Iesaki rakstu:

Pasaulē ir daudz “karsto” vietu, bet viena no tām, šķiet, vienmēr ir uzmanības centrā. Tā neatdziest nekad. Un neatdzisīs. Izraēla... Palestīna...

Kā jau vairums cilvēku biju daudz dzirdējis par šo zemi un tur nemitīgi notiekošajiem konfliktiem. Es nevarēju saprast ne konfliktu cēloņus, ne iesaistīto pušu intereses, ne teritoriālās pretenzijas, ne teritoriālo sadalījumu. Es zināju, ka uz Izraēlu brauc dzīvot ebreji no visas pasaules, bet es nevarēju saprast, kādēļ tur ir arābi un par ko ir nesaprašanās.

Cilvēki ceļo dažādu iemeslu dēļ, Es ceļoju, lai mēģinātu labāk izprast pasauli, lai savām acīm redzētu, savām ausīm dzirdētu, ar savu sirdi izjustu svešas zemes un cilvēkus, atšķirīgas kultūras un dzīvesveidu. Un mēģinātu saprast...

Mūsu laikmets atšķiras ar ārkārtīgu melīgumu, cilvēku korumpētību un ideālu trūkumu. Nopirktie mēdiji tiražē nopirkto žurnālistu rakstus, televīzija un internets kļuvuši par informācijas kara ieročiem. Notiek īsta “smadzeņu skalošana”. Paklausies vienu pusi, jā, šķiet - tam taisnība; paklausies otru – nē, laikam šim...

Tā nu arī man nekas cits neatlika, kā mēģināt pašam aizrakties līdz patiesībai. Vai, vismaz - līdz iespējami objektīvam viedoklim. Ja intereses objekts ir tālu, jāmet plecos mugursoma un jādodas ceļā. Tā arī darīju. Un lūk, kas no tā sanācis. Šajā rakstu sērijā izmantoju piezīmes no pieciem Izraēlas ceļojumiem hronoloģiskā secībā. Pirmo reizi uz/no Svēto Zemi ekonomisku apsvērumu un intereses dēļ devos caur Ukrainu.

Izraēla – Ukraina, priekšpēdējā diena

 

Nu tā, varu turpināt un varbūt arī nobeigt šī ceļojuma piezīmes. Pašlaik esmu gaisā, ja precīzāk - lidmašīnā. Apakšā – Vidusjūra. Skaidri var redzēt viļņu baltās krēpes. Nemaz neizskatās, ka līdz ūdenim ir ap 10 kilometriem. Salonā sākusies rosība, jo stjuartes piedāvā iegādāties dažādus dzērienus. Tikai ūdens ir par velti. Netaisos neko pirkt, jo lidoju taču uz Ukrainu, kur viss ir krietni lētāks. Vismaz pagaidām, kamēr tā nav “noeiropeiskota”. No Izraēlas šķīros bez nožēlas, jo to, ko gribēju redzēt redzēju, un tagad vēlos tikai vienu – tikt atpakaļ uz savu mazo zemīti, kuru sauc par Latviju. Nu lūk, - tad nu par Izraēlu.

Saprotu tos cilvēkus, kuri to sauc par Svēto Zemi, bet piekrist viņiem grūti. Neko svētāku kā citās zemēs es tur neredzēju. Vienkārši vēsturiskas un slavenas vietas, kuru senums un popularitāte tiek brīžiem pat visai nekaunīgi ekspluatētas peļņas gūšanai. Ne velti saka, ka cilvēka gudrībai ir robežas, bet muļķībai – nav. To lieliski var redzēt Jeruzālemē (Al - Quds, arābu nosaukums), kur lētticīgos “svētceļniekus” nekaunīgi krāpj dažādu šlaku “svētie” gidi.

