Iesaki rakstu:

Levits šodien runāja Saeimā. Runa bija tukša. Jautājums ir par redzējumu, Levita kungs. Par adekvātu redzējumu. Par to būs šis raksts. Mēs 30 gadus salīdzinām sevi ar sliktākajiem piemēriem. Priecājamies, ka mums iet labāk. Kā Levits šodien - ka mums IKP kritis mazāk. Es saku, ka es redzu citādāk. Un tagad par visu pēc kārtas.

Es esmu redzējis, kā pensionāri Ritz vai Four Seasons, vai citās pieczvaigžņu viesnīcās dzer šampanieti un ceļo, nevis gaida 200 eiro vienreizēju pabalstu. Es esmu redzējis, ka “sajutos kā Eiropā” nav pieci riteņbraucēji trīs rindās pie sarkanās gaismas, bet tūristu pārpildītas pilsētas ar un bez riteņbraucējiem. Es esmu redzējis rindas pie Louis Vuitton vai Chanel veikaliem, kuru mums vienkārši nav. Jā, es esmu redzējis arī nabadzīgas valstis, bet salīdzināties vajag ar spēcīgāko, ne vājāko.

Mēs varējām ekonomiski nevis nokrist, bet izmantot vispārējo apjukumu un pacelties uz citu valstu fona. Bet tam ir vajadzīgs atšķirīgs redzējums. Līdera redzējums. Mēs izvēlamies butaforiskas akcijas racionālas rīcības vietā. Mums ļoti svarīgi ir izskatīties, nevis būt.

Jūs sakāt, Levita kungs, mēs nokritām mazāk. Es saku - es zinu Klaipēdā vietu, kur pārkrauj vairāk kravas nekā mūsu visas ostas kopā. Un neredzēt tam iemeslu nav, maigi izsakoties, laba intelekta pazīme. Redzēt un nesaprast ir vēl sliktāka.

Tālāk. Neredzēt, ka latviešu skaits samazinās visas Nacionālās apvienības un visa šī jenotparistu karteļa 30 gadus valdīšanas rezultātā, ir, maigi izsakoties noziedzīgi. Neredzēt, ka tieši šī politika ir izdzinusi no valsts simtiem tūkstošus, ir būt līdzdalībniekam. Un tad ir butaforija - Putins vainīgs un lāpu gājiens. Butaforija.

Liela daļa atbildības mūsu atpalicībā, kura pieaug ar katru gadu, ir jauzņemas žurnālistikai. Varai, kuras uzdevums būtu kritiski izturēties pret izpildu varu un pašu Levitu.

Ko mēs redzam? Varu apkalpojošu mašīnu. Kura nodarbojas ar lielākās sabiedrības daļas mobingu, atbalsta cilvēku šķirošanu un noteiktas daļas sabiedrības diskrimināciju. Levita kungs! Latvija ir valsts, kura vēl 30 gadus atpakaļ atjaunoja savu neatkarību tieši no šādas - uz cilvēku šķirošanu balstītas sistēmas.

Jums kā Satversmes preambulas tēvam un cilvēkam, kurš “bēga” uz Vāciju, neliekas jocīgi, ka Latvijā tiek pārkāpta Satversme? Piemēru ir gana, bet parunāsim par Jūsu ideju atbalstīt varu slavinošo žurnālistiku.

ReBaltica, Delfi nodarbojas ar cenzūru, moderni - faktčekingu (par ko maksā). Un cenzūra Latvijā ir aizliegta ar Satversmi. Un jūs piedāvājat turpināt finansēt. Varbūt vajag ne tikai nefinansēt, bet likvidēt šos divus precedentus? Lielākā sabiedrības daļa šo soli pozitīvi novērtētu, ka likvidētu cenzorus.

Jūsu reitings ir katastrofāls, Levita kungs! Jūs tauta galēji nemīl. Pagaidām gan vēl neienīst, bet nemīl Jūs nospiedošs 99 procentu vairums tautas. Izejiet ielās, sajutīsiet to. Padomājiet par to. Vai valsts prezidents, preambulas tēvs, tiesību speciālists nevarētu iniciēt pārtraukt sistemātiski ignorēt valsts pamatdokumentu?

Levita kungs, Jūs lietojat padomju laika komunikācijas manieri un epitetus. To dara visa Jūsu atbalstītā karteļa vara ar Vienotību, naciķiem un pārējiem. “Sociāli bezatbildīgie” tika arī izvesti, tie bija normāli, parasti mūsu cilvēki, bet saskaņā ar tā laika propagandistiem - bīstami kolektīvajai drošībai un labumam. Kolektīvais labums ir plāns ledus, Levita kungs.

Un kā visi, kas šo lasa, var neredzēt līdzību? Un vai tā ir nejaušība - prezidents vai suverenitātes, tiesiskuma apdraudējums? Kas galu galā viņš ir?

Nobeidzot šo garo tekstu. Vienīgais jautājums man, kurš droši vien rodas šodien, ir, cik adekvāti Levita kungs spēj novērtēt situāciju, sevi un valsti tajā. Vakar notika Putina un Baidena samits, tika pieņemti lēmumi, kādi tie ir un kā tie skar mūs, vai mūsu sabiedrotie ir mūs par tiem informējuši? Tā, manuprāt, ir ar visu.

Pašreizējais valsts prezidents nedzīvo tagadnē. Viņa situatīvā izpratne ir atrauta no realitātes, pārlaicīgi klišejiska butoforija. Latvijai vajag valsts prezidentu, kurš ļoti cieši sadarbojas ar sabiedrību un saprot tās ikdienas intereses, nevis gremdējas pārdomās par pasaulīgo. Bet šādi ir ērtāk. Atkārtošos - tas ļoti atgādina pēdējo pirmskara prezidentu Kviesi, kurš arī līdzīgi daudz filozofēja, kamēr valsts pārvērtās par autoritāru diktatūru, kas, protams, rezultējās neatkarības zaudējumā.

Sargiet savu valsti, cilvēki, citas mums nav.