Iesaki rakstu:

Visu šodienas nelaimju sākums jāmeklē deviņdesmito gadu sākumā. Tie kapitālistiskie revolucionāri, kam nav elementāras saprašanas par ekonomiku un politiku, izdarīja aplamāko reformu pasaules vēsturē. Sociālismā, kur valdīja liels preču deficīts, ideālā situācijā tirgus ekonomikai paši brīvprātīgi sagrāva rūpniecību, lauksaimniecību un zinātni, lai tiktu vaļā no sociālisma.

Faktiski tika pasludināta noziedzīga ideoloģija, izveidots pagājušā gadsimta sākuma spekulatīvais oligarhu kapitālisms tautas kapitālisma vietā pēc Skandināvijas parauga. Tautas kapitālisma galvenās īpatnības ir, ka visas stratēģiskās nozares pieder valstij vismaz 50%, bet 25% pieder kooperatīviem, 25% privātajiem. Valsts obligāti apkalpo savas nozares, šādi likvidējot korupciju, nodokļu nemaksāšanu un parazītu slāni.

Cik ir veselā saprāta kapitālistiskajiem revolucionāriem, pierāda L. Valensas izteikumi vienā intervijā: ja mēs nebūtu likvidējuši lielo rūpniecību, kas sociālismā labi strādāja, tad mēs būtu turpinājuši Ļeņina, Staļina, Kastro līniju. Šie revolucionāri nav sapratuši, ka nevar būt ne sociālistiskās, ne kapitālistiskās ražošanas, bet ir tikai ražošana.

Pastāv tikai materiālo vērtību sadales principi. Kapitālistiskie materiālie sadales principi ir netaisnīgi pēc būtības, jo pieļauj ienākumus no kapitāla. Lai šo kapitālisma patoloģiju neitralizētu, pielieto progresīvo ienākuma nodokli līdz 50% no ienākuma, bet oligarhu kapitālismā viss ir otrādi, paši sev nosaka algas, pensijas, nodokļus no dividendēm maksā niecīgus.

Cik amorāla ir galēji labējā ideoloģija, pierāda pensiju sistēma: varam pieņemt to, ka vidusšķira pati sev nopelna algu un pensiju, bet kur naudu ņemt bagātajiem pensionāriem kas saņem tūkstošus? Pēc pašreizējas sistēmas iznāk, ka tas jādara nabadzīgajiem pensionāriem, jo citur nav, kur ņemt. Un te nekādas iemaksas neglābj.

To pierāda prezidenta pensija 5.000 eiro, - viņam savas iemaksas sen beigušās, un būs jādzīvo uz nabagu rēķina. Sevišķi amorāla ir izdienas pensiju sistēma, Cilvēki, sēžot siltos kabinetos tā sabeidz veselību, ka jāiet pensijā no 45 gadiem. Sevišķi kuriozi ir, ka Latvijas stiprākais vīrs Bergmanis ilgāk neizturēja, SAB priekšnieka vietnieks tāpat. Tagad šiem kungiem būs jāmaksā tūkstoši 30-40 ik gadu.

Lai politika un ekonomika normāli strādātu, jāievēro tikai piecas pamatvērtības, tās ir, darbs, kārtība, izdevīgums, taisnīgums un demokrātija. Neticami - nacionālliberāļi ignorēja visas pamatvērtības, aizstājot tās ar izpildvērtībām, tas ir, totāla privatizācija, brīvais tirgus, konkurence, liberālisms.

Jāņem vērā, ka liberālisms ir sabiedrības pēdējā degradācijas pakāpe, jo te ir visu nelaimju sākums. Darbs pārvērtās bezdarbā, kārtība nekārtībā caur liberālismu, visi pieņemtie likumi valstiski ir neizdevīgi, oligarhu kapitālismā vispār nepastāv ne materiālais, ne juridiskais taisnīgums, demokrātija ir pārvērsta par fikciju, kad televīzija, radio un prese propagandē tikai labējās idejas, kuras sauc par "demokrātiju". Viena avīze pieder oligarham, viena sorosiešiem, viena nacionālistiem. Neticami - "demokrātiskai" valstij nav nevienas kreisās avīzes, televīzijas, tādēļ iznāk, ka 20% labējo "skalo smadzenes" pārējiem.

