Iesaki rakstu:

Gribēju pastāstīt par absurdo situāciju, kādā ir nokļuvis dārzkopības kooperatīvs, tā likumīgi ievēlētā valde un visi kooperatīva biedri, pateicoties valsts iestāžu vienaldzībai un/ vai nekompetencei vai varbūt arī vienkārši slinkumam.

Situācija aizsākās septembrī, kad dārzkopības kooperatīvās sabiedrības likumīgi ievēlētā valde nejauši uzzināja, ka tā vairs nav valde. Personu grupa, kura sevi nodēvējusi par iniciatīvas grupu, bija izveidojusi savu valdi, kuru jau bija paguvuši reģistrēt Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā (UR) un pārņemt kooperatīva bankas kontu ar tajā esošajiem līdzekļiem.

Protams, pēc šīs informācijas atklāšanas valdes priekšsēdētājs un valdes locekļi kopā ar revīzijas komisijas pārstāvi sagatavoja un iesniedza UR valsts galvenajai notārei iesniegumu ar lūgumu pārskatīt un atcelt šo valsts notāra lēmumu par jaunas valdes reģistrēšanu norādot pamatotus argumentus. Paralēli vēl tika gatavots arī kooperatīva biedru kolektīvais iesniegums valsts policijā (Olaines valsts policijas iecirknim, jo kooperatīvs atrodas Olaines novadā) ar norādēm uz to, ka personu grupa - iniciatīvas grupa nav informējusi valdi par vēlmi sasaukt biedru ārkārtas kopsapulci, kā tas ir paredzēts Kooperatīvās sabiedrības likumā. Norādīja arī to, ka lielākā daļa kooperatīva biedru vispār nebija informēti par jebkādu sapulci.

Tā kā parakstījās 52 kooperatīva biedri (kas ir lielākā daļa no biedriem), tad bija pārliecība, ka drīz taisīgums ņems virsroku. Bet velti cerēts...

Sākotnēji likās, ka Olaines policijas darbinieki vienkārši īsti nekad ar šādām lietām nav saskārušies, varbūt nav izpratnes, pietiekamas kompetences, lai saprastu, kā sākt risināt šāda veida lietas. Valdes priekšsēdētājs apmeklēja policiju, lai uzzinātu, kā virzās lieta pēc kolektīvā iesnieguma, vai ir pieprasīti dokumenti no UR, ko bija iesniegusi kooperatīva iniciatīvas grupa, vai attiecīgās personas ir izsauktas, lai saņemtu viņu skaidrojumu un dokumentus no viņiem.

Bet viss virzījās ļoti gausi. Trīs nedēļu laikā policijas pārstāvji nebija saņēmuši dokumentus no UR, nebija arī īsti nopietni pieprasījuši skaidrojumus/ liecības un dokumentus no iniciatīvas grupas. Tāpēc nolēmu apmeklēt UR un pati saņemt iniciatīvas grupas iesniegto dokumentu kopijas, lai arī paši redzētu, kādi ir bijuši šie dokumenti, kā noformēti. Tajā laikā vēl arī tika gaidīta atbilde no UR valsts galvenās notāres uz valdes un revīzijas komisijas iesniegumu.

Saņemot UR protokola kopiju par it kā notikušo kopsapulci 25. augustā, bijām diezgan pārsteigti. Tā noformējums, iekļautā informācija neatbilda likuma prasībām. Tā kā iepriekš ir gatavoti protokoli pēc biedrību sapulcēm un kopsapulcēm, tad bija labs priekšstats, kā šim dokumentam ir jābūt noformētam un kādai informācijai norādītai.

Tomēr vēl lielāks pārsteigums bija pēc paša pieteikuma kopijas saņemšanas no UR. Tas bija iesniegts vēl pirms it kā notikušās kopsapulces 3. augustā, un tajā jau iniciatīvas grupas pārstāvji bija izlēmuši un norādījuši, kuri biedri no viņu vidus būs “valde”.

