Iesaki rakstu:

Pēdējā Saeimas plenārsēdē pirms pašiem Līgo svētkiem Saeimā tika sarīkota izrāde, pareizāk sakot, – tās pēdējais cēliens, kas tika paslēpts zem nevainīga nosaukuma “Par Latvijas Hipotēku un zemes bankas pamatkapitāla palielināšanu”.

Saprotot, ka ar nevainīgu nosaukumu vien nepietiks, lai šo visnotaļ pārdomāti iestudēto procesu ap valstij piederošās Latvijas Hipotēku un zemes bankas (LHZB) aktīvu pārdošanu varētu veiksmīgi pabeigt, Saeimā tika sarīkota vesela izrāde. Jo, proti, bez Saeimas lēmuma par 25 miljonu latu nodokļu maksātāju naudas ieskaitīšanu bankas pamatkapitālā iecerētais pārdošanas process „uzkārtos”, neskatoties uz to, ka valdība jau bija devusi savu akceptu „noslepenotiem” pircējiem iegādāties šos valstij piederošos aktīvus, bet, tā kā aktīvi vēlīgi tika pārdoti zem to vērtības, banka zaudētu savu legālo rīcībspēju, ja tās pamatkapitāls netiktu palielināts.

Savulaik iecerētais LHZB pārdošanas process izsauca pamatoti asas diskusijas Saeimā, kuras tā arī nespēja kliedēt deputātu šaubas par to, cik lielā mērā šis process tiek īstenots valsts, nevis kādu atsevišķu pircēju interesēs. Tāpēc šoreiz, lai novērstu šādu aizķeršanos, šī procesa virzītāji izvēlējās Saeimas deputātiem nemaz nedot iespēju lāgā iepazīties ar notiekošo – tikai dienu pirms plenārsēdes iesniedzot tiem lēmuma projektu, turklāt vēl lielai daļai informācijas piešķirot valsts noslēpuma statusu.

Šoreiz pat koalīcijas partiju deputāti uzdrošinājās iebilst pret šādu lietu kārtību. Nacionālā apvienība pat solījās aicināt atlikt šī jautājuma izskatīšanu, tomēr nacionālās intereses pagaidām tiek aizstāvētas tikai skaistos vārdos un pozās, ne reālā rīcībā, kad tā ir nepieciešama. Arī Reformu partijas deputāti uzdrošinājās kritizēt necaurspīdīgo un sasteigto lemšanas procesu, tomēr viņu taisnības alkas tika ātri remdinātas. Var tikai minēt, vai tās bija solītās portfeļu maiņas ostu pārvaldē, vēlamā kāroto likumprojektu tālākā virzība, ko Vienotība līdz šim bija noraidījusi, vai vēl kas cits, bet lēmums par spīti visam un pretēji koalīcijas paustajiem principiem par tiesiskumu, atklātību un valsts interesēm tika virzīts tālāk.

Savukārt, lai sabiedrībai šis notikums paslīdētu garām, tas tika ieplānots pirms pašiem Līgo svētkiem, bet Saeimas darba kārtība tika „apaudzēta” ar virkni citu sabiedriskā telpā daudz apspriestu jautājumu. Piemēram, ar grozījumiem attiecībā uz deputātu imunitāti un atklātām prezidenta vēlēšanām, kas pats par sevi bija ļoti savdabīgi, ņemot vērā atsevišķu koalīcijas partiju skaisti deklarēto apņemšanos virzīt ideju par visas tautas vēlētu prezidentu - nu tā vietā virzot un atbalstot grozījumus, kas joprojām paredz to atstāt Saeimas ziņā! Toties masu medijiem tādejādi tika sarūpēts gana daudz informācijas sabiedriskajai telpai, lai tiem nebūtu vēlmes gaidīt līdz vakaram, kad beidzot īpaši garajā Saeimas pirmssvētku darba kārtībā pienāks kārta izskatīt nevienam īsti nesaprotamo jautājumu par LHZB kapitāla palielināšanu, lai ātri, klusi par to nobalsotu. Un tā arī notika.

Saeimai tika piedāvāta tai ierastā paklausīgā statista loma - kā aunu baram „uz aklo”, steidzami nobalsot par 25 miljonu nodokļu maksātāju naudas piešķiršanu bankai tikai tāpēc, ka valdība ir pieņēmusi lēmumu pārdot kādam slepenam pircējam valsts bankas aktīvus ar atlaidi, kas radīs tai zaudējumus un līdz ar to nepieciešamību palielināt bankas kapitālu.

Kam pārdos, cik lieli valstij būs zaudējumi un kāpēc tas ir tik steidzami jāizdara un deputātiem jāizlemj vienas dienas laikā, - tas deputātiem nav jāzina! Pat vairāk – šī informācija tika „noslepenota”.