Šiem visiem gidiem, lai gan izskatā viņi atšķiras, kopīgs ir viens - naudu viņi mīl vairāk par patiesību. Pats biju par liecinieku tam, kā gids, vedot grupu pa saucamo “Via Dolorosa” (Ciešanu ceļš), stāstīja - lūk, - akmens, pret ko Jēzus atspiedās, lūk, - vēl kaut kāda slavena pieturvieta ciešanu ceļā, lūk, - ar labu atlaidi nopirksiet to, un lūk, - ar labu atlaidi nopirksiet šo... Un lētticīgais, no vietas svētuma aizgrābtais svētceļnieks ver vaļā maku un pērk visādus “štruntus”, kurus citos apstākļos pirkt viņam nenāktu ne prātā. Jo svētceļnieks tic savam gidam un viņa stāstījumam, bet nezina vēsturi un to, ka romiešu karavadonis Tits nopostīja Jeruzālemi 70. gadā, neatstājot akmeni uz akmens un liekot to pat apart (pēc jūdu vēsturnieka Josefa Flāvija).

Tāpat svētceļnieks nezina, ka viņa melnsvārkotais gids saņem procentus no naudiņas, ko viņa vadītās grupas locekļi atstāj tirgotājiem, pie kuriem viņš grupu pieved. Tāpēc gids melo uz nebēdu, bet bizness zeļ un plaukst, un, jādomā, ka plauks arī turpmāk.

Man šķiet, ka savtīgos nolūkos izmantot cilvēka vissvētākās, vislabākās jūtas un ticību Dievam, ir vismaz neētiski. Dažreiz šis bizness iegūst pavisam groteskas formas. Kādā suvenīru veikaliņā Jaffā pārdošanā redzēju ērkšķu vainagu, ar kuru pirms nāves tika kronēts Jēzus Kristus. Pinumi bija vairāki, un katram no tiem bija oriģinalitātes sertifikāts... Laipni lūgti Svētajā Zemē! Tikai biezo maku neaizmirstiet mājās!

Tik daudz par komercializēto Izraēlu. Vispār, vēsturisku vietu komercializācija jau nav nekas jauns vai sevišķs – tā notiek visā pasaulē. Žēl tikai, ka šeit, Jeruzālemē, tiek spēlēts uz cilvēka dvēseles gaišākajām, smalkākajām stīgām. Un vērdiņi ripo...

Tagad – par cilvēkiem. Par tautu šeit būtu nevietā rakstīt, jo vienotas tautas mūsdienu Izraēlā nav. Un, faktiski, - arī vienotas Izraēlas nav. Ir Palestīnas teritorija, kuras vienā daļā saimnieko ebreji, un otra daļa, kurā dzīvo arābi. Šo daļu parasti sauc par Palestīnu, bet, faktiski visa Izraēla teritoriāli atrodas Palestīnā, tādēļ mūsdienās sadalījums ir politisks.

Vispār situācija ir ļoti neparasta un samudžināta. Piemēram, Jeruzālemei tuvumā esošās pilsētas Ramallah un Betlehem (ko mēs pazīstam kā Betlēmi), ir Palestīna. Tur apgrozībā ir Izraēlas nauda – šekeļi, bet automašīnām ir citas – Palestīnas – numura zīmes. Situāciju labi raksturo tas, ka, piemēram, braucot no Ramallah uz Jeruzālemi, biļeti gan var nopirkt līdz galapunktam (8 šekeļi), bet uz robežas jāpārkāpj autobusā ar Izraēlas numuru. Automašīnas ar Palestīnas numura zīmēm uz Izraēlu praktiski nebrauc, autiņi ar Izraēlas numuriem gan Palestīnā redzami, bet ne daudz. Palestīnas autobuss tālāk par kontrolpunktu vai nosacītu robežu neiet. Kontrolpunktā ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīrieši un sievietes pārbauda dokumentus. Kādai man blakus sēdošai sievietei, pēc izskata spriežot – muslimai, liek izkāpt ar visiem bērniem. Kaut kas pārbaudītājiem neiepatikās dokumentos, kurus viņa rādīja. Aizgājām un sakāpām citā autobusā, bet jaunā sieviete ar savām atvasītēm palika Palestīnā.