Apmeklējot UR, atcerējos arī par Olaines valsts policiju, kura gaidīja šo pašu dokumentu kopijas, un pajautāju, kāpēc šīs kopijas vēl nav nosūtītas policijas darbiniekiem Olainē. Bet izrādījās, ka kļūdu atkal bija pieļāvuši paši Olaines policijas darbinieki. Bija nosūtīts tikai skanētais pieprasījums, bet UR vēl aizvien gaidīja oriģinālu un nevarēja sūtīt dokumentu kopijas pirms šī pieprasījuma oriģināla saņemšanas.

Sarakstījos ar UR, jo ne es, ne valdes priekšsēdētājs, ne arī revīzijas komisijas pārstāve nevarēja saprast, kā UR valsts notārs tā vienkārši varēja reģistrēt valdi, nemaz nenoskaidrojot uz kāda pamata ir sasaukta kopsapulce. Saņēmu atbildi, ka UR valsts notāriem nav jāpārbauda, uz kāda pamata tiek sasauktas kopsapulces. Faktiski atklājām vienu milzīgu “robu” likumdošanā, jo, lai gan Kooperatīvo sabiedrību likumā ir pants, kurā norādīts, kādā kārtībā un cik ilga laika periodā kooperatīva biedri var sasaukt biedru ārkārtas kopsapulci, tomēr nevienam nav piemākums to pārbaudīt, tas nav jānorāda protokolā... tātad šis punkts principā ir diezgan bezjēdzīgs.

Pat pēc tiem Kooperatīvo biedrību likuma punktiem, kuri UR valsts notāriem obligāti jāpārbauda, tas bija izdarīts pavirši. Cik ir nācies saskarties ar UR un valsts notāru darbu, tas parasti ir veikts precīzi un skrupulozi, bet šis gadījums vedināja domāt par to ka valsts notārs, kurš šoreiz bija pārbaudījis dokumentus, ir bijis diezgan vienaldzīgs pret visām prasībām. Tajā skaitā pret to, ka protokolā personas vārds bija norādīts ar kļūdu.

Bija norādīts kopējais kooperatīva biedru skaits 97, un kopsapulcē it kā bija piedalījušies 50 biedri (lai gan kolektīvo iesniegumu ar lūgumu uzsākt kriminālprocesu par dokumentu viltošanu parakstīja 52 kooperatīva biedri!), bet nebija norādīts balsstiesīgo biedru skaits, lai gan to pieprasa likums, kā arī bias labots kopsapulces sasaukšanas datums, kas vispār nebūtu pieļaujams, vēl pie tam labotais ir ar aptuveni mēneša atšķirību...

Man arī personīgi nav saprotams, kāpēc UR pieļauj situāciju, kad pieteikums par valdes maiņu ir iesniegts apmēram 2 nedēļas pirms it kā notikušās kopsapulces?! Vai tad nav aizdomīgi, ka jau ir izlemts, kas būs valde, vēl pirms kooperatīva biedri ir izvirzījuši kandidātus un par tiem balsojuši? Tas norāda uz to, ka biedriem ir liegts izmantot viņu likumīgās tiesības izlemt par procesiem kooperatīvā. Acīmredzot viss šis ir pieņemams, jo īstenībā neviens jau par to neatbild. Par to pārliecinājāmies, kad valdes priekšsēdētājs saņēma atbildi no UR valsts galvenās notāres. Arī viņas skatījumā viss ir kārtībā.

Tā kā jautājumu bija vairāk nekā atbilžu un Olaines valsts policija vēl aizvien darbojās (ja to var saukt par darbošanos) izteikti gausi, tad sazinājos ar UR un pieteicos uz konsultāciju pie UR valsts galvenās notāres, lai skaidrotu visus jautājumus, kāpēc pārsvarā UR valsts notāri ir precīzi un akurāti, bet ir šāds gadījums ar, manuprāt, diezgan paviršu darbu. Un par brīnumu tiešām izdevās pierakstīties uz pieņemšanu, un pat nebija jāgaida 30 dienas un jāraksta iesniegums.

