Iesaki rakstu:

Kādēļ prezidents nepiedeva Ansim? Tādēļ, ka visa izmeklēšana 13. janvāra lietā sastāvēja no daudziem likumpārkāpumiem, ko veikušas personas, kurām pienāktos atbildēt par likumu burta un gara ievērošanu. Un Ansis izrādījās tas lakmusa papīrītis, kam nācās šos pārkāpumus izgaismot - par paša veselības cenu.

Kam gan patīkami šādu situāciju atzīt? Īpaši nepatīkami tas prezidentam - sabiedriskā taisnīguma garantam. Ansi neapžēloja arī tādēļ, ka nāktos skart milzīgu likuma idejas nesēju slāni un sabiedriskās domas veidotājus, piemēram, dažus LETAs žurnālistus, kuri arī nu jau gadiem ilgi sviedriem vaigā nopūlas demonizēt tos dažus desmitus cilvēku, kas nebaidījās skaļi izkliegt to visu, ko mūsu vairums atzina klusējot.

Ticu, ka daži no viņiem patiešām pārkāpuši Krimināllikumu. Taču tie, ar kuriem man nācies sastapties pēdējo gadu laikā, nebija noziedznieki. Līdz 2009. gada notikumiem šie cilvēki nebija ar Ansi pazīstami, viņus „sapazīstināja” prokurore Vita Hutore, gluži formāli saliekot kopā „apsūdzības grupās”.

Nevis noziedznieki, bet nelaimīgi cilvēki, ko (ne)likumības zobratos maluši jaunie Saeimas saimnieki - tie, kuri nonāca pie varas šo cilvēku cīņas rezultātā. Viens no viņiem pēc cietuma izbraucis no Latvijas. Viņa aizvainotība ir tik dziļa, ka droši vien nekādi valsts projekti nespēs viņu atvilināt pie mums atpakaļ. Cits, sekmīgs pasniedzējs ar daudzu gadu stāžu, tagad strādā par sētnieku.

Prezidentam piemīt savāda taisnīguma izjūta - viņš aicina Ansi sodīt „pilnā apjomā” kā visus vainīgos… Bet vajadzētu pieprasīt taisnīguma atjaunošanu attieksmē pret katru šim kaunpilnajam politiskajam procesam pakļauto. Jārada neatkarīga juridiska komisija, kura apkopo visas pretenzijas un spēj pieņemt lēmumus, kas balstīti uz likumiem un uz nopietnu pierādījumu bāzi, nevis uz „tālruņtiesībām” un atriebības alkām, uz bijušo un tagadējo amatpersonu bailēm no atbildības.

Prezidenta kungs, TV intervijā jūs argumentējāt, ka Ansim jāsēž cietumā taisnīguma vārdā. Prezidents negrib apžēlot Ansi tāpēc, ka grib būt godīgs pret pārējiem procesa dalībniekiem, kuri sodu jau izcietuši. Vai būtu taisnīgāk, ja policista šauta gumijas lode padarītu par invalīdiem daudzus, nevis tikai vienu protestu dalībnieku?! Minēju, ka pazīstu vairākus cilvēkus, kuri par dalību 2009. gada protestos jau ir izcietuši sodus un nevar to Latvijas valstij piedot, jūtas atstumti, piekrāpti un - nenovēl to pašu Ansim. Par taisnīgu viņi atzītu tiesu procesu pārskatīšanu.

Prezidents minēja, ka Ansim desmit gadu laikā uzkrājies 20 administratīvu pārkāpumu… Jā, par administratīvajiem pārkāpumiem ir gan paredzēta sodāmība, taču tā tiek dzēsta jau pēc gada. Un pēdējā gada laikā Ansim taču bija liegta iespēja kārtot savas saimnieciskās saistības! Tāpēc atsevišķas personas un organizācijas pret viņu varēja ierosināt administratīvas lietas un tagad ar tiesu izpildītājas Inetas Podiņas palīdzību ievāc no viņa „nodevas”...