Sasprindzinājums ir jūtams, šķiet, pat gaisā. Daudz nekļūdās tie, kuri šo zemi salīdzina ar pulvermucu. Laiku pa laikam starp šīm pasaulēm uzšķiļas īssavienojums. Tad iet bojā cilvēki. Manas nedēļu ilgušās vizītes laikā tika nogalināti septiņi cilvēki. Pasaulei tika ziņots par sešiem – kad sinagogā rīta lūgšanas laikā ielauzās divi ar cirvi un pistoli bruņojušies teroristi un nogalinājuši četrus, bet ievainojuši astoņus lūdzējus, pirms paši tikuši nošauti. Bet nekur mums viegli pieejamā publiskajā informācijas telpā neizskanēja ziņa par septīto - iepriekšējā dienā jūdu nogalināto arābu – jaunu puisi,autobusa šoferi. Šo sižetu es redzēju vien kādā no Jordānijas televīzijas kanāliem, viesojoties pie kāda arāba viņa mājās Jeruzālemē. Visa šī muslima ģimene skatījās šo sižetu un, kā man izskatījās, ļoti pārdzīvoja. Viņš teica – jehudi nogalināja. Par ko?! - es biju nesaprašanā. Saimnieks vien noplātīja rokas... Bet tādu kā draudīgu, satumsušu skatu gan es nomanīju. Bet varbūt man tikai izlikās... Oficiāli to neesmu dzirdējis, bet pieļauju, ka abi šie notikumi ir saistīti.

 Par jehudiem muslimi sauc ortodoksālos jūdus, kuri nudien ir aprakstīšanas vērti. Jau viņu ārējais izskats liecina par piederību šai reliģijai, un ir visai savdabīgs. Vīrieši ir tērpti baltos kreklos un melnos uzvalkos. Galvas mati var būt pat paīsi apgriezti, bet gar deniņiem abās galvas pusēs vijās garas neapgrieztu, sarullētu matu šķipsnas - peisaki. Neatņemama apģērba sastāvdaļa ir melna platmale ar platām malām.Sānos gar vienu gurnu karājas tādas kā strēmeles, kā pušķis. Apavi, protams, arī melni. Un kur vēl garās, melnās bārdas un ūsas! Ne ar vienu citu viņus sajaukt nav iespējams.

Viesojoties Palestīnā, Betlēmē (Betlehem), kāds sastaptais arābs man stāstīja, ka daudzi Jeruzālemes iedzīvotāji brauc uz Palestīnu iepirkties, jo pārtika (par citām precēm es nezinu) ir krietni lētāka nekā Izraēlā. Es pajautāju – Vai jehudi arī brauc?

 - Nē, nē – palestīnietis teica – jehudi te nevar spert kāju, - bīstami...

Vēl pārsteidzošāka situācija ir Jeruzālemē (Al - Quds), kura sadalīta četrās – armēņu, jūdu, kristiešu un muslimu daļās. Sadalījums ir dabā un tā ir iezīmēts arī kartēs un ceļvežos. Ir vietas, kur nepiederošiem ieeja aizliegta, un ar automātiem apkārušies, bruņuvestēs tērpti vīri uzrauga, lai aizliegums tiktu ievērots, kā arī sargā no iespējamiem uzbrukumiem. Viena no šādām vietām ir slavenā Al Aksas mošeja, kurā man izdevās pabūt, fotografēt un filmēt. Izrādās, skaistā ēka ar pusapaļo,apzeltīto kupolu, bez kuras attēla reti kad iztiek, rādot bildēs Jeruzālemi, nemaz nav slavenā Al Aksas mošeja, bet cita muslimiem ļoti nozīmīga celtne – Klints kupols (Dome of the Rock). Tās bieži tiek jauktas.