Uz šī jautājuma izskatīšanu bija ieradies finanšu ministrs un no Saeimas tribīnes piedraudēja, ka gadījumā, ja deputāti nepieņems šo lēmumu, Latvijai būs jāizstājas no Eiropas Savienības! Superīgs arguments. Bet ministrs tā arī neatbildēja uz virkni svarīgu jautājumu - kādēļ valdībai ir jāslēpj, kam tā vēlas pārdot valstij piederošos aktīvus? Kādēļ tas jādara tādā steigā? Cik patiesībā lieli būs zaudējumi no šāda valdības lēmuma?

Un kādēļ ir jāsteidz sadalīt bankas aktīvus gabalos un tos izpārdot ar zaudējumiem, ja banka strādā ar peļņu, pat ar esošajiem nosacījumiem, kad tai ir nozīmīgi ierobežota komercdarbība? Tātad, pārdodot to veselu (tās „komercdaļu”) un noņemot šos ierobežojumus, tās aktīvu vērtībai vajadzētu pieaugt. Bet tā vietā tiek izvēlēta un steidzīgi realizēta savdabīga pārdošanas shēma, kas ir līdzīga situācijai, kad mums ir zirgs, ar kuru mēs varam art savu zemi, bet esam spiesti turēt to stallī - bezdarbībā, un tas, protams, rada zaudējums. Tāpēc mums tiek piedāvāts to pārdot, tomēr pārdot nevis veselu, bet sadalīt - pašiem sataisīt to kotletēs un pārdot par kautķermeņa cenu. Tāds pārdošanas process ir dārgs un neizdevīgs, bet ērts pircējam, kuram zirgs nav vajadzīgs...

Lai gan tiek apgalvots, ka to no mums prasa Eiropa, šādi apgalvojumi neatbilst patiesībai. Eiropa mums neprasa nogalināt savu zirgu – sadalīt bankas aktīvus paketēs un tos tūlīt pārdot. Eiropas prasība ir līdz 2013. gada beigām veikt bankas „komercdaļas” nodalīšanu no „attīstības” daļas - tas ir, mēs varējām nevis nogalināt savu zirgu, bet gan pārdot to kādam, lai tas turpina art un apstrādāt zemi, jo šādā gadījumā tam vairs nebūtu nekādu ierobežojumu, un arī Eiropas prasības būtu ievērotas – tā nebūtu vairs valsts banka. Un tas būtu daudz pareizāk un izdevīgāk valstij ne tikai tāpēc, ka tādejādi darījumam tiktu nodrošināta lielāka vērtība, bet pats galvenais - mums būtu bijusi iespēja iesaistīt Latvijas banku tirgū jaunu nopietnu spēlētāju, tādejādi nozīmīgi mazinot skandināvu banku hegemoniju un mūsu tautsaimniecības (nu jau šķiet – ne tikai tautsaimniecības…) aizvien lielāko atkarību no tām.

Tomēr valdība izvēlējās to nedarīt. Tieši pretēji – tās rīcības izskatās kā iešana skandināvu banku pavadā. No sākuma tika izvēlēts ar skandināvu bankām (SEB grupu) saistīts konsultants. Tas izstrādāja skandināvu bankām ērtu LHZB pārdošanas procedūru, kuru valdība akceptēja: pārdot LHZB aktīvus pa daļām, nevis pārdot tos kopumā, kas būtu bijis interesanti jauniem spēlētājiem, bet pavisam nevajadzīgi Latvijas tirgū esošajiem (skandināvu bankām), jo kāda jēga tiem pirkt un veidot šeit vēl vienu banku? Savukārt, sadalot pirkumu daļās, tas kļūst interesants tikai esošajiem tirgus spēlētājiem, jo kādam citam ienākt šajā mazajā tirgū, lai pārvaldītu tikai kādu piedāvāto aktīvu daļu, nav interesanti, ja vien aktīvi netiek pārdoti ar pamatīgu atlaidi.

Tādejādi, tiklīdz valdība šādu konsultantu ieteikto pārdošanas shēmu ir akceptējusi, tā spēles noteicēji kļūst vietējās lielākās bankas – tās var sākt diktēt savus nosacījumus, zinot, ka to spēles diapazons ir pietiekoši plašs. Un valdībai tālāk tā jau ir tikai tehniska procedūra, ko novest līdz skandināvu bankām izdevīgam rezultātam, nevarīgi noplātot rokas un stāstot sabiedrībai, ka tas ir labākais, ko varējām no šī darījuma iegūt. Turklāt kam gan tas vairs īsti interesē pašā Līgo priekšvakarā?

Finanšu ministrs esot draudējis ar demisiju, ja Saeima nepieņemtu lēmumu, kas nepieciešams, lai varētu noslēgt šo darījumu ar skandināvu bankām, kuras lēmuma brīdī tika slēptas. Tā vien gribas pajautāt - uz kurieni pēc savas demisijas pašaizliedzīgais ministrs būtu devies strādāt tālāk? Ne jau taču uz savu iepriekšējo darbavietu – SEB banku, kura izrādījusies viena no valdības apstiprinātajiem noslepenotajiem pircējiem...