No matemātiķa, lingvista, Eiropas tautu folkloras pētnieka un izdevēja, muzikanta, kurš nešķīrās no bajāna un plēšenēm, tiesu sistēma astoņos gados iztaisījusi ĪPAŠI BĪSTAMU KRIMINĀLNOZIEDZNIEKU. Tik bīstamu, ka Latvijas tiesvedības kolēģi Čehijā jutās spiesti vadāt viņu pa cietumu ne tikai roku dzelžos, bet arī „kāju važās”, kas instrukcijā paredzētas īpašos gadījumos.

Kad radās ideja apklusināt viņu, fiziski sakropļojot - nu, kas tur, ko ceremonēties, ja viņa paša valsts raksturo viņu kā īpaši bīstamu. Viņu, kruķiem padusē, uz pilsētas poliklīniku pavadīja četri īpašās vienības kaujinieki ar automātiem, bruņuvestēs, ķiverēs, maskās - divās automašīnās, jo tādus drošības pakāpumus noteic instrukcija par īpaši bīstamo noziedznieku pārvadāšanu.

Prezidenta kungs, jūs sacījāt, ka neapžēlosiet Bērziņu tāpēc, ka Latvija ir stipra un tiesiska valsts. Atzīšos, reti kurš prezidents varētu atļauties izteikt tik skarbu domu: „Mana valsts ir stipra un tiesiska, tāpēc būšu taisnīgi nežēlīgs.” Gribu iebilst, ka stipru un tiesisku valstu vadītāji nebaidās būt žēlsirdīgi pret saviem pavalstniekiem. Ja valsts patiešām ir stipra un tiesiska, tad apžēlošanas gadījumi to tikai nostiprina. Jūsu paziņojums vedina uz domu, ka šobrīd ar Latvijas stiprumu kaut kas nav īsti kārtībā.

Par Latvijas tiesiskumu 13. janvāra sankcionētā mītiņa kontekstā būtu jārunā atsevišķi.

Jūs, prezidenta kungs, teicāt, ka Latvija kā tiesiska un stipra valsts nav iedomājama bez „cieņas pret likumu un pret tiesas lēmumiem”. Neviens nevar apstrīdēt jūsu vārdu patiesumu. Jūsu amats, pats augstākais šajā valstī, ir garants Latvijas valsts un Latvijas tiesu sistēmas cieņai pret likumu. Kādu cieņu pret likumu Anša gadījumā nodemonstrēja Latvijas tiesa? Ļaujiet man atklāti pateikt to, ko varbūt atstāj nepateiktu Valsts prezidenta likumdošanas un juridiskā padomniece Kristīne Jaunzeme. Proti - 13. janvāra lietā Latvijas tiesa nodemonstrēja absolūtu nihilismu attieksmē pret likumu.

Pirmā tiesa (tiesnese I. Logina) notiesāja Ansi uz NEESOŠA PANTA pamata! 2013. gada 20. augustā tiesnese atzina A.A.Bērziņu par vainīgu pēc Krimināllikuma 225.panta otrās daļas, kas bija likumā līdz 2010. gada 31. decembrim. Ansis tika notiesāts pēc likuma, kas uz sprieduma paziņošanas brīdi neeksistēja jau divarpus gadus. Ja nav panta, tad nav arī nozieguma. Panta neesamība netraucēja tiesnesei pasludināt Ansi par īpaši smagu kriminālnoziedznieku.

Es arī, tāpat kā daudzi šodien, varbūt arī Jūs, nezināju, ko tas patiesībā nozīmē. Tagad zinu: Latvijas tiesa ieskaitīja Ansi sērijveida slepkavu kategorijā. Par šo lēmumu jūsu padomniece Kristīne Jaunzeme pateica, ka „tiesa viņam ļoti uzticējās”. Nenovēlu sastapt šādu „uzticēšanos” nedz Jaunzemes kundzei, nedz kādam citam.

Paldies, prezidenta kungs, par jūsu vārdiem: „Sākotnēji lemtais nebija cietumsods, un tas ir jāpatur prātā.” Anša un viņa biedru lietas sakarā tiešām būs daudz kas jāpatur prātā. Tai skaitā tas, ka „sākotnēji lemtais nebija cietumsods” tādēļ, ka TIESA NEBIJA IEVĒROJUSI lietas izskatīšanas termiņus.

