Iesaki rakstu:

Trešdien klajā nāk L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmata Latvietis parastais par Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurai kā moto likts citāts no Garlība Merķeļa grāmatas Latvieši: „Viņš [latvietis] ir spējīgs un gatavs bez izņēmuma uz katru netikumu, ja rodas kārdinājums un izredzes uz kaut kādu labumu vai arī tikai uz to, ka viņš paliks nesodīts.” Pietiek šodien publicē grāmatas ievadu, kas paskaidro – kā šis citāts attiecināms uz mūsu valsts galvu:

„Ticiet vai ne, bet, pat neraugoties uz visu to, kas par šīs grāmatas varoni ir bijis pateikts iepriekš, mēs ļoti labprāt būtu lieliem burtiem jau grāmatas nosaukumā uzrakstījuši kaut ko, kas aicinātu – skatieties ar cieņu un respektu, te nu reiz ir viens godavīrs.

Nesanāca.

Tiesa, Andris Bērziņš – kuru mēs pēc aizvadīto mēnešu intensīvā darba esam iepazinuši tīri labi – pats noteikti ir pārliecināts, ka tā arī ir. Ka par spīti visam, ko nebūt ne vieglais liktenis atnesis pašam un ģimenei, viņš šo sarežģīto dzīvi ir nodzīvojis labi un kārtīgi.

Tā nav tikai viņa pārliecība vien. Desmiti bijušo skolas, kompartijas nomenklatūras, darba, prihvatizācijas un vēl citādu jomu biedru – arī tādu, kam no viņa nekad neko nav vajadzējis un droši vien arī nevajadzēs – saka apmēram vienu un to pašu: te nu ir viens kārtīgs, prātīgs, apdomīgs, īsti latvisks cilvēks. Daži pat saka – harmoniska personība.

Tiesa, ir arī daži vārdi, ko nelieto neviens no šiem cilvēkiem, kuriem Andris Bērziņš dzīvē acīmredzami ir darījis tikai labu, - vai viņi tā vismaz uzskata. Neviens no viņiem nesaka ne „godīgs”, ne „atklāts”, ne „vīrišķīgs”. Neviens.

Šī grāmata dos pietiekami skaidru atbildi – kāpēc tā. Jo tā stāsta nevis par godavīru, bet par cilvēku no mūsu vidus. Kādu, kurš ir ne jau daudz - drusku pakrāpies, drusku palocījies, drusku likumīgi pazadzis. Kā jau latvietis parastais, kad dzīve viņam šo to it kā bez variantiem liek darīt, taču arī piedāvā šo to vilinošu, kā iegūšanai jāpasper tikai viens mazs solītis sāņus no pareizā un godīgā ceļa.

Tā nu mūsu varonis arī ir dzīvojis, un savā ziņā viņš neapšaubāmi ir lāga vīrs. Viņš nekad neizzagtu, neizkrāptu un neizmelotu ne desmito daļu no tā, ko viņa labais paziņa – kampējs Andris. Jo šis mūsu Andris ir tāds, kādu dzīve viņu ir pataisījusi – piesardzīgs, apdomīgs, tāds, kas pakamps, tikai iepriekš parūpējies, ka kampšana izskatīsies pieklājīga, piedienīga un korekta pret citiem.

Kāpēc tad ne godavīrs? Tāpēc, ka godavīrs ir tas, kam ir gods un godīgums. Pret sevi un citiem. Kas spēj vismaz brīdī, kad uzņemas rūpes par visu valsti, godīgi pateikt – te es esmu, tāds, kāds es esmu. Jā, es esmu drusku locījies, drusku krāpies, drusku vēl šādus tādus baušļus pārkāpis – tad nu metiet akmeni, ja kāds vēlas.

Andris Bērziņš, protams, to neizdarīja un nekad neizdarīs. Jo šādas drosmes viņam nav un arī nebūs. Viņš nekad nemainīs spēles noteikumus, kādi nu tie ir vai kādus viņš pats tos saskata, - viņš, kā to darījis visu mūžu, tiem piemērosies. Un ne tikai tāpēc, ka, kā pats izteicies kādā intervijā, bailes izdzīvojis, vēl pat nepiedzimis.

Tad nu viņa vietā to nāksies pastāstīt šai grāmatai.”