Iesaki rakstu:

Pastāstīšu, kā Latvijas finanšu tirgus regulators - Finanšu un kapitāla tirgus komisija un Latvijas valdība nopūlas ar gadiem ilgi valdības stratēģijā noteikto mikrokreditēšanas jomas apkarošanu.

Mūsu valstī sen zināms fakts ir komunikācijas absolūta neesamība valdības resoru līmenī. Un šajā sakarā vēlētos īpaši izcelt voluntāro Finanšu un kapitāla tirgus komisijas nostāju un pozīciju attiecībā uz mikrokreditēšanas jomas netiešu darbības veicināšanu un vēl jo vairāk netiešu tās legalizāciju ar licencēšanas starpniecību un ieguldītāju šāda veida iedrošināšanu investēt uzkrātos naudas līdzekļus aizdevumiem atvasinātos finanšu instrumentos, kuri tālāk tiek izsniegti tieši mikrokreditēšanas kompānijām to pamatdarbības nodrošināšanai.

Vai nav savādi, kad tādām pūļa finansēšanas platformām kā TWINO, VIA INVEST vai MINTOS, kuras nodrošina starpniecības pakalpojumus, būtībā – ekosistēmu naudas līdzekļu, finansējuma piesaistīšanai un ieguldīšanai ātro kredītu/ patēriņa kredītu biznesā, - tiek izsniegtas Finanšu un kapitāla tirgus komisijas licences?

Vai komisijas vadība nav aizdomājusies par šo FinTech kaitniecisko ietekmi, ar kuras galaproduktu kā sērgu cīnās visas demokrātiskās sabiedrības, valdības, centrālās bankas, bremzējot šādu pakalpojumu sniedzēju aktivitātes un attīstību, kas ir noteikta pat valdību veidojošo partiju stratēģijās. Vai tas ir ētiski, profesionāli un adekvāti iedrošināt ieguldītājus investēt šādos galaproduktos, kas ir ātrie aizdevumi – patēriņa kredīti?

Nepārprotami var ilgi diskutēt par tehniskām mūsdienu risku izvērtēšanas inovācijām, kādas ir izstrādājuši P2P (peer to peer) pūļa finansēšanas platformu īpašnieki, un tomēr privāto ieguldītāju nostādīt baņķiera vai risku vadības speciālista jomā, izdarot izvēli par labu šādai investīcijai, nav samērīgi un tālredzīgi.

Skaļi mārketinga saukļi “Vadošais tirgus investīcijām aizdevumos - Investē aizdevumos un sāc pelnīt pasīvos ienākumus. Iegūsti tūkstošiem iespēju visā pasaulē, izmantojot mūsu aizdevumu tirgu”, “Pievienojies tūkstošiem investoru, kas saņem 12% peļņu”.

Salasoties šādus saukļus, jāatminas nesenā vēsture, kad 90. gadu banku krīzes plosītajā Latvijā savus uzkrājumus zaudēja katrs otrais valsts iedzīvotājs. Nespēju iztēloties šī profesionālā ieguldītāja tēlu – tā ekonomikas un riska vadības zināšanu līmeni, izpratni par procesiem, kas ietekmē šo saistību cenu un vērtību utml., un te runa nemaz nav par to, vai klients saprot, ka augsti procenti ir augsts riska līmenis, bet par to, cik profesionāli šāds ieguldītājs spēs uztvert, saprast un, galvenais, pieņemt atbilstošu lēmumu par investīciju veikšanu vai atturēšanos no tās.

Zināmā mērā pat veidojas unikāla parādība, kurā satiekas – no vienas puses to aizņēmēju finanšu ne-pratība (precīzāk, zemais izglītības līmenis), kuri izmanto mikrokredītu kompāniju pakalpojumus, un, no otras puses, tikpat zems aizdevēju finanšu ne-pratības līmenis. Kurš uzņemas politisko atbildību par šādu darbības veidu licencēšanu, un cik tas ir sankcionēti – saskaņoti ar valdību un citiem resoriem?