Jāpatur prātā, ka tiesas rīcībā nebija objektīvu pierādījumu pret Ansi, ka līdz tiesai nenonāca vienīgie objektīvie pierādījumi - ieraksti no novērošanas kamerām, toties gan izmeklētāju datori ar copy/paste funkcijas palīdzību gādāja apsūdzošas policistu liecības ar vienādām pareizrakstības kļūdām, un vairoja noziedznieku skaitu. Vai to var nezināt prezidenta juridiskā padomniece Kristīne Jaunzeme?

Ansi sasaistīja ar visām nejēdzībām, kas tajā dienā pastrādātas Vecrīgā, bet konkrēti viņam inkriminējuši, un bez pierādījumiem, tikai to, ko viņš pats par sevi teicis - esot metis divas sniega pikas, vienu tukšu plastmasas pudeli un to vienu akmeni, ar kuru izsists Saeimas logs. Pirmās tiesas spriedums ir dokuments, kas rāda klaju necieņu pret likumu no tiesas puses. Kad par šādu tiesu saka, ka tā „ļoti uzticējās” cilvēkam, kuru apzīmogoja kā īpaši smagu kriminālnoziedznieku, tad atvainojiet, lūdzu, tas izklausās pēc izsmiekla.

Neskatoties uz to, ka Ansis ar tiesas spriedumu padarīts par īpaši bīstamu kriminālnoziedznieku, tiesa viņu atlaiž brīvībā! Pēc prezidenta padomnieces Kristīnes Jaunzemes vārdiem: „Tiesa viņam ļoti uzticējās, noteica, ka viņam nav piespriežams brīvības atņemšanas sods.” Atvainojiet, Jaunzemes kundze, bet kā tas iespējams, ka tiesa atlaiž cilvēku, kurš teju saņēmis no tās pašas tiesas īpaši smaga noziedznieka birku? Vai daudz tādu briesmoņu, kurus atlaidusi tiesa, nu staigā par Rīgas ielām?

Bet varbūt jums, Jaunzemes kundze, vajadzētu izteikties juridiskajā terminoloģijā, lai motivētu tiesas lēmumu, kura, no vienas puses, konstatēja, ka cilvēks ir īpaši bīstams, bet, no otras puses, viņam ļāva uzturēties mūsu vidū? Varbūt pienācis laiks juridiski izvērtēt tiesas spriedumu tiesiskumu?

Bija arī otrā tiesa pēc Anša apelācijas. 2014. gada 23. decembrī tā bez jauniem faktiem, bez jauniem pierādījumiem „piemeta” vēl divus mēnešus klāt Anša nosacītajam cietumsodam, izmantojot policista liecības par „uzbrukumu”, kuras pirmā tiesa noraidīja kā nepierādāmas un no kurām pats policists atteicās. Uzbrukums policistam patiesībā ir ļoti nopietns noziegums - un tiesa par to piespriež tikai divas mēnešus? Un atkal tiesa „ļoti uzticējās”?

Nē! Ar diviem „nosacītiem mēnešiem” Ansi sodīja par pirmās tiesas sprieduma pārsūdzēšanu. Un tiesa kā buldozers gāja tālāk kriminālnoziedznieku veidošanas procesā (LR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese A. Branta, tiesneši J. Tiltiņš un A. Uminskis).

Un tālāk būs sāga par to, ka Probācijas dienests ar savu vadītāju Mihailu Papsujeviču priekšgalā, uzupurējot probācijas cēlo ideju un mērķus, man nesaprotama iemesla dēļ sāka burtiski „medīt” Ansi.

Un šajā sakarā trīs tēzes, kuras nemitīgi atkārto Ansi demonizējošie mediji: 1) nepildīja Probācijas dienesta likumīgās prasības, 2) ignorēja Probācijas dienesta uzaicinājumus, 3) aizbēga no Latvijas, kad tiesa viņam piesprieda reālu cietumsodu. Un kopīgs secinājums: pats vainīgs!