Milzīgu ļaunumu valstij nodarīja totālā privatizācija. Igauņiem nedaudz paveicās, tur pie varas pabija kreisie. Latvijā paveicās tikai diviem uzņēmumiem, kur pie varas palika komunisti, - Dzintaram un Jaunķemeriem. Savukārt no Ķemeriem nekas pāri nepalika jo klāt tika nacionālliberāļi.

Lauksaimniecībā, kur sociālismā kooperatīvs apstrādāja tūkstošiem hektāru zemes, pēc privatizācijas zeme tika sadalīta 10 - 20 hektāru gabalos. Lai izveidotu normālu fermu ar 1000 hektāriem, ir jānopērk vai jānomā 80% zemes, jāpērk tehnika, jāceļ fermas, bet tas viss bija.

Tas viss atgādina feodālisma laikus, kad zemnieki bija spiesti no baroniem zemi pirkt vai nomāt, - tagad jāpērk no kaimiņa. Zeme kļuva par spekulācijas un izpārdošanas objektu. Privatizējot pilsētu zemi, tika pieļauta noziedzīga kļūda, kas radīja milzīgu parazītu slāni. Lai šīs slānis būtu treknāks, atļāva zemi privatizēt zem daudzstāvu mājām.

Rūpniecība visā pasaulē apvienojas lielās kompānijās, bet nacionālliberāļi visu sadalīja sīkās vienībās un izsaimniekoja. Daļēji vēl varēja glābt lauksaimniecību, ja visa pārstrāde un tirdzniecība piederētu zemnieku kooperatīviem. Šķēle, lai sev savāktu pārstrādi, likvidēja kooperatīvo sistēmu. Rūpniecību varēja privatizēt gada laikā, nododot darba kolektīviem 60%, pārējiem 30% un pensiju fondiem 10 % akciju.

Bijušos gastronomus ieķīlāja bankā, lai uzcelt lielveikalus. Amorāli un noziedzīgi ir, ka tagad zemniekam jālūdzas, lai par diktētu cenu pārdotu savu produkciju ārzemnieku veikaliem.

Cik aplama var būt privatizācija, pierāda dzīvokļu privatizācija. Denacionalizējot lielos manus, kas visi tika iegūti ekspluatācijas, spekulācijas un mahināciju rezultātā, 140 tūkstoši zaudēja vienīgo dzīvokli, kas tika sociālismā nopelnīti ar darbu. Tika pārkāpta Satversme. Samazinoties iedzīvotāju skaitam par 400 tūkstošiem (četras Daugavpils un Liepājas), savāca tie, kas tuvāk pie varas. Tagad daudziem nepieder nākas, citiem - 100 kvadrātmetru uz cilvēku.

Visiem tika iegalvots, ka kapitālismā ir lielāks darba ražīgums. Fakti runā pretējo Caur firmu bankrotiem valsts katru gadu nesamaksātos nodokļos zaudē 200 miljonus. Visi zina, kā privātās bankas apsaimniekoja naudu. Latvijā jau ir bankrotējušas 20 bankas, pēdējo piespieda pārdot. Jāsaprot ka naudu liberāļi neprot apsaimniekot.

Kā zināms, puse mežu pieder valstij, puse privātajiem. "Latvijas valsts meži" 2007. gadā nopelnīja Ls 90 miljonus, 30 miljonus samaksāja nodokļos, uzbūvēja 750 kilometru ceļa, meliorācijai - 30 miljoni, bet privātie apsaimnieko tikai savas kabatas. Lai radītu mākslīgu konkurenci, ir jārada 3 - 5 reizes lielākas jaudas par nepieciešamo.

Ļoti lielu ļaunumu valstij nodarīja tā saucamais brīvais tirgus. Jo no ārzemēm nāk pieckārtīgs naudas un tehnoloģiju pārspēks, to grūti saukt par taisnīgu. Praktiski notika valsts izpārdošana caur investīcijām. Valsts sāka strādāt pašiznīcināšanas režīmā, investīcijas un kredīti radīja ilūziju, ka notiek attīstība.

Treknajos gados valsts izmantoja trīs budžetus - investīciju, kredītu un oficiālo, ko savukārt baroja divi iepriekšējie, bet tagad, kad jāpāriet uz vienu, no kura ir jāmaksā kredīti, veidojas Latvijas strupceļš "Latvijas ceļa" vietā..