 Pati Al Aksas mošeja atrodās līdzās. Es pabiju abās. Pirmajā mani ieveda slavenajā Dome of the Rock - celtnē ar apzeltīto jumtu. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju, ka visu celtnes vidu apļveidā aizņem stalažas, - kā man izskatījās, - līdz pašiem griestiem. Pārējais bija brīvs, un mēs apgājām pilnu apli. Redzēju tur sievietes. Mans pavadonis teica, ka tur viņas lūdz Dievu. Kādā īpaši svarīgā vietā, no kurienes pravietis Muhameds ir devies ceļojumā uz debesīm, pavadonis mani nofotografēja, nokomentēdams, ka viņš esot fotogrāfs.

Apgājuši apkārt, nonācām pie ārdurvīm un devāmies laukā – uz blakus esošo Al Aksas mošeju. Protams, centos bildēt, cik vien iespējams, paļaudamies uz iekšējo sajūtu, kas brīdinātu par pārmērīgu pietuvošanos robežai, aiz kuras sākas nekaunība. Al Aksas mošejā es arī iepazinos ar jau iepriekš pieminēto arābu, kura mājās es tiku ielūgts. Pēc lūgšanas devāmies uz izeju no apjoztās teritorijas. Atkal sanāca iet garām celtnei ar apzeltīto jumtu. Ceļabiedriem pajautāju, vai nav problēma, ka es pafilmēju un pabildēju. Viņi teica, ka neesot, - tā nu es centos, cik varēju.

“Nominālais” tūrists, kurš tiek vadāts pa Izraēlu ar autobusu un barots ar gidu pasakām, nezina daudz ko. Es pat teiktu, ka viņš Izraēlā nav bijis. Fiziski it kā ir, bet īsti tomēr nav. Jo tā cenzētā informācija jeb programma, kura viņam tiek “iebarota”, ne tuvu neatspoguļo Svētās zemes realitātes.

Jo diez vai viņš būs redzējis sirreālo skatu – kādreiz dzīvi apdzīvoto, tagad krūmiem aizaugušo rajonu pie Jeruzālemes ar nosaukumu “Lifta”. Arī es neredzēju, jo tas tiek slēpts no iespējamo interesentu acīm. Jo ir, ko slēpt. Uzklikšķiniet šo vārdu “guglē”, un jūs ieraudzīsiet, kā izskatās genocīds. Jūs ieraudzīsiet tumšas logu ailas, veselas un pussabrukušas mājas, kuras pamazām aizaug ar krūmiem. Es sevišķi neuzticos neta informācijai, bet par “Liftu” man pastāstīja arābi. Pastāstīja arī to, ka tā tiek apsargāta un iekļūt tur nevarot. Saprotams – redzētais nu nekādi neatbildīs Jeruzālemes “Svētās pilsētas” imidžam un to nespodrinās. Lai kā man patīk par visu pārliecināties savām acīm, ir vietas, kurās, vismaz pagaidām, iekļūt neesmu spējis. Tā es neiekļuvu nedz Liftā, nedz Gazā. Ak, jā – gandrīz aizmirsu paskaidrot, ka šo Liftu kādreiz apdzīvoja arābi, kuri pēc Izraēlas valsts dibināšanas aizbēga/bija spiesti bēgt uz Jordāniju vai Sīriju. Ne viņi, ne viņu bērni, ne viņu mazbērni nav atgriezušies vēl šodien un mājas stāv tukšas...

Starp Izraēlu un Palestīnu ir tikpat liela atšķirība kā starp ebrejiem* (faktiski, latviešu valodā – žīdiem, bet, ņemot vērā to, ka mūsdienu latviešu valodā šim tautību apzīmējošajam vārdam ir piešķirta/izveidojusies nicinoša nozīme, to lietot atturēšos) un arābiem. Atšķirības gan ir mākslīgi radītas, politiķiem prasmīgi manipulējot ar cilvēku prātiem. Gan pēc jūdu rakstiem, gan pēc Korāna, ebreju un arābu tautas ir izveidojušās no diviem brāļiem – Īzāka un Izmaēla. Neviens no viņiem nav senāks vai pārāks par otru...