To pašu klāstīja žurnālistu priekšā jūsu juridiskā padomniece Jaunzeme: „Bet persona nepakļāvās probācijas dienesta likumīgajām prasībām, tādā veidā pats ar savām rīcībām panāca nosacītā soda pārvēršu reālā brīvības atņemšanas sodā.” Te būtu īstā vieta paanalizēt prezidenta padomnieces diskursu: kā ar vienu vārdu „persona” var atdalīt cilvēku no augstākām varām piederošajiem un tā norādīt viņam („noziedzniekam”) īsto vietu. Bet diskursa analīzi atstāsim augstskolas nodarbībām.

Tēze par to, ka Ansis „aizbēga no Latvijas”, ir meli, jo laikā, kad trešā tiesa pēc Probācijas dienesta pieprasījuma piesprieda viņam reālu cietumu, viņš atradās ārpus Latvijas sakarā ar zinātnisko stažēšanos. Viņš lūdza atlikt tiesu līdz atbraukšanai. Tiesa notika bez viņa klātbūtnes, un viņš, uzzinot par spriedumu, nolēma neatgriezties Latvijā. Nevis Ansis neatgriezās Latvijā, bet Probācijas dienests aizcirta viņam durvis uz Latviju.

Vai Ansis ignorēja Probācijas dienesta uzaicinājumus? Nē, tie ir meli. Viņš uzturēja rakstiskus kontaktus ar dienestu, sūtīja dokumentālus pierādījumus tam, ka stažējas ārzemju augstskolās, uz katru vēstuli sniedza atbildes un paskaidrojumus.

Nu - par pašu būtiskāko, par to, ka viņš „nepildīja Probācijas dienesta likumīgās prasības”.

Prezidenta kungs! Vēl viens jautājums, kuru jums nepaskaidroja jūsu juridiskā padomniece. PROBĀCIJAS DIENESTA PRASĪBAS BIJA NELIKUMĪGAS.

1. spriedumā rakstīts: „Vienlaikus ņemot vērā to, ka A.A.Bērziņš un J.XXXX agrāk nav sodīti, arī pēc noziedzīgā nodarījuma, kopš kura izdarīšanas ir pagājis ievērojams laiks, apsūdzētie nekādas pretlikumīgas darbības nav izdarījuši, kā arī, ņemot vērā konkrētā noziedzīgā nodarījuma raksturu, apsūdzēto raksturojošos datus, to, ka viņiem ir darbs, ģimenes un apgādājamās personas, tiesai ir pamats pārliecībai, ka viņi turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus, līdz ar to saskaņā ar Krimināllikuma 55. pantu viņus var notiesāt nosacīti. TIESA UZSKATA, KA, NOSACĪTI NOTIESĀJOT, LAI SASNIEGTU SODA MĒRĶI KOPUMĀ NOVĒRTĒJOT APSŪDZĒTO PERSONĪBU RAKSTUROJOŠOS DATUS, UZLIKT NOTIESĀTAJIEM KRIMINĀLLIKUMA 55.PANTA 6.DAĻĀ PAREDZĒTOS PIENĀKUMUS NAV NEPIECIEŠAMS.” (Lieta Nr.K04-0038-13/8; K/l Nr.13501000713. 2013. gada 20.augusta Spriedums, 17.lpp.)

2.spriedumā rakstīts: „A.A.Bērziņš ar savu attieksmi pret pienākumiem kriminālprocesā nav traucējis normālu tā norisi, jo vienmēr ir ieradies uz izsaukumiem gan pirmtiesas izmeklēšanas laikā, gan pirmās instances tiesā. Krimināllietu tiesu palāta atzīst par iespējamu A.A.Bērziņam piemērot Krimināllikuma 55. pantā noteikto, nosacīto notiesāšanu, kuru var piemērot tajos gadījumos, kad, ievērojot noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību un citus lietas apstākļus, tiesa iegūst pārliecību, ka vainīgais sodu neizciešot turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus. Tiesu palātai šāda pārliecība rodas. No noziedzīga nodarījuma ir pagājuši gandrīz seši gadi. Ne pirms šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, ne arī šo gandrīz sešu gadu laikā A.A.Bērziņš nav izdarījis nekādus likumpārkāpumus. KRIMINĀLLIKUMA TIESU PALĀTA ATZĪST, KA A.A.BĒRZIŅAM NAV NEPIECIEŠAMS NOTEIKT KRIMINĀLLIKUMA 55.PANTA SESTAJĀ DAĻĀ PAREDZĒTOS PIENĀKUMUS.” (Nr.11510500109; Lieta Nr. PAK-130/2014. 2014.gada 23.decembrī Spriedums, 34.lpp.)