Tikšanās noritēja jurista klātbūtnē, un tieši par kooperatīva iniciatīvas grupas dokumentiem nedrīkstēja runāt (“šo lietu mēs neapspriedīsim”), bet, tā kā bija paredzēta pilnīgi citas biedrības kopsapulce ar valdes vēlēšanām, tad varēju uzdot jautājumus, balstoties uz man zināmajiem kooperatīva dokumentiem, jo varbūt iepriekš pārāk cītīgi ir pildīti visi nosacījumi un prasības? Varbūt var tā pavisam vienkārši? Kā kooperatīva iniciatīvas grupa?

Un izrādās - tiešām, var darīt pavisam vienkārši... Kā man teica: “Nav ko skaldīt matus!” Pat nepareizs personas vārds dokumentā - tas jau nekas. Izrādās, ka pietiek, ja pieteikumā ir ierakstīts pareizi. Lai gan izskanēja frāze, ka protokolā nedrīkst labot sapulces sasaukšanas datumu, tomēr šajā protokolā tas bija izdarīts, turklāt vēl ar ļoti lielu atšķirību (nevar teikt, ka vienkārši sajaukts datums), jo sākotnēji bija norādīts, ka kopsapulce sasaukta 14. augustā, tad 3. septembrī veikts labojums, ka kopsapulce sasaukta 25. jūlijā! Un pats pieteikums ir pilns ar labojumiem- svītrojumiem, ieskaitot datumus/ mēnešus.

Vēl pirms tikšanās UR un lēmuma saņemšanas no UR valsts galvenās notāres rakstīju iesniegumu Latvijas Republikas Tieslietu ministrijai (TM), jo šīs iestādes pakļautībā darbojas UR. Manuprāt, šādā gadījumā TM būtu jāiesaistās un arī jāvērtē valsts notāru un valsts galvenā notāra pieņemtie lēmumi, vai nav ieviesušās kļūdas, vai lēmums ir bijis atbilstošs, vai notārs veicis savu darbu godprātīgi, utt. Bet atkal kļūdījos un nonācu pie atkārtota slēdziena - neviens ne par ko neatbild. Jo, saņemot atbildi no TM, izrādījās, ka UR ir viņu pakļautībā, bet par valsts notāru un valsts galvenā notāra darbībām un lēmumiem viņi neatbild, neizskata, nepārbauda... Ja mani kas neapmierina, varu vērsties tiesā. Ļoti vienkārši?! Kāpēc tad UR jābūt TM pakļautībā? Jo, ja UR nebūtu TM pakļautībā, rezultāts būtu tāds pats - ja neapmierina atbilde uz iesniegumu, jāvēršas tiesā.

Šaja laikā arī citi kooperatīva biedri bija aktīvi, tajā skaitā es, un rakstījām Olaines valsts policijai iesniegums. Es - ar lūgumu ātrāk skatīt un risināt lietu saistībā ar kolektīvo iesniegumu, daži no biedriem bija redzējuši šo it kā notikušo kopsapulci un sniedza liecības, ka piedalījās labi, ja 20 biedru (nevis 50, kā norādīts protokolā un kā apgalvoja iniciatīvas grupas pārstāvji). Tāpat biedri informēja, ka viņi nekādus rakstiskus uzaicinājumus uz kopsapulci nav saņēmuši (kā bija norādīts iniciatīvas grupas protokolā).