Kristiešiem vai, vismaz, cilvēkiem, kuri sevi par tādiem uzskata un tomēr neslēpj savas simpātijas pret ebrejiem un antipātijas pret arābiem, vajadzētu vēlreiz uzmanīgi pārlasīt Bībeles vietas, kur Dievs svētī Īzaku un... arī Izmaēlu. “...un Es svētīšu Izmaēlu un darīšu par lielu tautu.”

Vispār, tā ir ļoti interesanta lieta, kā ebreji ir pamanījušies pieteikt un pamatot ar Dieva apsolījumiem savas monopoltiesības uz Palestīnas zemi, vienlaikus realizējot pilnīgi bezdievīgu valsts politiku. Ja neskaita sabata ievērošanu, kas uz vispārējā sekulārās atmosfēras fona lien kā īlens no maisa ārā.

Nesen redzēju kāda cionista sagatavotu materiālu, kurš “pārliecinoši” argumentēja ebreju īpašumtiesības uz Jeruzālemi. Viens no “pierādījumiem bija tas, ka vārds “Jeruzāleme” jūdu rakstos minēts n-tās reizes, bet Korānā – necik. Bet, kā lai būtu, ja Jeruzālemes nosaukums arābiem ir Al-Quds, kas tulkojumā nozīmē “Svētā pilsēta”? Vai jums, cienījamie lasītāji, masu informācijas līdzekļos ir daudz nācies dzirdēt par šo Jeruzālemes seno nosaukumu?...Starp citu, arī slaveno Jēzus mācekļu un arī paša skolotāja vārdu ivritā vai arābu valodā velti meklēt. Tādu vienkārši nav. Ivritā Jēzus būtu apm. - Ješua, bet arābu valodā – Isa. Mūsdienu kristietība ir vairāku reliģiju sintēze, adaptēta, kā saka, “pēc vajadzības”.

Cilvēku “smadzeņu skalošanai” ir plašāki mērogi, nekā mēs domājam. Piemēram, islāms skaitās Austrumu reliģija. Un vien retais aizdomājas, ka rietumu pasaulē dominējošā kristietība ir tieši tikpat “Austrumu reliģija”, kā islāms. Tā radās Palestīnā, un abu reliģiju rašanās vietas atrodas blakus. Vienādi tālu no mums. Bet nezin kāpēc kristietība ir “rietumu”, bet islāms “austrumu”...

Es gan nojaušu, kāpēc. Jo kristietību, nedaudz pārveidojot un samiksējot ar pagānismu, varēja izmantot Romas impērijas valdnieki kā valsts reliģiju, kura palīdzēja pakļaut un turēt paklausībā daudzās un dažādās impērijā dzīvojošās tautas. Bet tas ir cits stāsts; atgriežamies Palestīnā.

Kādas atšķirības redz un izjūt tūrists, atrodoties Izraēlā vai Palestīnā?

Pēc pieredzes (un cenšos balstīties galvenokārt uz to) varu teikt, ka atšķirības ir milzīgas.

