži un skaļi.
Man ir paziņas, kas neinteresējas ne par vienu sporta veidu, taču reizi četros gados uz mēnesi nav atraujami no televizora - uz futbola pasaules kausu, protams.
Bet šī atbilde nav vienīgā - ir vēl dažas, kas, iespējams, attiecas ne tikai uz manu profesionālo jomu, bet arī uz ļoti kulturālo cilvēku sfērām. Minēšu četras, manuprāt, gana būtiskas.
Pirmā - futbols ir universāla un globāla valoda, kas apvieno visdažādākos cilvēkus. Daudzus uz brīdi, daudzus uz ilgāku laiku, vienus uz labām lietām, citus uz agresiju un grautiņiem - bet neapšaubāmi vieno kā reti kas cits pasaulē.
Otrā - futbols, pateicoties tā universālās valodas raksturam, pat miniatūras valsts tēlu var pacelt augstumos, kādos to nekad nenogādās dārgas tēla reklāmas un klipi.
No savas personiskās ceļotāja pieredzes varu teikt - bija daži mēneši, kad uzvārdu "Verpakovskis" saistībā ar vārdu "Latvija" zināja visās pasaules malās. Visu cieņu citiem mūsu sportistiem, bet - globālas atpazīstamības nodrošināšanas ziņā futbolam nav līdzinieku.
Trešā - futbols lieliski demonstrē to pretrunīgo, paradoksiem pilno pasauli, kādā mēs dzīvojam.
No vienas puses, tā ir pasaules demokrātiskākā spēle, kurai tik vien vajadzīgs kā bumba un četri reāli vai pat iedomāti stabi. No otras puses, kur vēl lumpenim parastajam atrast citu vietu, kur viņa izklaides dēļ pa laukumu skraidīs divdesmit divi miljonāri?
Un ceturtā - es labi saprotu tos, kam futbola skatīšanās ir arī tīri intelektuāla un estētiska izklaide.
Šahs atpūšas - futbolā ir divdesmit divas figūras ar dažiem vispārējiem noteikumiem, toties faktiski bezgalīgu kombināciju skaitu un manevra iespēju apjomu, kas nodrošina arī tādus sižeta pavērsienus un drāmas, kādi ij ne sapnī nerādījās ne Šekspīram, ne Mihailam Tālam.
Šīs ir tikai četras atbildes no daudzajām, kas vienlīdz labi var atbildēt - kāpēc visu laiku kāds runā par futbolu? Loģiski, ka runā. Kā var nerunāt, ja tā ir tēma, kurā pa savai šķautnei atradīsies jebkuram - tā sacīt, gan lumpenim, gan Hermanim.
* "P.R.A.E. Sabiedrisko attiecību" direktore