Kooperatīva biedri bija aktīvi, jo vēlējās taisnīgu risinājumu šai lietai, kā arī vainīgo personu saukšanu pie atbildības. Jo, kamēr viss šis risinājās, netika veikti visi nepieciešamie maksājumi par patērēto elektroenerģiju un valdes priekšsēdētājs to nevarēja veikt pats, jo iniciatīvas grupas izveidotā “valde” kontrolēja kontu un izveidoja vairāku tūkstošu eiro lielu parādu. Vairākas reizes bija saņemti brīdinājumu no elektroenerģijas piegādātāja, ka tiks atslēgta elektroenerģija visam kooperatīvam. Pēc biedru zvaniem iniciatīvas grupas “valdei” kaut kāda neliela summa tika samaksāta, bet parāds tāpat sagalabājās un krājās.

Tā kā kooperatīva biedri bija ļoti satraukti, ka viņi ar ģimenēm paliks bez elektroenerģijas, viņi vērsās pie kooperatīva valdes, tās ko bija likumīgi ievēlējuši un par kuru balsojuši, lai sasauc biedru ārkārtas kopsapulci un sakārto situāciju. Biedru ārkārtas kopsapulci sasauca, kooperatīva biedri vēlējās un balsoja, lai sagatavo visus dokumentus un UR atkal reģistrē likumīgi ievēlēto valdi, lai biedri varētu piekļūt kooperatīva bankas kontam un veikt maksājumus.

Olaines valsts policijai, protams, tas neinteresēja. Biedru iekšējie strīdi, viņu problēmas. Policijas darbinieki pat pieļāva situāciju, ka personas no iniciatīvas grups ieradās iecirknī un apgalvoja ka viņu kopsapulcē piedalījās ne tikai 50, bet pat 56 kooperatīva biedri (laikam ieradās arī blakus kooperatīvu biedri?!). Lai gan nevarēja pat pierādīt šo pašu 50 biedru ierašanos. Nebija saraksta ar biedru parakstiem, kuri ieradušies kopsapulcē, kas parasti tiek izveidots jebkurā normālā mūsu kooperatīva sapulcē un kopsapulcē. Jo tādā veidā tiek pārbaudīts arī balsstiesīgo biedru skaits, kas ieradušies un kas arī jānorāda protokolā. Nevarēja paskaidrot, kā tieši rakstiskā veidā bija informējuši kooperatīva biedrus par viņu plānoto kopsapulci.

Pat uz kooperatīva biedru pieprasījumiem Olaines policijā, lai no iniciatīvas grupas personām strikti tiktu pieprasīta šī informācija, tas netika ņemts vērā. Sāka rasties sajūta, it kā kāds vai kādi no Olaines policijas darbiniekiem ir ieinteresēti šo lietu pēc iespējas ātrāk izbeigt vai vismaz novilcināt. Kādu iemeslu pēc? To diemžēl mēs nezinām. Varbūt vienkārši nevēlas neko darīt, varbūt kādam izlīdz pa draugam.... Var tikai minēt.

Šis gan nav pirmais gadījums, kad Olaines valsts policijas iecirkņa darbinieki vēlas lietu pēc iespējas ātrāk slēgt, pat īsti neizmeklējot. Un nav arī pirmais gadījums, kad tiek pieņemts lēmums prasību noraidīt. Iepriekš tas bija gadījums, kad lietu vēlējās slēgt ņemot vērā tikai vainīgās puses viedokli. Un arī šajā gadījumā lēmums slēgt lietu tika pieņemts balstoties tikai uz personas no iniciatīvas grupas viedokļa un pat nepieminot kolektīvo iesniegumu ar liecinieku liecībām, sūdzībām utt.

Visiem šiem notikumiem risinoties, ar valdes priekšsēdētāju pieteicāmies vizītē arī pie Valsts policijas priekšnieka, cerot, ka varbūt būs iespēja pamudināt Olaines valsts policijas darbiniekus lietu izvērtēt pēc būtības un rūpīgi, ņemot vērā visu informāciju, lai risinājums būt taisnīgs.