Pirmkārt – attieksme. Ja Izraēlā, tāpat kā daudzos Ēģiptes kūrortos vai Indijā, tūrists ir cash cow (slaucama govs), tad Palestīnā tā nav. Izņēmums varētu būt uzbāzīgie taksisti Betlēmē (Betlehem) vai kādā citā slavenā vietā. Jeruzālemē, netālu no Raudu sienas, piedzīvoju nepatīkamu starpgadījumu ar kādu vietējo “biznesmeni”. Bārdainais vīrs pienāca pie manis un palūdza, lai pasniedzu savu roku. Tā bija viena no manām pirmajām reizēm Izraēlā, tādēļ es, neko ļaunu nedomādams, naivi pastiepu roku. Vīrs žigli ap to apsēja sarkanu diegu, kaut ko parunāja ivritā, nobeidza ar Aleluja, amen un nekavējoties pieprasīja naudu. Es toreiz vēl biju tik naivs, ka neparko negribēju noticēt, ka Dieva svētība ir nopērkama par šekeļiem, tādēļ pateicu viņam: ”Vispirms pasaki cenu un tad pārdod!”, pagriezos un gāju prom. Es taču nebiju vienojies par kādu darījumu, īpaši – par Visaugstākā svētības pirkšanu! O, jums vajadzēja dzirdēt, kā Dieva svētības tirgonis sāka mani lamāt!

Ja labi padomā, šķiet, nevienā no maniem padaudzajiem ceļojumiem pa dažādām pasaules valstīm neviens tā lamāties nav atļāvies. Iespējams, tam saknes ir Bībelē, kur ebrejiem ir pārākas tautas statuss pārējo zemes iedzīvotāju vidū. Tas ir rakstīts gan tiešā tekstā, gan pateikts netieši, piemēram, ar bauslību. Visiem zināms ir bauslis “Tev nebūs nokaut” jeb, “Nenogalini”, bet tie, kuri lasījuši Bībeli, zina, ka Dievs vairākkārt pavēlējis ebrejiem iekarot pilsētas un nogalināt visus, ieskaitot sievietes, bērnus un zīdaiņus. Tātad – nogalināt nedrīkst tautiešus, pārējos – drīkst. Acīmredzot šī ideoloģija ir saindējusi ne mazumu ebreju, un viņi sākuši skatīties uz neebrejiem “no augšas”.

Vispār ievērības cienīgs ir fakts, ka ebreji ir devuši pasaulei kristietību, paši to nepieņemdami. Jo arī kristietībā ebrejiem ir īpašas, Dieva izredzētas tautas statuss. Izņemot varbūt luterānismu, jo Luteram, kā saka, “bija zobs” uz jūdiem. Nu labi – nenovirzāmies.

Attieksme pret eiropieti Palestīnas “netūrisma” daļā, piemēram, Ramallah, kura ir Palestīnas galvaspilsēta, ir pavisam cita. Tur iedzīvotāju ienākumi nav balstīti tūrismā, jo tūristu gandrīz nav. Man bija gadījums, kad ejot pa tirgu, nolēmu nopirkt pāris banānus. Paņēmu, pajautāju, cik jāmaksā. Bet pārdevējs saka: “Necik! Es gribu pacienāt”. Ar šādu attieksmi saskāros vairākkārt, un tā ļoti kontrastēja ar Izraēlas tūrisma vietu atmosfēru un vidi. Nereti bija gadījumi, kad arābi, redzot, ka esmu no Eiropas, sāka, kā saka, “izkratīt sirdi”. Šķiet, nekad neaizmirsīšu kāda baložu pārdevēja izmisumu:

- Viss, ko es gribu, ir - lai mani liek mierā! Es gribu strādāt, dzīvot un audzināt savus bērnus mierīgā un drošā vidē.

Izraēla un Palestīna tāda nav. Un, šķiet, turpinot tādā pašā garā realizēt iekšpolitiku (un arī ārpolitiku), tāda arī nebūs...

Turpinājums sekos. (Paviesosimies gan Izraēlas, gan Palestīnas arābu ģimenēs, uzklausīsim vairākus viņu stāstus)

*Gatavojot šo rakstu, konsultējos ar vairākiem cilvēkiem par pareizu ebreju tautības nosaukumu. Man par pārsteigumu, izrādījās, ka pat viņu pašu vidū šajā jautājumā nav vienprātības. Vienojāmies, ka visizplatītākais apzīmējums latviski būtu “ebreji”, bet ticīgiem ebrejiem - “jūdi”.