Tiesas spriedumos minētā KL 55. panta sestā daļa attiecināma uz probācijas dienestu.

No 2015. gada 1. februāra Valsts probācijas dienesta likumā stājas spēkā izmaiņas, kuras paredzēja Probācijas dienesta tiesības uzraudzīt visus nosacīti notiesātos. 2015. gada 24. aprīlī Probācijas dienests pieprasīja Anša ierašanos. Ignorējot veselo saprātu, dienests pieprasīja Anša ierašanos probācijas pienākumu pildīšanai, atsaucoties uz diviem spriedumiem, kuros ierakstīts, ka uz Ansi probācijas pienākumu pildīšana neattiecas

Varbūt Jūs neticēsiet, prezidenta kungs, bet Mihails Papsujevičs vai nu nezināja, vai neievēroja (kas šajā gadījumā vienalga kvalificējams kā dienesta pārkāpums) pārejas noteikumus Valsts probācijas dienesta likumā. 10. pantā tur ierakstīts: „PERSONĀM, KURAS NOSACĪTI NOTIESĀTAS VAI NOSACĪTI PIRMS TERMIŅA ATBRĪVOTAS LĪDZ 2015. GADA 31. JANVĀRIM, PIEMĒROJAMAS VALSTS PROBĀCIJAS DIENESTA LIKUMA NORMAS, KAS BIJA SPĒKĀ LĪDZ 2015. GADA 31. JANVĀRIM.” Papsujeviča kunga nevēlēšanos rēķināties ar likuma normu apliecina visa epopeja ar probācijas dienestu, kura noveda Ansi cietumā.

Necieņu pret likumu nodemonstrēja arī Latgales priekšpilsētas tiesa, kura pēc Papsujeviča kunga dienesta pieprasījuma nolēma apcietināt Ansi, tā pārkāpjot visu, kas bija iespējams un pat neiespējams. Gala rezultātā aizmuguriski tika apmierināta Papsujeviča kunga asinskāre, un Ansim bija jāiet cietumā uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem.

Pilnīgi piekrītu jums, prezidenta kungs, ka tiesiskums jāievēro. Ceru, ka jūsu vārdus var attiecināt arī uz Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas tiesnesi Ivetu Brimerbergu, kura 2016. gada 8. februāra spriedumā atbalstīja nelikumīgo Latgales priekšpilsētas tiesas spriedumu.

Prezidenta kungs, ja jūs uzskatāt, ka Ansis ir pelnījis cietumu par to, ka neciena likumu, tad gan lūdzu skatīt arī jautājumu par necieņu pret Latvijas likumu no tiesu un probācijas dienesta puses.

Prezidenta kungs, ja jums rūp godīgums, tad godīgi atzīstiet, ka visa šī prāva bija tā sauktās raganu medības, un iniciējiet jaunu lietas izskatīšanu, lai tiktu saukti pie atbildības pirmām kārtām tie, kuri Vecrīgā sapulcināja cilvēku masas un kuri bija atbildīgi par kārtību divu stundu laikā pēc mītiņa noslēgšanas.

Saukt pie atbildības par Valsts pārvaldes iekārtas likuma nepildīšanu Mihailu Papsujeviču.

Uzdot ģenerālprokuroram izskatīt iespēju saukt pie atbildības tiesnesi Ivetu Brimerbergu un citus lietā iesaistītos tiesnešus pēc KL 291 (1) panta „Par apzināti nelikumīga sprieduma vai lēmuma taisīšanu, ja to izdarījis tiesnesis, prokurors vai izmeklētājs”.

Un kā tad paliek ar nepatiesajām ziņām, ko publiski sniedz jūsu juridiskā padomniece un daži mediji?

* Anša Ataola Bērziņa māte