Kaut kāda pirksta pakratīšana laikam jau sekoja Olaines valsts policijas iecirkņa virzienā, jo valdes priekšsēdētājam, kārtējo reizi apmeklējot izmeklētāju, tika teiks: “Mēs jau zinām, ka jūs esat sūdzējušies...” Lai gan tika teikts (gan pirmajā gadījumā, kad cits pārkāpums tika izmeklēts pavirši, gan šoreiz) - ja jau no sākuma darbs tiktu veikts godprātīgi, tad nevajadzētu nevienam sūdzēties... Bet laikam velti cerēt, ka tas tiks saprasts. Jo kāpēc īpaši piepūlēties, ja algu jau tāpat saņem, darba vietā atrodas un kaut kādus papīrus jau arī saraksta, paraksta...

Bet šis gadījums liek secināt, ka diemžēl lielākā daļa valsts iestādēs strādājošo ir pieraduši, ka darbs nav obligāti jāizdara labi, pēc labākās sirdsapziņas, jo tāpat par rezultātu neviens neatbild. Ja kādu kas neapmierina, var vērsties tiesā... Kaut gan arī tur ne vienmēr var cerēt uz taisnīgu lēmumu.

Šādi gadījumi diemžēl met ēnu uz visiem policijas darbiniekiem. Lai gan zinu, ka ir policijas darbinieki arī Olaines iecirknī, kuri tiešām godprātīgi veic savus pienākumu, aizstāv cietušos un cīnās par taisnību.

Lēmumu noraidīt kolektīvā iesnieguma prasību sākt kriminālprocesu pārsūdzējām iesniedzot dokumentus prokuratūrā, norādot visus pamatotos argumentus un detaļas. Bet liels bija pārsteigums bija, kad saņēmām atbili, ka prokurore noraida lūgumu pārsūdzēt Olaines Valsts policijas lēmumu. Un no atbildes var secināt tikai to, ka šī prokurore, iespējams, pat nav vēlējusies iedziļināties lietas būtībā (kooperatīvā viens no biedriem ir prokuros, kurš arī ir šokēts par šādu prokurores lēmumu, jo pierādījumi un informācija diezgan droši norāda uz ļoti nopietniem likuma parkāpumiem).

Jā, kas tad tur liels - kaut kāds kooperatīvs, un tā biedri cīnās par taisnību... Gan jau beidzot liksies mierā un vairs pretī nestrīdēsies... Šādas situācijas kooperatīvos mēdz notikt, šī informācija ir saņemta, runājot ar kaimiņu kooperatīvu valdes priekšsēdētājiem un advokātu. Tas norāda tikai uz to, ka beidzot varbūt arī TM un UR vajadzētu uzņemties lielāku atbildību un sākt kārtīgi veikt savu darbu, lai cietušajiem cīņa par savu taisnību neizvērstos kā cīņa ar vējdzirnavām. Un vējdzirnavas ir iespaidīgas: UR, TM, Valsts policija un cits iestādes, kurās vēršamies meklējot taisnību.

Vēl jau nevar aizmirst iniciatīvas grupu, kura bez šiem pārkāpumiem vēl apciemo valdes locekli, lai mēģinātu iebiedēt un “pierunāt” atkāpties no amata, izplata baunas un nepatiesu informāciju par valdes priekšsēdētāju, bojā kooperatīva īpašumu, ar šo visu kaitējot visiem kooperatīva biedriem. Bet Olaines Valsts policijai vai kādam citam jau tas neinteresē... Tāpēc nebrīnos, ka bieži cilvēki cīņai par taisnību atmet ar roku, jo saskaras ar visām valsts iestādēm, vienaldzīgo attieksmi, nekompetenci...

Kāpēc mūsu it kā tiesiskajā valstī vēl joprojām iespējama šāda situācija, kad tiesībsargājošām iestādēm ir diezgan lielā mērā vienalga, vai lēmums ir taisnīgs. Varbūt tā ir savējo aizstāvēšana, varbūt izlīdzēšana pa draugam, bet tam beidzot vajadzētu pielikt punktu.