Ļoti lielu ļaunumu valstij nodarīja liberālisms. Mazcivilizētā sabiedrībā liberālisms automātiski pāriet noziedzīgajā liberālismā, no kura nav izejas, jo politiskā sistēma sāk kalpot organizētai noziedzībai, kas sponsorē partijas. Savukārt nacionālistu galvenais trūkums ir, ka nepārredz visu politisko laukumu, bet ieciklējas nacionālajā jautājumā.

Kā nacionālisti muļķo tautu, pierāda okupācijas un deokupācijas jautājums. Nacionālisti nav sapratuši, ka okupācija attiecīgajā vēsturiskajā situācijā bija neizbēgama, tikai jautājums - krievu vai vācu. Tāpēc tas jautājums zaudē jēgu.

Rodas mūžīgais jautājums, kā pie pilna veselā saprāta var pieņemt tik aplamus likumus. Par nožēlu, daļu veselā saprāta jebkurš cilvēks zaudē baiļu, naida, eiforijas, propagandas un naudas ietekmē. Savukārt traģiska situācija veidojas, kad cilvēki ar traumētu domāšanu izveido traumētu ideoloģiju, kas traumē visu sabiedrību caur masu saziņas līdzekļiem.

Sabiedriskā doma skrien pa apli, nevis spirāli. To spilgti parāda vēsturiskā pieredze, kad, lai tiktu vaļā no carisma, latviešu strēlnieki iestājās boļševiku pusē. Savukārt leģionāri naida vai baiļu pārņemti jau 1941. gada beigās devās palīdzēt vāciešiem ieņemt Ļeņingradu. Tagad latvieši naida un baiļu pārņemti iestājās NATO un ir spiesti karot visās frontēs.

Politiķi ar "mūžīgi vakarējo" domāšanu nodara sabiedrībai lielu ļaunumu. Nacionālisti, kas restaurēja pirmskara politisko un ekonomisko sistēmu, uzcēla sev "mūžīgi vakarējās" domāšanas pieminekli. Atgriezt pirmskara situāciju nav pat Dieva spēkos. Kāpēc frančiem pietika dūšas izveidot piecas republikas, bet latvieši mokās ar vienīgo brāķi.

Ja būtu vairāk veselā saprāta, bet mazāk baiļu, varēja sekot Somijas piemēram, - visas Baltijas un Austrumeiropas valstis pasludinātu neitralitāti no Somijas līdz Melnajai jūrai un visus līdzekļus novirzīt cīņai ar lielāko mūsdienu ļaunumu - globalizāciju. Praktiski visas nabadzīgās valstis kļūs par puskolonijām bagātajām valstīm. Vēsture atkārtojas.

Interesanti, ka Latvijas lielākās personības radīja arī vislielākos zaudējumus valstij, jo visi lēmumi tika pieņemti, balstoties uz iekšējo pārliecību, kas radusies naida, baiļu un eiforijas rezultātā, savukārt iekšējai pārliecībai nav nekāda sakara ar patiesību, jo patiesība eksistē ārpus mums.

Dainis Īvāns deklarēja, ka mums nav vajadzīgas lielās rūpnīcas. jo Krievija ieved savas izejvielas un izved gatavo produkciju, bet Latvijā paliek tikai mēsli Tika likvidēta celulozes ražošana, pēc tam papīrfabrika, tika sagrauta unikāla vagonbūves rūpnīca.

Kā izteicās V.Vīķe-Freiberga, saņemot Spīdolas balvu, reizēm vēl tagad naktīs nāk murgi, ka krievi nāk virsū, nav kur mukt, jo priekšā jūra, tāpēc jāstājas NATO. S. Kalniete kategoriski iebilda pret sociāldemokrātiju - vienīgo zinātnisko politiku, bet ieviesa nacionālliberālismu. Šķēle, lai savāktu sev produktu pārstrādi, likvidēja kooperatīvo sistēmu. Repše ieviesa banku sistēmā liberālismu, pieļāva piramīdu bankas, spekulācija tika atzīta kā bizness, caur ko bankas aplaupīja tautu.

Tagad Latvijā viena persona var nopirkt neierobežotu daudzumu zemes: nacionāliste A. Seile teica, ka to nedrīkst ierobežot, jo tad sākšoties sociālisms...