Iesaki rakstu:

Politiķe, kura par pašas sastrādātajām cūcībām lūdz neuzlikt viņai (vai vismaz viņas bērniem) lāstu. Lembergs, kurš raksta valdībai, visām Saeimas frakcijām un komisijām, ka ierēdnis Putnis esot spējis visu Ministru kabinetu nomanipulēt, lai panāktu "prettiesisku" dokumentu pieņemšanu. Iekšlietu ministrs, kurš mani pasludina ārpus likuma. Valsts prezidente, kura, mani ieraugot Nīderlandes karalienes pieņemšanā, atrauj sveicienam pasniegto roku...

Esmu gan bijis valsts "gada āksts", gan vainots visvisādās neiedomājamās nelaimēs, kuras es varētu sagādāt tikai ar "šamaniska spēka" metodēm.

Bet, metot jokus pie malas, - ar šo manu sabiedriski politiskās darbības pieredzi drīz jau trīs desmitgažu garumā nelikās, ka mani varētu spēt vēl jebkas izbrīnīt.

Tomēr dažu stundu laikā tikt izslēgtam no partijas, kuru pats esi dibinājis, kurā no tevis ir tik daudz, kura lielā mērā joprojām dzīvo no tās vēlētāju personiskās uzticēšanās, ko piedzīvoju kā politiķis?

Tikt aizmuguriski izslēgtam no partijas, kas ir manas vienīgās politiskās mājas manā Latvijā? Pat bez iespējas klātienē pierādīt, ka "neesmu kamielis"?

Bez iespējas valdē un biedriem paust savu viedokli? Pēc vairāk nekā desmit gadu piederības šai organizācijai? Pēc partijas vadīšanas vairāk nekā 2 gadu garumā? Pēc daudzajiem personiskajiem sitieniem, uzbrukumiem, ķengāšanas un ņirgāšanās, ko esmu iznesis PROGRESĪVO idejas vārdā?

Pēc Ministru prezidenta amata kandidāta lomas uzņemšanās kombinācijā ar kampaņas vadītāja un veselības ministra amata kandidāta statusa Saeimas vēlēšanās? Pēc otrās lokomotīves lomas līdzās Guntai Ančai Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

Arī tad, kad man joprojām, izejot uz ielas Rīgā, kuru katru mirkli ir jābūt gatavam runāt par PROGRESĪVO politiku? Arī pēc gada Berlīnē agrā brīvdienas rīta pastaigā ar suņiem? Jā, tautieši joprojām nāk klāt un dalās savās rūpēs par Latvijas politiku. Izsaka atbalstu. Pasaka kādu kritisku vārdu.

Mana dzīve joprojām ir cieši savīta ar PROGRESĪVAJIEM. Tā bija un ir mana vienīgā partija. Ja vienmēr esmu teicis, ka katram pilsonim kabatā būtu jābūt kādas partijas biedra kartei, tad man bija laime būt partijā, kas tiešām atbilst un atspoguļo manus politiskos ideālus. Bet partijai veltīto personisko laiku un ar partiju saistīto publisko tēlu nevar tā novilkt un izmest kā vecu mēteli.

Un tagad – 5 stundās un izslēgšana? Pat bez tiesībām uz “pēdējo vārdu”? "New low". Tāpēc man ilgi bija jādomā, ko ar šo situāciju iesākt. Kā šobrīd rīkoties? Jo kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp.

Ja klusēšu – tā būs necieņa pret tām vēlētājām un vēlētājiem, kuri ir man personiski politiski uzticējušies, ziedojuši, piedalījušies, atbalstījuši. Esmu diemžēl jums vienreiz melojis. Par to citā ierakstā vēlāk. Otrreiz to nedrīkstu darīt. Ja klusēšu – tas nozīmē, ka būšu jūs nodevis.

Ja runāšu – “mazgāšu netīro veļu”. Būs “nesmuki”. Šo argumentu esmu dzirdējis neskaitāmas reizes jau savā pretkorupcijas darbā. “Nesmuki” ir sievietei, kuru vīrs sit, par to sūdzēties. Kaimiņi var pagriezt skaļāk televizoru, lai to “histēriķi” nedzird. Brālis ceļ māju par valstij nozagtu naudu. “Ģimene”. Jāsargā. Lai nav “nesmuki”.

Tā veidojas feikās fasādes ap dziļām problēmām ģimenēs, organizācijās, pašvaldībās un valstīs. Cik bieži man nebija jādzird, ka runāt par korupciju Latvijā ir “nesmuki”. Kur nu vēl starptautiski. Lukašenkas, putini, orbāni & Co ar ”nesmukumu valstij un tautai” aizbāž muti visiem saviem oponentiem.

"Nestrīdēties", "nekonfliktēt", "neizskatīties slikti" ir klasiski pie varas esošo un atbildību nesošo argumenti. Tie saknē nogalina jebkādas kritikas iespēju, izvērtējumu un arī atbildības pieprasīšanu.

Taču viens no "demokrātijas lāstiem" ir publisks konflikts. Tas liek demokrātijai izskatīties daudz mazāk “smukai” par autoritāriem režīmiem. Arī partijas, kuru konflikti iziet uz āru, īstermiņā noteikti zaudē.

Bet nav cita ceļa ilgtermiņā. Atklāta diskusija, ideju dažādība un konkurence, jā, arī atklāts, bet cieņpilns konflikts ir daļa no demokrātijas.

Attiecīgi mana izvēle šodien un šeit ir starp padošanos vienkārši zemiskas rīcības priekšā vai demokrātiski pierādīt, ka "neesmu kamielis", ka joprojām stāvu par saviem politiskajiem ideāliem.

Jūs zināt mani Latvijas sabiedriski politiskajā darbā drīz jau trīs desmitgades. Un attiecīgi mana izvēle jūs šodien noteikti nepārsteidza.

Stundās un dienās pēc 21.jūnija valdes lēmuma par izslēgšanu saņēmu arī tik daudz atzinības, novērtējuma un atbalsta, cik varbūt visā aktīvajā partijas darba laika periodā nebiju saņēmis. Atbildība, ko man ar to uzlikāt, bija papildu motīvs, enerģija un iedrošinājums turpināt.

Par to, kā konkrēti tas notiks, lasiet tālāk. Ja varat un vēlaties, varat atbalstīt arī finansiāli. Šis process no manis prasīs jau atkal daudz laika un jau atkal daudz naudas.

Uz izdevušos, cieņpilnu, atklātu un godīgu sarunu par demokrātisku un atbildīgu partiju PROGRESĪVIE!